Jāmaina attieksme pret ēdienu. Everita Pastuhova atklāj, kā zaudējusi 55 kilogramus

Jēkabpils nav liela pilsēta, un sieviete ar smaidu atceras, ka vēl labu laiku pēc svara zaudēšanas uz ielas satiktie paziņas esot gājuši garām kā svešiniecei: "Man nevajadzēja slēpties ne aiz cepures, ne brillēm – ja gribēju, varēju nesveicināties, jo neviens mani neatpazina. Neiztika arī bez kurioziem – pilsētā baumoja, ka mans vīrs esot manīts ar mīļāko – efektīgu tumšmati."

Everita cer, ka viņas pieredze kādu iedvesmos spert pirmo soli ceļā uz pārmaiņām. Viņa uzsver, ka visas zināšanas par veselīgu uzturu ieguvusi pašmācības ceļā, vairāku gadu garumā studējot attiecīgu literatūru un visu pārbaudot uz sevis. Ikdienā uzņēmīgās sievietes darbs ir saistīts ar skaistumkopšanas jomu, bet viņas hobijs ir dalīšanās ar veselīgām receptēm "Instagram" kontā un "Slaiduma maratons" – bezmaksas projekts, kura ietvaros Everita atbalsta tos, kas vēl ir tikai ceļā uz savu ideālo svaru.

Kad sākās tava cīņa ar lieko svaru?

Jau kopš bērnības esmu bijusi liels bērns, varētu teikt, ka pat ļoti liels, jo 14 gados svēru jau 100 kilogramu. Maniem apkārtmēriem piemērota skolas forma nebija nopērkama, tā bija jāšuj "pēc pasūtījuma". Tajā laikā tad arī sākās mana cīņa ar lieko svaru. Nebija nekādu dietologu, uztura speciālistu – varbūt arī bija, bet katrā ziņā neviens par šo problēmu nerunāja un neko nezināja. Ģimenē uzskatīja, ka "galvenais, lai bērns būtu paēdis", tādēļ cīņu ar lieko svaru uzsāku pati uz savu galvu. Protams, tagad, atskatoties uz šo pieredzi, saprotu, ka viss, ko tolaik darīju, bija nepareizi. Bija gan badošanās, gan dažādas diētu kūres: deviņas dienas "uz āboliem", deviņas dienas "uz vistas", tikai rīsi, atteikšanās no sāls, produkti konkrētā krāsu gammā – daudz ko varēja atrast masu medijos un vēlāk arī internetā. Paldies Dievam, ka man vismaz pietika prāta nebojāt veselību ar brīnumpulverīšiem, tabletēm un tējām.

Vai bija kādi panākumi?

Bija, bet īslaicīgi – ieslēdzās tā saucamais jo-jo efekts: 20 kilogrami mīnusā, tad atkal 20 kilogrami plusā – tā tas mans svars "staigāja" šurpu turpu. Kad svēru 100 kilogramus, tad, zaudējot 20 un sasniedzot 80 kilogramus, uzskatīju, ka tas ir mans ideālais svars. Protams, šobrīd, kad sveru 55 kg, es par savām tā laika iedomām varu pasmaidīt.

Ko par šīm metodēm teica tavi vecāki?

Mans svars bija tik katastrofāls, ka viņi neiebilda un man to neaizliedza. Un ko gan vecāki var aizliegt padsmitniekam? Darīju, ko gribēju.

Liekais svars bija arī citiem ģimenes locekļiem?

Šī problēma mums ģimenē ir iedzimta "pa sieviešu līniju", un tas bija viens no iemesliem sākt nopietni par to aizdomāties un risināt. Mammai, vecmammai utt. bija liels svars, un tas, protams, ir ļoti saistīts arī ar veselību – 60 gados viņas jau bija citā saulē, un tās bija sirds, asinsspiediena problēmas, diabēts – klasiskais saslimšanu komplekts, ko rosina liekais svars.

Vai, tavuprāt, liekā svara iemesls bija arī ģimenes ēšanas paradumi?

Protams! Mūsu mājās ēdiens tika gatavots milzīgos daudzumos. Padomju laiki, vecvecāku pieredze pēckara gados, kad tika pārdzīvots bads, – tas viss ietekmēja ģimenes ēšanas paradumus, un, kad ēdiens beidzot bija pieejams, joprojām zemapziņā darbojās tīri psiholoģisks aizsardzības mehānisms – jo ēdiena vairāk, jo labāk.