Kāpēc zīdaiņu 'miega treniņi' ir novecojuši un kādas ir alternatīvas

Sabiedrība nereti sagaida, ka dažus mēnešus vecs bērniņš gulēs kā pieaugušais. Vecākiem tiek teikts, ka viņi acīmredzot dara kaut ko nepareizi, ja jau viņu mazulis naktī ceļas vairākkārt un viņam nepieciešams vecāku atbalsts, lai atkal iemigtu. Un ar to kaut kas ir jādara, bērns ir "jāapmāca" gulēt. Bet vai tā tiešām ir? Vai bērni guļ kā pieaugušie? Vai mums būtu bērni jāmāca gulēt?

Ir kāds plaši izplatīts uzskats, ka bērna miegs uzlabojams ar miega treniņiem, lai bērns iemācītos pats sevi nomierināt un iemigt. Visbiežāk šos miega treniņus pavada liela bērna pretestība un raudāšana. Mums tiek radīts priekšstats – ja mazulis pārstāj raudāt, viņš ir veiksmīgi iemācījies "nomierināt sevi".

Iespējams šī pārliecība sakņojas vairāk kā 100 gadus senos notikumos, kad 19. gadsimta beigās milzīgas bažas radīja mikrobu izplatīšanās. Ar ierobežotām zināšanām ārsti ieteica vecākiem pēc iespējas mazāk pieskarties zīdaiņiem, lai novērstu infekciju izplatīšanos. Ģimenes locekļiem lika gulēt atsevišķās gultās, lai ierobežotu "kopīgu elpu". Ārsti uzskatīja, ka elpa satur "tvaikus", kas var izraisīt slimības, tāpēc zīdaiņi tika pārvietoti no vecāku gultām uz bērnu gultiņām, bieži vien atsevišķās guļamistabās. Tam sekoja Dr. Emmeta Holta (Dr.Emmett Holt) un Dž.Vatsona (John B.Watson) ieteikumi bērnkopībā, kas bija balstīti bērna pāragras autonomijas veicināšanā, bērnu apmācīšanā un raudāšanas ignorēšanā. Faktiski Emmeta Holta grāmatā "The Care and Feeding of Children" meklējami pirmsākumi miega treniņu metodei "cry it out".

20. gadsimta 80. gados mums ir divi pazīstami miega eksperti – Dr. Marks Veisbluts (Dr. Marc Weissbluth, Extinction Sleep Training Method) un Dr. Ričards Ferbers (Dr. Richard Ferber, Graduated Extinction, Check and Console, Controlled Crying). Veisbluts ir pilnīgas vecāku "izzušanas" aizstāvis, savukārt Ferbers izveidoja metodi, kurā vecāki reaģē uz zīdaiņiem noteiktos intervālos (bieži saukta par Ferbera metodi, ferberizāciju vai intervāla metodi). Viena lieta, kas abām šīm metodēm ir kopīga, ir ideja atstāt savu bērnu telpā vienatnē raudošu cerot, ka šādi viņš galu galā iemācīsies sevis nomierināšanas prasmi.

Diemžēl nekas nevar būt tālāk no patiesības. 2011. gada pētījumā tika mērīts kortizola līmenis (stresa hormons) gan mātēm, gan zīdaiņiem, kad viņiem tika veikta miega apmācības programma, kuras pamatā bija kontrolēta raudāšana. Sākotnēji kortizola līmenis gan mātei, gan zīdainim bija sinhroni paaugstināts, kad bērni raudāja – šī fizioloģiskā reakcija mudina māti mierināt savu bērnu un veicina piesaisti.

Tomēr trīs dienu pētījuma periodā, kad mazuļi tika ignorēti, viņu raudāšana samazinājās. Beidzoties raudāšanai, mātes kortizola līmenis samazinājās, tāpat arī viņas stress. Bet kā jutās viņu bērni? Zīdaiņu stresa hormoni palika paaugstināti. Klusumā viņi palika psiholoģiski nomocīti. Nereaģējoša miega apmācība zīdaiņiem māca nemeklēt un negaidīt atbalstu neatkarīgi no tā, cik satraukti viņi var justies.

