Neuzņemies atbildību par nelaimīga cilvēka laimi!

Dažkārt rodas situācijas, kad mēs kaut kādu iemeslu dēļ nolemjam "glābt" "nelaimīgu" cilvēku. Nosacīti glābt un nosacīti nelaimīgu, protams.

Tu iepazīsties ar puisi, bet viņu nesen pameta meitene, sirds salauzta, būtu jāsadakterē. Un tu sāc pēc pilnas programmas dakterēt. Vai arī meitenei kāds dvēseli savainojis, bet tu stājies viņa vietā kā glābējs. Tas nav padoms, vienkārši ieklausies: veselīgas attiecības sākas no diviem veseliem cilvēkiem.

Un tas ir likums.

Vispirms katram pašam sevi jāizārstē, tu vari mazliet palīdzēt, taču necenties satuvināties līdz brīdim, kad cilvēks būs ticis ar sevi galā.

Veselīga personība – tas ir normāls, adekvāts cilvēks, kurš zina savas labās puses un nenoniecina tās (tātad ar pašapziņu viss normāli), bet tāpat godīgi saskata savus trūkumus. Ikvienam ir savas vājās un stiprās puses, tā dabā iekārtots. Perfektu cilvēku nav, bet pilnīgu neirotiķu – papilnam.

Veselīga personība apzinās savas vajadzības, prot runāt par savām jūtām, izpaust emocijas, konstruktīvi pieiet problēmu risināšanai attiecībās (bet problēmas – tās allaž uzrodas, tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa uz ikvienas augošas personības ceļa), prot mīlēt un, galvenais, veselīga personība pati uzņemas atbildību par savu laimi attiecībās. Jūti atšķirību? Nevienam citam tevi nav jāaplaimo, un neviens tev neko nav parādā.

Skaidrs, ka ne jau visi mēs esam tādā apzinātības līmenī, bet... Izvēlies sev pāri pēc savas brieduma pakāpes! Vismaz pacenties. Tūlīt paskaidrošu, kāpēc tas ir svarīgi.

Kad saproti, ka esi jūtami izaudzis, sāc īpaši asi izjust atbildību par katru izteikto vārdu, par katru rīcību. Noteiktā attīstības līmenī tev nesagādā īpašas pūlēs iemīlināt sevī cilvēku – tas ir ļoti viegli, taču tu to nekad nedari. Kā sportā, saproti? Jo augstāks ir tavs dans u.tml., jo lielāka atbildība par rīcību, īpaši attiecībā pret to, kurš nav sakarā ar sportu. Ja profesionāls karatists iesitīs parastam cilvēkam, tam sekos sods (ne vienmēr, protams, taču, cerams, tu uztvēri domu).

Ja tu nemitīgi kādu glāb, visu laiku kaut ko ziedo, dzīvo kāda cita dēļ vai tamlīdzīgi, mazliet apstājies! Padomā, paanalizē iepriekšējās attiecības, bērnu–vecāku āķus. Varbūt esi ieciklējies uz kādu scenāriju, kas mūžam atkārtojas?

Ikvienam no mums patīk, ja kāds izjūt pozitīvas emocijas pret mums. Bet, re, kāds algoritms darbojas, ja viens cilvēks ir kaut drusku pieaugušāks par otru (skaidrs, ka vienmēr viens pie otra pievelkas tie, kuri ir cienīgi būt kopā attiecīgajā dzīves posmā, tomēr ir, par ko padomāt).

Piemēram, tu esi pieaudzis, iekšēji brīvs cilvēks, un tas, ka kāds ir vai nav tev blakus, nedara tevi īpaši laimīgu vai nelaimīgu. Protams, mīļots cilvēks līdzās – tā ir liela laime, bet drīzāk tā ir papildu laime tavai jau esošajai laimei. Ja viņš aizies, tu tik un tā dzīvosi laimīgu dzīvi un pieņemsi viņa lēmumu. Paskumsi, dabīgi, bet kopumā dzīve nesabruks. Ja otrs cilvēks ir tikpat pieaudzis, tad jūs attiecības sākat apzināti (ar vēlmi būt kopā visu atlikušo dzīvi), gan arī beidzat apzināti, ja nu reiz tā sanācis.

Bet, ja otrs cilvēks nav īpaši pieaudzis, tad izveidojas cita situācija.

Sākumā viņš (vai viņa) ir sajūsmā par tavu briedumu, bet pakāpeniski viņam izveidojas spēcīga piesaiste. It kā jau nebūtu nekas slikts, visi tā dzīvo, pat patīkami dzirdēt visus tos "es dzīvot bez tevis nespēju", "es bez tevis nomiršu" utt. Taču kādā brīdī tu sāc no tā nogurt.

Respektīvi, šim cilvēkam dzīves centrā ir nevis viņš pats un viņa ceļš, bet tu. Un ja tu pēkšņi nolemsi attālināties vai aiziet no viņa dzīves, tad viņam viss jūk un brūk. Un kā nobriedis cilvēks tu saproti, ka viņam sāp, ir smagi utt., tomēr tu nepaliksi ar viņu kopā aiz žēluma vai kā cita.

"Pielīpošā" mīlestība ar laiku sāk apgrūtināt pieaugušu cilvēku. Jā, protams, otru cilvēku var izglābt, izaudzināt, un bieži tā arī notiek – kāds kādu audzina. Taču, kamēr "audzini" citu, pats bieži mīņājies uz vietas. Cilvēki kaut kādu iemeslu dēļ atrodas dažādos attīstības līmeņos, un dzīves uzdevumi katram ir citādi. Vienam jāspēlē profesionāļu līgā, citam – amatieru. Un te nav labāku vai sliktāku variantu. Vienkārši divi spēlētāji no profesionālās līgas var parādīt iespaidīgāku spēli, motivēt viens otru izaugsmei utt.

Ja divas personības nav īpaši pieaugušas – arī nav liela nelaime. Tur stāsts parasti ir dramatisks – ar pārdzīvojumiem, šķiršanos, apvainojumiem... Visi mēs esam izgājuši šo pakāpi. Bet, ja reiz esi to izgājis, esi uzmanīgs pret otra cilvēka sirdi! Pret otra cilvēka sirdi jābūt uzmanīgam vienmēr, taču, pirms uzņemies atbildību par viņa laimi, tiec galā ar saviem scenārijiem un traumām.

Neuzņemies atbildību par nelaimīga cilvēka laimi.

Tas attiecas ne tikai uz tavu vīrieti vai sievieti, bet arī uz taviem vecākiem, māsām un brāļiem, draugiem, vecmāmiņu un tā tālāk. Jūti līdzi, palīdzi, bet nekļūsti par viņu kruķi. Neviens tavā vietā tavu iekšējo darbu nepaveiks. Bet tu nevarēsi otra vietā nodzīvot viņa dzīvi. Pienāk brīdis, kad šādi stāsti kļūst nepanesama nasta tiem, kuri izvirzījuši savā ceļā augstus mērķus. Protams, tas neattiecas uz visiem šajā pasaulē. Taču tie, uz kuriem tas neattiecas, šo rakstu, domājams, nekad neizlasīs.