Patiesie tievēšanas mērķi – kuri palīdz un kuri var likt vilties

Runājot par solījumu došanu sev, vispirms ir jānoskaidro, vai cilvēks pats patiešām vēlas nosprausto mērķi sasniegt. Ja viņš to izdomājis modes dēļ vai jutis spiedienu no vides – draugiem, vecākiem, partnera, sabiedrības vai sociālajiem tīkliem –, visticamāk, šis solījums paliks nepiepildīts.

"Izvirzītajam mērķim cilvēks nereti upurē resursus – aiziet spēks, laiks, miegs vai materiālie ieguldījumi labākai iespējamai dzīvei nākotnē. Parasti cilvēki apsola sev atteikties no tā, kas viņiem nepatīk vai arī veido plānus, kā noteiktā laika periodā piepildīt savas vēlmes un sapņus," stāsta psihoterapeits.

Lai rīkotos pa jaunam, parasti jāpiepūlas, "jādarbina gribas muskulis". Ja cilvēks ir emocionāli iesaistīts mērķa īstenošanā, tas ir, viņš personīgi vēlas šo ieceri sasniegt, pozitīva rezultāta iespējamība ir diezgan augsta.

"Apstāties vai atteikties no kaut kā parasti ir grūtāk, kad tas ir saistīts ar cilvēka psiholoģiskām problēmām, tādām kā pārēšanās, nagu graušana, azartspēļu aizraušanās, pārmērīga alkohola lietošana un daudzos gadījumos arī smēķēšana.

Šeit būtu jāatrisina primārā problēma (trauksme, pašcieņas trūkums utt.), tad būs vieglāk atbrīvoties no nevēlamiem ieradumiem. Cilvēka psihe mēdz sevi aizsargāt, tāpēc diez vai tu pats spēsi nosaukt savu dziļāko problēmu. Un tas nav atkarīgs no inteliģences, izglītības vai sociālā statusa. Pašanalīzes vietā ieteiktu atnākt un aprunāties pie kvalificēta psihoterapeita vai psihologa," iedrošina speciālists.

Iespējams, visizplatītākā Jaungada apņemšanās cilvēkiem ir svara samazināšana. Bet tas ir tālu no patiesās cilvēku vēlmes! Aiz tās nereti slēpjas pavisam dažādas, dziļākas, vēlmes.

Ir svarīgi atklāt patieso mērķi, jo var gadīties, ka pat pēc mērķa sasniegšanas, tas ir, zaudējot svaru, tu nekļūsi laimīgāks. Piemēram, ja cilvēks samazina svaru veselības apsvērumu dēļ – ja ir spriedze locītavām, cukura diabēta risks u.tml. – , visticamāk, viņš jutīsimies labāk pēc pāris kilogramu "nomešanas".

Taču, ja cilvēks dziļi sevī cer, ka notievēšana padarīs viņu pievilcīgāku, viņu vairāk novērtēs vai tas palīdzēs atrast jaunu partneri, svara zudumam diez vai būs tāda ietekme. Gluži pretēji, tas var radīt arī vilšanos, ja viņš nebūs tik tuvu patiesās vēlmes īstenošanai. Jā, vizuāla maiņa tiks pamanīta, citi uzslavēs, bet, ja dzīve principiāli nemainīsies, svara zudums neatrisinās ne komunikācijas, ne pašapziņas problēmas.

"Mērķi ir regulāri jāpārskata, jāizvērtē atbilstoši jauniem apstākļiem, vai tie joprojām ir adekvāti un cilvēkam patiešām nozīmīgi. Ikvienam ir tiesības mainīt savu mērķi vai atteikties no tā pavisam. Tā ir gudra rīcība. Ir ļoti svarīgi pamanīt brīdi, kad tavs mērķis sāk darboties pret tevi," norāda Stankūnas.

Pieņemot lēmumus sociālajos tīklos, slēdzot derības ar draugiem, mēs daļēji sadedzinām tiltus, tāpēc baidāmies, ka, novirzoties no izvirzītā mērķa, nonāksim kategorijā "zaudētājs", taču patiesībā tas tā nav. Gadās – kāds alpīnists pirms virsotnes pagriežas pāris simtus metru atpakaļ, jo saprot, ka, uzkāpjot augšā, nevarēs atgriezties un nomirs. Tas noteikti nav viegls lēmums, taču tas nekādā gadījumā nav "zaudētāju" lēmums.

Mērķu dienasgrāmatas, ikdienas kontrole nedod mieru psihei, atgādinot par mērķi, bet cilvēks ļoti ātri pierod pie šāda stimula un vairs nereaģē. Uz ledusskapja durvīm pielīmēta bilde ar atgādinājumu par to, kā tu izskatīsies, ja pārāk bieži virināsi ledusskapja durvis, pēc dažām nedēļām kļūst nepamanāma. Gudrā rokassprādze, kas vibrē, atgādinot – jānoiet vēl pāris simts soļu, kādā brīdī arī paliek guļot uz kumodes.

