Kā neizdegt darbā un mājās: Marija Ābeltiņa par riskiem un profilakses līdzekļiem  (1)

Emocionālās izdegšanas simptomus nosacīti var dalīt trīs grupās.

Pirmkārt, neefektivitāte. Jūs daudz strādājat, taču rezultāts neiepriecina vai arī nekādi nespējat sasniegt iecerēto, tas, ko agrāk paveicāt pusstundā, tagad neizdodas pat visas dienas laikā. No vienas puses tā var būt itin objektīva realitāte, tomēr nav izslēgts, ka tā ir tikai maldīga sajūta, proti – darbā ir rezultāts, tomēr bez efektivitātes sajūtas.

Otrkārt, nogurums (emocionālais izsīkums). Pastāvīgs nogurums – pat brīvdienās un atvaļinājumā. Tikko bija brīvdienas, bet jau pusstundu pēc ierašanās darbā spēki ir izsīkuši. "Daudzi šajā stadijā drudžaini mēģina mazināt nogurumu, piemēram, visu laiku dzerot kafiju vai iekļaujot uzturā vairāk saldumu, rakstāmgalda atvilktnē glabājot konfektes," skaidro psihoterapijas speciāliste.

Emocionālajai izdegšanai vairāk pakļauti tie profesionāļi, kas strādā ar cilvēkiem un kuru darbs prasa intensīvu komunikāciju, piemēram, ārsti, skolotāji, policisti, pārdevēji, sekretāres, psihologi u.t.t.

Tomēr ja agrāk par emocionālo izdegšanu runāja tikai no darba viedokļa, tad tagad ir zinātnieki, kas piedāvā šo jēdzienu paplašināt. Piemēram, jaunās māmiņas, kas visu laiku pavada mājās ar bērniem, arī var emocionāli izdegt: pienāk brīdis, kad sieviete sāk justies neefektīva, neprātīgi nogurusi, bērni kaitina u.t.t.

Tāpat riska grupā ir ļoti azartiski cilvēki – tie, kas pilnasinīgi dzīvo un strādā, nespēj laikā apstāties, kā arī perfekcionisti, kuriem viss jāizdara rūpīgi, cenšoties visu iesākto pabeigt līdz ideālam.

"Bet arī tie, kas rīkojas pretēji, teiksim, baidās mēģināt kaut ko jaunu un ir pārāk piesardzīgi, arī ir pakļauti emocionālās izdegšanas riskam," piebilst Marija Ābeltiņa.

Psihoterapijas speciāliste piezīmē, ka izdegšanu var izraisīt ne tikai pārlieks stress, bet arī pilnīgs tā trūkums.

Tāpat riskam pakļauti cilvēki, kas dzīvo neatbilstoši savām vērtībām, "sakostiem zobiem".

Svarīga ir arī apkārtējā vide — neadekvāta slodze, neprofesionāla vadība darbā, dubultie standarti (piemēram, vieniem prēmijas maksā, citiem nē), uzslavu un atbalsta trūkums.

Visi minētie faktori ilgtermiņā spēj izraisīt sāpīgas sekas, brīdina Marija.

Psihoterapijas speciāliste atzīstas, ka savulaik arī pati bija iekļuvusi emocionālās izdegšanas slazdā. Riska faktori bija jau profesijas pamatā, apkārtējā vidē un kolektīvā. Tāpat savu lomu nospēlēja rakstura īpašības: "Esmu ļoti aizrautīgs cilvēks, nepratu laikā novilkt veselīgu robežu. Apkārt bija tik daudz interesantā! Es ķēru visu, visu gribēju izmēģināt, galu galā iestājās nebeidzams satraukums. Man palīdzēja atpūta un prioritāšu un robežu noteikšana. Ikvienam ir jāatrod līdzsvars, kā parūpēties gan par profesionālajām interesēm, gan fizisko veselību, sociālajiem kontaktiem un attiecībām ar tuviniekiem."

Emocionālās izdegšanas izpausmes var būt visdažādākās: domās, uzvedībā, kopējā stāvoklī.

Ķermeņa līmenī izdegšana izpaužas ne tikai ar noguruma sajūtu, bet arī sliktu apetīti, miega problēmām, turklāt miega var būt gan par maz, gan par daudz. "Jebkura galējība ir trauksmes zvans," teic Marija Ābeltiņa.

Runājot par dvēseles stāvokli, izdegšanas signāli var parādīties caur trauksmes, vainas, bezpalīdzības (nevaru, neizdodas) sajūtām, zemu pašvērtējumu (mani neviens nenovērtē, neesmu nevienam vajadzīgs, nevienam neinteresē tas, ko es daru).

Prātā iezogas domas, ka jūs kaut ko darāt nepareizi, ka cilvēki kļuvuši ļauni, vārdu sakot, jūs iestrēgstat negatīvos prātuļojumos.

Savukārt, izturēšanās un uzvedības līmenī izdegšanas signālus visbiežāk pamana apkārtējie: iespējams, jūs vairāk smēķējat, dzerat, esat viegli aizkaitināms, nemitīgi konfliktējat u.t.t.

