Galvas reiboņi, sirdsklauves, trīcošas rokas un elpas trūkums – tās ir tikai dažas no pazīmēm, kas raksturo veģetatīvo distoniju. Protams, saskaroties ar šiem simptomiem, nevajadzētu uzstādīt sev diagnozi, nekonsultējoties ar ārstu. Tomēr, ja ciet no veģetatīvās distonijas, noderīgi var būt ne tikai speciālistu ieteikumi, bet arī līdzcilvēku pieredze. Par to, kas palīdzējis dziedātājai Lindai Leen, mūziķe ir pastāstījusi ierakstā "Facebook".
Ar mākslinieces atļauju arī "Viņa" lasītājām piedāvājam iepazīties ar vairākiem vērtīgiem ieteikumiem, kas balstīti personīgajā pieredzē.
"Ik pa laikam daudzu gadu garumā es saņemu vēstules ar jautājumiem par veģetatīvās nervu sistēmas distoniju un kā ar to tikt galā. Esmu daudz atbildējusi privāti, un šovakar padalīšos arī te, ja nu kādam tieši šobrīd tas ir ļoti vajadzīgs," raksta māksliniece. "Es neesmu mediķis, šī nav panaceja un arī ne aicinājums uz diskusiju, šis ir tikai mans pieredzes ceļš, ko intuitīvi un izzinoši esmu gājusi nu jau 14 gadus. Bet vienu zinu droši – neviens nezina labāk par mums pašiem, kā mēs jūtamies, un nevienam tā nerūp mūsu veselība kā mums pašiem, tāpēc konsultējieties ar ārstiem, bet uzticieties sev. Šobrīd notiek patiešām lielas pārmaiņas veselības sistēmā pasaulē un tajā, kā pievērsties labbūšanai (well-being) kopumā jeb holistiski. Ar mērķi skatīt simptomu kā rezultātu veselai procesu ķēdītei un atrast cēloni, nevis tikai menedžēt slimību. Meklējiet, lasiet, izmēģiniet, nepadodieties!
Te būs tipiska vēstule, ko parasti saņemu:
"Šobrīd cīnos ar veģetatīvo distoniju, kas mani pirmo reizi piemeklēja pirms gada. Katru vakaru cīnos ar lēkmēm. Dakteris izrakstīja trankvilizatorus un antidepresantus. Bet liekas, ka kļūst tikai sliktāk. Varbūt varat padalīties kā Jūs cīnījāties? Šobrīd varu tikai gulēt gultā…"
Te būs mana atbilde:
"Sveika! Tas katram ir dziļi individuāli. Arī es sākumā lietoju tos pašus preparātus, bet drīzāk teiktu, ka tas nepalīdzēja. Tas, ko ieteikšu, var šķist maznozīmīgi, bet katram ir izvēle, kā rīkoties. Man šis viss strādā, bet pie tā esmu nonākusi daudzu gadu garumā, un šobrīd vēlētos, kaut būtu zinājusi šo visu agrāk:
Pirmais, kas jādara – jāsakārto dienas režīms: vismaz septiņu stundu miegs, vismaz trīs reizes nedēļā kustēšanās (vienalga – joga, skriešana, slēpošana, dejošana. Noteikums – tikai lai patīk); pilnvērtīgs uzturs: šī ir gara un jo plaša tēma, kas katram pašam jāpapēta un jāpielāgo sev, bet īsumā – pēdējie pētījumi liecina, ka mūsdienu stipri pārstrādātie pārtikas produkti (processed food) piesārņo organismu tā, ka dabiska attīrīšanās nespēj notikt un pa ķēdīti brūk visas sistēmas. Un kā viena no pirmajām parasti – gremošanas un arī veģetatīvās nervu sistēmas jeb centrālās nervu sistēmas "korķi" jeb "drošinātāji". Tāpēc īsumā – pēc iespējas bioloģiski tīru, pašgatavotu ēdienu, noteikti "nē" glutēnam (viss, kas no kviešiem un rudziem) un pēc iespējas maz cukuru (īpaši rafinēto – saldumus no iepakojumiem, kur nevarat izburtot sastāvdaļas utt.) un savukārt pēc iespējas daudz augļu un visu krāsu dārzeņu, bet īpaši – zaļo. Šķiedrvielas un vitamīni! Vēl – krietni liela daļa laimes un aktivitātes hormonu (serotonīns, dopamīns u.c.), kuru iztrūkums saistīts ar trauslu/labilu emocionālo sistēmu/depresiju, tiek "ražoti" nevis smadzenēs, bet tieši mūsu "otrajās smadzenēs" – zarnu traktā... Tātad, sakārtot to, ir prioritāri.