"Lai veiksmīgi sasniegtu savu mērķi, tas jānosauc, jāprecizē, jānosaka termiņš tā sasniegšanai un jāizveido rīcības plāns, jo parasti lielā mērķa īstenošanā jāsasniedz vairāki mazāki soļi. Piemēram, ja gribi būt labs sportists vai mūziķis, ir daudz jātrenējas vai jāmēģina, jo ar lielu vēlmi un talantu vien nepietiek," salīdzina psihoterapeits.

Ir vērts runāt ar citiem cilvēkiem par saviem mērķiem, ja viņi tevi atbalsta vai viņiem ir zināšanas, lai sniegtu tev padomu šajā jomā. Mērķa izteikšana nedrīkst pārvērsties par kaut kādu vienpusēju apņemšanos pret otru cilvēku, jo mēs paši esam atbildīgi par saviem mērķiem un to sasniegšanu.

Te atkal jārunā par to, kas tev īsti vajadzīgs un ko tu īsti vēlas. Ja no malas neviens tevi nespiež un tu vari kādā brīdī saprast, ka vari atteikties no šī mērķa, ja vairs tam neredzēsi jēgu, tad viss ir kārtībā – vari tiekties studēt, veidot karjeru, iegūt jaunu pieredzi vai lielāku labklājību.

Tomēr, izvēloties mērķus, cilvēks nereti iekrīt lamatās. Piemēram, ko tu īsti vēlies – dziedāt, spēlēt mūziku, kas tev patīk vai kļūt par slavenu zvaigzni? Mērķus jauniešiem bieži uzspiež vecāki vai sabiedrība.

Iedomājies vidusskolēnu, kuram patiešām padodas ķīmija un kura vecāki mudina viņu iestāties prestižā augstskolā, lai studētu bioķīmiju, lai gan viņam visvairāk patīk strādāt ar zirgiem. Šajā gadījumā augstskolas absolvēšana un jau minētās specialitātes iegūšana nav viņa pašmērķis. Visticamāk, diplomu viņš saņems, taču nav zināms, vai turpmāk jutīsies laimīgs un vai strādās savā specialitātē. Bet šī mērķa sasniegšanai būs iztērētā nauda, ​​laiks un pūles.

"Mana prakse rāda, ka cilvēkiem visvairāk pietrūkst nevis statusa, skaistuma vai naudas, bet gan attiecības ar citiem cilvēkiem un labas pašvērtības un drošības sajūtas šajās attiecībās. Mūsdienu Rietumu dzīvesveids mudina mūs sacensties un dzīvot starp cilvēkiem, kuri mums personīgi nav tik interesanti, kā mēs viņiem. Bet mums joprojām ir ļoti svarīgi būt pieņemtiem šajā sabiedrībā. Automašīnas, greznas mājas, slavenu zīmolu apģērbi, amati vai diplomi palīdz nostiprināt statusu un nodibināt noteiktas izdevīgas un samērā drošas attiecības.

Lielākā problēma ir tā, ka, pozicionējot sevi atsvešinātā sabiedrībā, sāk traucēt apziņa par to, kas tu patiesībā esi un ko patiešām vēlies. Par to var pārliecināties ciešu saišu kopienās – ģimenē, radu un labu draugu lokā, protams, ja tajās tiek uzturētas sirsnīgas, tuvas attiecības. Katram cilvēkam svarīgas ir gan savstarpējās attiecības, gan iekšējās attiecības ar sevi un savām saknēm," stāsta Stankūnas.

Cilvēkiem ir lielāki vai mazāki mērķi. Tomēr ir daži cilvēki, kuri, šķiet, peld pa straumi. Daži tos sauc par dīvainiem, citi – par cilvēkiem bez ambīcijām. Viņi nemeklē amatus, nemaina darbu uz tādu, kur lielāks atalgojums, viņiem daudz ko nevajag.

"Ja cilvēks ir apmierināts ar savu dzīvi un dzīvo nevis uz apkārtējo rēķina, bet uz sava rēķina, nevajag viņu mudināt uz kaut ko tiekties, pat ja viņam ir spējas. Šāds cilvēks pēc dabas izdara minimumu sabiedrības labā un maksimumu sev, tāpēc varam vien apskaust viņa sasniegto miera un apmierinātības stāvokli. Tas nekādā gadījumā nenozīmē atteikšanos no mērķiem vai ambīcijām, tas tikai parāda, cik dažādi mēs visi esam."