Misija–eksperiments "Atpūsties vasarā" jeb par neiespējamo laiku sev

Zinu jau zinu – vasarai piederas visu instagramu instagrams, visu baudu baudas, visas iespējamās ļaušanās. Tā vismaz būs rakstīts zem katra sevi cienoša latvieša ierakstiem sociālajos tīklos. Rezultātā mums radīsies iespaids (kā katru gadu), ka "visi cilvēki kā cilvēki", tikai man kaut kas nav kārtībā – nez kāpēc zvana no darba un sarunas laikā bīstami bieži uzsver vārdus "neatliekami", "steidzami" utt.

Ilgus gadus raustīta starp jābūtību un realitāti, šogad esmu nolēmusi gaidāmo atvaļinājumu paaugstināt misijas kārtā. Tas nozīmē klasificēt atpūtu kā pienākumu, uzdevumu, kam veltāma īpaša uzmanība. Nerēgojoties sociālajos tīklos, padarīt šķietami brīvās dienas par reāli brīvām dienām. Tā sakot, pieskatīt, lai atvaļinājums patiešām iestājas. Doma apsveicama, bet kritiķis manī uzreiz iekrekšķas: "Tiešām misija? Tad varbūt uzreiz raksti: neiespējamā misija? Un miers."

Pirms manas publiskas apņemšanās žurnāla lappusēs neliels ieskats vēsturē. Mani nenotikušie atvaļinājumi sākās pirms aptuveni 20 gadiem, augstskolas pēdējā kursā, kad strādāju nevalstiskā organizācijā un ļāvos ekscentriskas vadītājas ne uz mirkli neatliekamajām idejām. Nekas nav svarīgāks par pasaules glābšanu, vai ne? Pēc tam uz ilgāku laiku mani ierāva ritenis, kas, dažādu apstākļu un priekšnieku kurbulēts, vasaras laikā spieda uzņemties iekavētos vai no jauna radušos pienākumus. Tas nekas, ka darbam atvaļinājumos mazs efektivitātes koeficients. Tas nekas, ka priekšnieks ir skaidri un gaiši samelojis par darbu steidzamību. Dažādu iemeslu dēļ mēs ļaujamies. Pirmajos darba dzīves gados mani daļēji vadīja jaunās censones gars – lai tieši mani ievēro, lai tieši es izrādos noderīga. Kā gan bez tā.