Mājas aptieciņa uz palodzes – augi veselībai, ko audzēt mājās ziemā un agrā pavasarī

Lūk, veselīgi augi, kas palīdz cīnīties ar pavasara nogurumu, saaukstēšanos, stiprina imunitāti un arī ļoti labi izskatās.

Timiānam piemīt antibakteriālas un dziedējošas īpašības, kā arī to var lietot kā profilaktisku līdzekli saaukstēšanās novēršanai un imunitātes stiprināšanai. Tāpat timiāns palīdz miega traucējumu ārstēšanā un likvidē caureju. Timiāns mūsu organismam palīdz vieglāk pārstrādāt treknus ēdienus.

Timiāns – lai arī aug lēnām, ir vērtīgs ar to, ka ir daudzgadīgs. Tam nepieciešama gaisma un sausa augsne (nedrīkst pārliet). Augu var izaudzēt pats no sēkliņām vai iegādāties jau paaugušos stādus, bet pieskati, lai tiem būtu pietiekami daudz augsnes un ērts pods vai kastīte.

Timiānam ir kupli dzinumi un sulīgas lapas. Pieejamas dažādas timiāna šķirnes, bet vislabākais aromāts ir sudrablapu timiānam. Garšaugs lieliski papildinās sacepumus, zupas un salātus.

Lai gan piparmētra plaši izmantota kulinārijā tās izteiktā aromāta dēļ, mediķi apgalvo, ka tā ir vairāk pielietojama ārstniecībā. Piparmētru tēja nomierina nervus, mazina vemšanu, nelabumu un caureju, kā arī palīdz cīnīties pret stresu, un tās ziede mazina saspringušu un sāpošu muskuļu radīto diskomfortu. Tāpat piparmētrām ir spēcīga antibakteriāla iedarbība, tāpēc tā palīdzēs cīņā pret nevēlamām baktērijām – piemēram, mutē, kur tās izraisa nelabu elpu.

Piparmētras var audzēt uz palodzes, bet tā kā tās ir savvaļas augs, būs nepieciešams liels pods vai kaste – lai saknes varētu kārtīgi stiepties. Ja atstāsi augu mazajā, veikalā pirktajā podiņā, lapas drīz nobirs. Var audzēt piparmētras pats no sēkliņām, bet, iestājoties siltam laikam, pārstādīt tās dārzā, pusēnā, kur tās ātri savairosies, un ziemai varēsi ievākt arī lapas kaltēšanai.

Piparmētras var sākt ziedēt rozā ziediem. Tad tie uzreiz ir jānokniebj, jo citādi lapas zaudē savu garšu.

Rozmarīns vairo enerģiju un optimismu, kā arī uzlabo koncentrēšanās spējas, atmiņu un veicina skābekļa pieplūšanu smadzenēm. Eksperti pat apgalvo, ka rozmarīnam ir lielāka efektivitāte nekā kofeīnu saturošiem dzērieniem, piemēram, kafijai.

Ja rozmarīnu audzē mājās – garšaugu podiņā uz palodzes, atceries, ka tā lapas jāievāc pirms auga ziedēšanas, citādi to garša kļūs rūgtena.

Rozmarīns ir izturīgs pret aukstumu, bet tomēr labprātāk augs siltās telpās, tāpēc palodze būs īstā vieta, kur to izmitināt. Augs nav prasīgs – tam nevajag daudz ūdens, bet jānodrošina gaisma. Vislabāk to pavairot ar spraudeņiem vasaras otrajā pusē.

Lociņi, šķiet, ir pats populārākais mājās audzētais vitamīnu avots Latvijā, ko ikviens ir ziemā ēdis, lai izvairītos no vīrusiem un stiprinātu imunitāti.

To, ka sīpoli ir veselīgi, iemācīja jau vecmāmiņas. Sīpolu loki ir bagāti ar vitamīniem (C, B grupas, E un PP), karotīnu, organiskajām skābēm, ēterisko eļļu, makroelementiem un mikroelementiem. Tie var sniegt jūtamu labumu vitamīnu trūkuma mazināšanai pavasarī, elpceļu un citu slimību ārstēšanai un profilaksei.

Pateicoties pretmikrobu iedarbībai, sīpolus plaši izmanto tautas medicīnā, lietojot gan iekšķīgi, gan ārīgi. Vairāk par to veselīgajām īpašībām lasiet šeit.

Klasiski sīpolus liek ūdens glāzītē, pirms tam nogriežot "cepurīti" un arī cieto slānīti piesaknes, lai jaunie dzinumi var tikt laukā. Tāpat sīpolu var stādīt augsnē spainītī, groziņā, balkona puķu kastēs un puķu podos. Stādot sīpolus substrātā, jāievēro to iestādīšanas dziļums – 2/3 daļas sīpola ir jābūt virs zemes, bet mazākajai daļai jābūt zemē.

Ātrāku vitamīnu ražu gan varēs sagaidīt no tiem sīpoliem, kam jau augšpusē būs redzami mazi zaļuma dīgsti.

Lauru lapas var izmantot uzlējumam, ar ko ierīvēt sāpošus krustus, muguru un locītavas.

Nepieciešams: 17 lauru lapas un 250 mililitri degvīna

Uzlējuma pagatavošana: Lapas sasmalcina un pārlej ar degvīnu. Pudeli cieši aizkorķē un ļauj ievilkties trīs līdz četras dienas. Pēc tam šķidrumu izkāš un glabā vēsā vietā. Uzlējumu lieto ārīgi, ierīvējot muguras lejasdaļu.