Gabors Matē ir ungāru izcelsmes kanādiešu ārsts. Viņš ir ģimenes ārsts ar īpašu interesi par bērnības attīstību un traumām, kā arī par to iespējamo mūža ietekmi uz fizisko un garīgo veselību, tostarp uz autoimūno saslimšanu, vēzi, UDHT, atkarībām un daudziem citiem apstākļiem.

Tagad, kad viņš ir atvaļināts no klīniskās prakses, viņš daudz ceļo un runā par šīm un saistītajām tēmām gan Ziemeļamerikā, gan ārzemēs. Viņa grāmatas ir izdotas starptautiskā mērogā vairāk nekā divdesmit piecās valodās. Matē apspriež atkarību izraisīto traumu veidus un to, kā tas ietekmē viņu lēmumu pieņemšanu turpmākajā dzīvē.

"Cilvēki nevar apzināti atcerēties, ko viņi "iemācījās" pirmajā dzīves gadā, jo smadzeņu struktūras, kas glabā stāstījuma atmiņu, vēl nav attīstītas. Bet neiropsiholoģiskie pētījumi ir konstatējuši, ka cilvēkiem ir daudz spēcīgāka atmiņas sistēma, kas iespiesta viņu nervu sistēmās, ko sauc par raksturīgo jeb iekšējo atmiņu. Iekšējā atmiņa kodē agrīnās pieredzes emocionālos aspektus, galvenokārt smadzeņu prefrontālajā daivā. Šīs emocionālās atmiņas var ilgt visu mūžu.

Neatceroties notikumus, kas tos sākotnēji iekodēja, tie kalpo kā veidne tam, kā mēs uztveram pasauli un kā mēs reaģējam uz vēlākiem notikumiem.

Vai pasaule ir draudzīga un droša vieta, vai arī vienaldzīga vai pat naidīga? Vai mēs varam uzticēties citiem cilvēkiem, lai viņi atpazītu, saprastu un godātu mūsu vajadzības, vai arī mums ir emocionāli jāatslēdzas, lai pasargātu sevi no neaizsargātības sajūtas? Šie ir fundamentāli jautājumi, kurus mēs lielā mērā atrisinām ar mūsu netiešo atmiņas sistēmu, nevis ar mūsu apzinātajiem prātiem.

Kad zīdainis aizmieg pēc gaudošanas un neapmierinātiem saucieniem pēc palīdzības, nav tā, ka viņš būtu apguvis "prasmi" aizmigt. Tas, kas ir noticis – bērna smadzenes, lai izbēgtu no milzīgajiem pamestības sāpēm, izslēdzas. Tas ir automātisks neiroloģisks mehānisms. Būtībā bērns padodas." Pārgurušu vecāku īstermiņa mērķis ir sasniegts, bet par kādu cenu?

Miegs ir fizioloģisks process. To ietekmē daudz un dažādu faktoru – neiroloģiskie, fizioloģiskie, psiholoģiskie, fiziskie. Miegs ir komplekss un būtu skatāms kontekstā ar mazā cilvēka attīstību un pašsajūtu. Miegs nav uzvedība, ko mums vajadzētu koriģēt vai kā īpaši apmācīt. Patiesībā bērni māk gulēt. Viņi to ir darījuši deviņus mēnešus mammas vēderā un arī pēc piedzimšanas viņi turpina to darīt sev nepieciešamajā apmērā. Tikai maza bērna miegs ļoti atšķiras no pieauguša cilvēka miega – miega cikli ir daudz īsāki (aptuveni 40 minūtes), daudz lielāks ir seklā miega īpatsvars (jaundzimušajiem tas var sasniegt pat 50 procentus, kamēr pieaugušajiem tas ir aptuveni 20 procenti), raksturīgas biežākas pamošanās nakts laikā. Bērna miegs pamazām kļūs līdzīgāks pieaugušo miegam, taču tas notiek pakāpeniski. Laiks, kas nepieciešams, ir nevis dažas nedēļas vai mēneši, bet vairāki gadi. Ir izpētīts, ka bērna miegs ir lielākā vai mazākā mērā pielīdzināms pieauguša cilvēka miegam tuvāk piecu gadu vecumam.

Tas, ko mēs varam ietekmēt ir apstākļi, mūsu paradumi, bērna vecumam atbilstošas gaidas – ko tad no mazā ķipara mēs varam sagaidīt, kad viņam ir viens, trīs vai vienpadsmit mēneši. Vai tiešām to pašu miega brieduma pakāpi kā pieaugušam cilvēkam?

