Salds, bet nav cukurs. Saldinātāju gaišās un ēnas puses

Kurš saldinātājs baro labās, kurš – sliktās baktērijas

Abi uztura speciālisti uzsver, ka, izvēloties, ar ko ēdienu saldināt, jāsaprot mērķis. "Piemēram, cukura aizstājēji var būt lieliska alternatīva cukura diabēta gadījumā, ja tomēr saldo garšu gribas, bet balto cukuru nevar lietot, jo būs pārāk straujas cukura līmeņa izmaiņas. Otrs biežākais gadījums, kad izvēlas citus saldinātājus, – lai uzņemtu mazāk kaloriju. Taču, domāju, grūtniecēm, bērniem, veseliem cilvēkiem, kuriem nav svara problēmu, tai nevajadzētu būt pirmajai izvēlei – var pietikt ar to, ka seko parastā cukura daudzumam uzturā," uzskata Lizete Puga.

Ansi Zaueru kā uztura zinātnieku interesē, kas notiek tālāk – kad izvēlētais saldinātājs nonāk cilvēka organismā. "Jo kaloritāte ir tikai viens rādītājs. Atšķirībā no daudzām citām uzturvielām lielākā daļa saldinātāju, nonākot tievajā zarnā, nesadalās – tie nonāk līdz resnajai zarnai. Un jautājums: kā ietekmē to? Manā uztverē, speciāli veidotam saldinātājam šajā ziņā jābūt ar pievienoto vērtību mikrobiomam. Ja labās baktērijas to apēd – lieliski. Un no šī aspekta esmu izveidojis "trīs saldinātāju TOP "nē"" – tie ir aspartāms, sukraloze un acetilsulfāts K. Pierādīts, ka šiem saldinātājiem resnajā zarnā ir tendence vairot slikto mikrobiomu. Turklāt aspartāms var palielināt apetīti, kam sekas var būt tieši svara pieaugums," skaidro Zauers.