Lauru lapas ir arī viens no labākajiem garšaugiem zobu balināšanai, taču tās ir jālieto kopā ar kādu no citrusa augļiem. Izmēģini šo – paņem vienu lauru lapu un sīki sasmalcini. Tad sasmalcini citrusa augļa (citrona vai apelsīna) mizu, lai veidojas smalks pulveris. Sajauc kopā sasmalcināto lauru lapu un pulverveida citrona miziņu, liec uz zobu birstes un tīri zobus. Šo mikstūru vari lietot līdz trīs reizēm nedēļā.

Mūsdienās lauru kociņus var nopirkt pat lielveikalos, garšaugu nodaļā. Lai izaudzētu lauru, tam nepieciešams labs apgaismojums, bet tumšās telpās nīkuļos un lapām noteikti nebūs tik raksturīgais aromāts. Šim augam patīk mēreni siltas telpas, taču ziemas mēnešos tas pacietīs pat +5 grādus. Vasarā augu var iznest laukā, lai tas uzņem saules enerģiju, bet rudenī tas pamazām jāpielāgo vēsākai temperatūrai.

Kā raksta telpaugu audzēšanas speciālisti vietnē Telpaugi.wordpress.lv, tad šim augam patīk labi drenēta, barības vielām bagāta augsne (noteikti ne sāļa!). Lauru kociņu nevajadzētu pārāk bieži laistīt.

Vairāk lasiet šeit.

Alveja jeb aloe vera jau sen tiek izmantota tautas dziedniecībā, lai ārstētu apdegumus, nobrāzumus un apstrādātu grieztas brūces. Vasarā alveja noder odu un bišu kodumu radītās alerģijas un niezes mazināšanai. Auga želejveidīgā sula tiek plaši izmantota medicīnā un kosmetoloģijā, turklāt daudzus alvejas skaistumkopšanas un ārstnieciskos produktus ir iespējams pagatavot mājas apstākļos. Ziemā no alvejas sulas vari pagatavot efektīvu pretklepus līdzekli.

Ņem vērā, ka dziednieciskās īpašības augs iegūst, tikai sasniedzot piecu gadu vecumu.

Lai alveja mājās justos labi un zaļotu daudzus gadus, nepieciešams ieverot pāris vienkāršus nosacījumus:

Pēc auga iegādes, pārstādi to māla podiņā. Bet nesteidzies to darīt uzreiz, ļauj augam iedzīvoties jaunajā mājvietā. Pārstādīšanu veic aptuveni pēc divām nedēļām.
Jaunajam podiņam jābūt aptuveni 2 – 3 centimetrus lielākam nekā alvejas sakņu un zemes podiņam.

Alveja neprasa biežu laistīšanu. Tās augsnes sastāvā jābūt zemei un smiltīm vienādās proporcijās.

Pat vismazāk apgaismotajā telpā un klimatā, kas nav piemērots augu audzēšanai, dīgsti būs tie, kas noteikti izveidosies. Tā kā dīgsti ir ļoti dažādi, un katra garšas gaume varēs atrast kaut ko sev piemērotu – mieži, kressalāti, lēcas, mungo pupiņas, Adzuki pupiņas, redīsu dīgsti un citi svaigie dzinumi ir tikai daļa no piedāvājuma.

Sēklas pirms diedzēšanas ir kārtīgi jānomazgā tekošā ūdenī. Pēc tam ieber tās traukā, pārlej ar aukstu ūdeni un ļauj piebriest, noturot tur vairākas stundas. Pēc uzbriešanas sēklas atkal jānoskalo zem tekoša ūdens, un tad tās jāliek traukā, kas izklāts ar slapju marli vai drāniņu. Atkarībā no izvēlētajām sēklām, tās nepieciešams ik pārdienas noskalot un atkal saslapināt drānu.

Kad dīgsti ir izauguši un gatavi lietošanai, ir jāievēro to pareiza uzglabāšana ledusskapī. Lai nepieļautu pelējumu, reizi dienā noskalo dīgstus un uzglabā tos ietītus papīra dvielī.

"Spināti ir lielisks šķiedrvielu avots un tajos ir ļoti maz kaloriju, tādēļ tie labi derēs tiem, kas pavasarī nobrieduši gatavoties peldsezonai – 100 grami satur vien 24 kcal. Tāpat spināti ir bagāti ar dzelzi, magniju, folskābi, A un C vitamīniem," stāsta uztura speciāliste Līga Balode.
Tie satur ogļhidrātus (fruktozi, glikozi, saharozi), fosforu, magniju, kāliju, nātriju, kalciju, ievērojamā daudzumā – jodu un virkni citu fizioloģiski aktīvu vielu. Spinātu lapās ir ļoti daudz olbaltumvielu.

Tā kā spināti satur daudz dzelzs un citu mikroelementu, tie ieteicami arī mazasinības un avitaminozes gadījumos, dažādu neirotisku stāvokļu, elpošanas ceļu un plaušu slimību ārstēšanai. Savukārt kālijs ļoti labvēlīgi ietekmē sirds un asinsvadu sistēmu.

Ja sēklas ir pareizi iesētas, spināti ir pieticīgi un vienkārši kopjami. Spinātu sēklas pirms sēšanas ir jāizmērcē, pēc tam jāizžāvē un jāsēj ne pārāk dziļi – lai asniem pietiktu spēks izlauzties virs zemes. Spinātiem nepatīk bagātīga laistīšana.