Miega vide – tas, kur mēs guļam būtiski ietekmē to, kā gulēsim. Videi būtu jābūt nomierinošai, pustumšai, pazīstamai, ērtai, labi izvēdinātai. Te nebūs vieta dažādiem ekrāniem, liekām mantām, raibiem un košiem sienu krāsojumiem. Būtu nepieciešams izskatīt dažādus variantus tam, kā ģimene guļ. Ne katram tas der, taču varētu interesēties par kopā gulēšanas ieguvumiem, līdztekus sekojot drošas kopā gulēšanas vadlīnijām. Būtiski arī, lai gulēšanas vide ir maksimāli ērta.

Pastaigas svaigā gaisā – rūpējies, lai pēc iespējas ik dienas dodaties pastaigās svaigā gaisā. Dabas relaksējošā iedarbība, kustības svaigā gaisā un saules gaisma palīdz regulēt iekšējos miega – nomoda ciklus un sekmē miega kvalitāti.

Nomoda aktivitātes – seko līdzi, lai bērns pietiekami fiziski izkustās nomoda laikā, lai ir nodrošināta iespēja kustēties daudzveidīgi. Ne tikai par daudz stimulu un iespaidu var pārstimulēt bērnu, bet arī vecumam neatbilstošs nomods un tā garumi.

Mūsu pašu paradumi – izvērtē savus paradumus un dzīvesveidu. Iespējams, mainot to, iegūsiet arī vairāk miega stundas sev. Nereti bērni labāk guļ tieši nakts pirmajā daļā. Ejot gulēt līdz ar bērniem vai īsi pēc, mēs varam iegūt vairāk netraucētu miega stundu sev. Seko līdzi uzņemtajam šķidrumam – tīram, svaigam ūdenim. Iespējams, piemēram, ierobežojot kafijas un tējas patēriņu, strauji uzlabojas arī pašsajūta. Rūpējies, lai tev ir silts un pilnvērtīgs ēdiens vismaz reizi dienā.

Samazināt savas gaida attiecībā uz bērnu. Sabiedrība nereti no bērniem sagaida pārāk daudz un pārāk ātri. Un tad mēs sākam domāt, ka kaut kas nav kārtībā ar mūsu bērnu, lai gan patiesībā atvase attīstās tā, kā tas ir paredzēts. Tikai mūsu gaidas ir pārāk lielas. Tā vietā pievērsies sev un savu vajadzību apmierināšanai. Maza bērna aprūpe ne vienmēr ir viegla. Tā mēdz būt iztukšojoša un tev var piezagties vientulības sajūta. Runā par to ar apkārtējiem!

Atbalsta meklēšana. Runā ar partneri, līdzcilvēkiem, lūdz palīdzību, kad tev tas ir nepieciešams. Ja pietrūkst miega tev pašam, runā ar apkārtējiem, kā tev būtu iespējams iegūt vairāk miega – piemēram, paguļot ilgāk no rītiem vai veselu dienu veltot atpūtai un ļaujot, lai rūpes par bērnu uzņemas kāds cits tuvs cilvēks. Rūpes par sevi ir arī rūpes par sev mīļajiem.

Latvijā ir pieejams emocionālais atbalsts māmiņām ar mazuli no dzimšanas līdz trīs gadu vecumam – PEP mammas, kā arī dažādi speciālisti, tajā skaitā uz bērna vajadzībām orientēti miega konsultanti un aprūpes speciālisti.

Izmantotā literatūra:
Metjū Volkers, "Kāpēc mēs guļam?", 2020, Helios
Sarah Ockwell-Smith "The Gentle Sleep Book", 2015, Piatkus (tulkota arī latviski un izdota 2022)
James J.Mckenna, Ph.D., Safe Infant Sleep: Expert Answers to Your Cosleeping Questions, 2020
https://www.gutenberg.org/files/15484/15484-h/15484-h.htm
https://en.wikipedia.org/wiki/John_B._Watson
https://en.wikipedia.org/wiki/Ferber_method
https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/21945361/
https://drgabormate.com/no-longer-believe-babies-cry-sleep/