Šis fiziski un garīgi spēcīgais puisis ir Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta vadošais pētnieks, LU docents Edgars Rencis. Viņš ir arī Ginesa rekordists – 2015. gada 24. janvārī par divām minūtēm uzlabojis iepriekšējo Ginesa rekordu piecu kilometru skrējienā basām kājām pa sniegu un ledu, pievārējot šo distanci 21 minūtē un 28, 48 sekundēs.
"Skriet basām kājām pa sniegu mani iedvesmoja lasītais par Vimu Hofu – holandiešu alpīnistu, avantūristu, kurš sevi dēvē par Iceman – ledus cilvēku. Viņš uzrakstījis grāmatu "Kā kļūt par ledus cilvēku", tajā minēta arī skriešana basām kājām pa sniegu. Pārsteidza Vima Hofa spēja uzturēties ekstrēmi aukstos apstākļos. Ģērbies tikai šortos, sasniedzis Monblāna virsotni. Viņš ir daudzu pasaules rekordu īpašnieks un tiecas pēc arvien jauniem izaicinājumiem. Vims sēdējis ledusaukstās vannās, peldējis zem ūdens no viena līdz otram āliņģim… Taču arī cietis – apsaldējis kāju pirkstus. Var jau domāt, kam tas viss vajadzīgs, kāpēc sevi tā mocīt? Taču ir liels prieks izdarīt to, kas iepriekš licies neiespējams. Pievārēts viens grūtību pakāpiens, domā, kā pieveikt nākamo… Un tā, sevi fiziski un garīgi trenējot, gūsti rekordu pēc rekorda."
Edgars Rencis atceras skriešanas treniņu pirmsākumus, pirmos nopietnos rezultātus, pašpārbaudes skrējienu Rīga – Valmiera, kur 107 kilometrus noskrēja 10 stundās. Viņš ir nodibinājis Latvijas Baskāju skriešanas biedrību, kuras mērķis popularizēt baskāju veselīgo dzīvesveidu. Biedrībā esot jau 80 basās skriešanas entuziastu. Nu jau vairākus gadus pēc kārtas augustā Edgars organizē baskāju skrējienu gar jūru Mērsrags – Roja. Edgara Renča dzīvesveidā ir daudz kā neierasta:
"Guļu uz grīdas jau vairāk nekā trīs gadus, bet tas nav saistīts ar rūdīšanos, jo istabā jau tāpat silts. Vienkārši uz cietas virsmas gulēt ir veselīgāk, cilvēka skelets tam ir piemērots. Mazgājoties dušā, pabeidzu procesu ar aukstu dušu, ikdienā norūdos, velkot mazāk drēbju nekā citi. Nu jā, reiz gāju gulēt ziemā uz balkona guļammaisā, vienkārši, lai pamēģinātu, kā tas ir (ja nemaldos, tas bija, pirms devos ziemas pārgājienā vienatnē meklēt Amatas ieteku Gaujā). Turklāt uzturā lietoju daudz tauku.
Tie ļauj iegūt enerģiju organismu nedegradējošā veidā. Enerģiju sniedz arī ogļhidrāti, kas pārvēršas glikozē, no kuras tālāk organisms spēj ražot enerģijas molekulas ATP (ķīmiskas vielas saīsinājums), kā arī taukvielas, kas var gan tikt pārvērstas par glikozi, gan arī par citu enerģijas izejvielu – ketoniem (arī no tiem var ražot ATP)," stāsta Edgars.
Edgars piebilst, ka diabēts nav vienīgā problēma, kas rodas no pārlieku liela ogļhidrātu patēriņa, ar to saistītas arī sirds slimības, ateroskleroze, arī Alcheimera slimība un daudz citas hroniskās kaites. Arī vēzis pēc savas būtības ir vielmaiņas kļūdas izraisīta slimība, kad rodas problēma mitohondriju (šūnas spēkstaciju) darbībā, kā rezultātā tie vairs nespēj efektīvi izmantot skābekli enerģijas ražošanā un pāriet uz anaerobu (bez skābekļa klātbūtnes) enerģijas ražošanu, tādējādi palielinot šūnas skābuma līmeni.
"Skrienot basām kājām ziemā un vasarā, gūstu prieku, jaunas sajūtas… Tā rodu iespēju dažādot savus skrējienus, jo – gluži kā divas sniegpārsliņas – arī segumi, pa kuriem skrienu, nekad nav vienādi, ja sajūtu tos basām pēdām. Viens un tas pats maršruts, skriets dažādās dienās, sniedz dažādas sajūtas pēdām, jo mainās gan gaisa, gan seguma temperatūra, mitrums, pārklājums ar lapām, žagariem utt. Ziemā skriešana basām kājām sniedz papildu rūdījumu. Visu gadu saņemu no Zemes enerģijas lādiņu gan tīri emocionālā, gan arī fizikālā nozīmē. Nu un, protams, skriešana basām kājām ir vienkāršākais veids, kā apgūt korektu skriešanas tehniku – tādu, kas rada vismazākos triecienus organismam un ļauj samazināt ar skriešanu saistīto traumu risku."
Edgars Rencis akcentē, ka baskāju skriešana ļauj arī uzlabot cilvēka termoregulāciju kopumā. Uztverot apkārtējās vides temperatūru caur pēdām, organisms spēj ātri pielāgoties gan aukstos, gan karstos laika apstākļos.
"Pēdējos gados nevalkāju zeķes, lai neapslāpētu organisma spēju pielāgoties arī ikdienā, lai tā vienmēr būtu gatava darboties. Pa šo laiku esmu gan pabijis aiz polārā loka Svalbārā skatīties pilno Saules aptumsumu, gan Kataras karstumā pārstāvējis Latvijas izlasi pasaules čempionātā 100 kilometru skrējienā, gan tepat Latvijā izbaudījis aukstus (un arī karstus) laika apstākļus – zeķes nav bijušas nepieciešamas nekur! Pēdējoreiz tās man kājās bija 2013. gada 23. augustā, kad bija jābūt par vedēju māsas kāzās."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