Otrais: jāveic asins analīzes – kopējā asinsaina, uz autoimūniem procesiem, iekaisumu, uz vairogdziedzera un citu hormonu funkciju, jāpārbauda D vitamīns (ļoti bieži tā trūkums izraisa virkni citas problēmu) un smago metālu klātesamība, omega 3 un omega 6 balanss (iesaku uztaisīt Zinzino testu un lietot viņu piedāvāto balansa eļļu, paskatieties pētījumus, paklausies lekcijas, sapratīsit kāpēc).
Trešais: jāsaprot mentālie/psiholoģiskie cēloņi. Šī "slimība" nav nedz tikai fiziska, nedz tikai psiholoģiska rakstura, tas ir dzīvesveida, ilggadēja emocionālā fona un iekšējo pretrunu rezultāts. Īssavienojums. Sākumā jāsaved kārtībā ķermenis, lai tam ir vieglāk, un lai ar savu destruktīvo rīcību (miega bads, nepietiekama aktivitāte līdz ar to vielu apmaiņa, slikts ēdiens, pārstrādāšanās utt.) netracinām to vēl vairāk, un tad jāskatās otra medaļas puse – kas mani dzīvē būtiski neapmierina? Jo būtībā šī ķermeniskā reakcija jeb īssavienojums ir atbilde uz iekšējo pretrunu – gribu šo, bet nevaru/nedrīkstu/nepienākas vai arī nevēlos šo, bet jādara, pienākums, statuss utt. Ja ilgstoši ejam pret sevi, sākas būtībā autoimūns process. Jāsaprot un jāiepazīst sevi. Jāpieņem savas ēnas puses un jāļauj mirdzēt un realizēties talantiem utt. u.t.jpr. Labāks veids kā psihoterapija, manuprāt, vēl nav radīts. Tikai jāatrod patiešām savs cilvēks, kam pilnībā uzticēties, justies droši un sajust arī, ka notiek progress.
Ceturtais. Ik pa laikam svarīgi "izravēt" savu cilvēku loku un pārskatīt attiecības, kurās atrodaties pastāvīgi un tiekaties bieži. Atbalstoši, pozitīvi noskaņoti, uz attīstību vērsti cilvēki, kuri ir spējīgi mīlēt un saņemt mīlestību tā, ka tas ir abpusēji bagātinoši, ir mūsu sabiedrotie!:)
Piektais. Meditācija. Jebkāda garīga prakse. Savākt savas emocionālajās zemestrīcēs izkaisītās daļiņas atkal atpakaļ, būt, elpot, paļauties.
Pirmais gads būs grūts. Šķitīs, ka tas nekad nebeigsies un ka dzīve vairs nekad nebūs tāda kā līdz šim. Savā ziņā tā arī ir. Tev vienmēr būs jārūpējas par sevi vairāk un pirms tu rūpējies par citiem, jo tava iespēja izdegt būs krietni augstāka. Tev nāksies šķetināt un uzdot sev neērtus jautājumus un likt citiem neērtas robežas. Bet šis īssavienojums parasti ir arī lielākais skolotājs un ceļš uz patiesu kontaktu ar sevi un pašizziņu, citus un sevi pieņemošu mīlestību un skaidrāk redzošām attiecībām ar pasauli. Lai mums izdodas būt veseliem un laimīgiem!"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