"Labs jautājums! Ir zinātnieki, kas saka: "Aizmirstiet par izdegšanu, tā ir depresija!" Tomēr ir arī tādi, kas uzskata, ka izdegšana un depresija ir atšķirīgas lietas, un es esmu viena no viņiem," teic Marija Ābeltiņa.

Speciāliste norāda, ka depresijai tik tiešām ir līdzīgi simptomi, tomēr šajā gadījumā tie aptver visas dzīves jomas: "Ja runa ir par emocionālo izdegšanu, pret to palīdzēs vienkāršs atvaļinājums, savukārt depresijas gadījumā arī pēc atvaļinājuma cilvēks jutīsies noguris, nomākts un spēkus izsmēlis."

Vēl viena atšķirība – depresijai nepiemīt tāda aizkaitinātība un sarkasms kā emocionālajai izdegšanai.

"Nekas nenotiek uzreiz, tas neķer cilvēku kā gripa, tas ir lēns process. Tādēļ ir svarīgi būt saskaņā ar sevi un laicīgi ievērot, ka kaut kas ir ne tā."

Tas, cik ātri iespējams nonākt emocionālās izdegšanas valgos, katram ir individuāli: kāds deg gadiem, cits pusgada laikā, bet vēl kāds cits – strādājot pie viena projekta. Viss ir atkarīgs no darba intensitātes un cilvēka īpašībām, uzsver Marija Ābeltiņa.

"Problēma par nopietnu traucējumu kļūst, ja tā ir pastāvīga, intensīva un neatbilst apkārt notiekošajam. Piemēram, ja situācija nav tik saasināta kā reakcija uz to. Vai arī – jūtos ļoti nogurusi, kaut slodze nav bijusi liela. Jāieklausās visos zvanos un attiecīgi jāreaģē. Vēlams – cik iespējams agrāk. Kādēļ gaidīt, kad kļūs sliktāk, kādēļ dzīvot šādā stāvoklī, ja var vērsties pēc palīdzības pie speciālista," teic speciāliste.

Profilakses nolūkos var darīt vienkāršas, bet efektīvas lietas, teic Marija Ābeltiņa. Uzsvars uz vārdu "darīt", jo tas, ka šīs lietas zinām, nepalīdzēs.

Tiek uzskatīts, ka dienā jānostaigā vismaz 6000 soļu, ideālajā gadījumā – 10000 soļu. "Biroja darbinieka limits ir 3500 soļu dienā, t.i., pusi normas mēs ikdienā nenostaigājam. Ilgtermiņā tam ir ļoti slikta ietekme uz mūsu veselību," brīdina speciāliste.

Staigāšana ir ne tikai fiziska nodarbe, bet arī emocionāla uzlādēšanās, jo staigāšanas laikā izstrādājas enerģija un tādējādi uzlabojas emocionālais stāvoklis.

Aktivitātes aprēķināt ir ļoti vienkārši, jo pieejamas neskaitāmas mobilās lietotnes, kas skaita soļus. "Telefons mums vienmēr ir līdzi, tādēļ savus sasniegumus ir ļoti vienkārši vērot un kontrolēt."

"Katrs auto vadītājs zina, kādu degvielu liet spēkratā, kā to "barot". Lejot benzīnu jūs pilnīgi noteikti to nešķaidīsiet ne ar ko. Neviens, būdams pie vesela saprāta, to nedarīs, vai ne? Bet kādēļ, ja runa ir par mūsu ķermeni, mēs tajā gāžam iekšā visu, kas pa rokai?" retoriski vaicā Marija Ābeltiņa.

Svarīgi saprast, kas veido mūsu uzturu – tajā jābūt dažādiem vitamīniem, lai organismam būtu iespēja atjaunoties.

No stresa nav jābaidās. Stresu var pieradināt un tam ir jāmijas ar relaksāciju. Analoģiski kā ar muskuļiem – savelkam, atslābinām, savelkam, atslābinām – un rodas kustība. Stresam ir slikta reputācija, taču patiesībā izkāpšana no komforta zonas mērenās devās mums ir ļoti nepieciešama.

"Svarīgi nekrist galējībās un nezaudēt saikni pašiem ar sevi," noslēgumā rezumē Marija Ābeltiņa.

Pašlaik Marija Ābeltiņa studē Latvijas Universitātes doktorantūrā, un viņas pētnieciskās intereses ir saistītas ar izdegšanas sindromu. "Cenšos izprast tās specifiku pie mums Latvijā un tāpēc adaptēju vienu jaunu un mūsdienīgu aptauju," viņa norāda, "lai es matemātiski varētu apstrādāt rezultātus, man nepieciešams pēc iespējas vairāk atbilžu. Būšu ļoti priecīga un pateicīga par katru atbildi!" Aptaujas aizpildīšana aizņems vidēji 15-20 minūtes, un to ir iespējams atrast šeit.