Veselīga dzīvesveida pētnieks: pietiks dalīt cilvēkus gaļēdājos un veģetāriešos  (1)

Apēstais uz mums atstāj savu iedarbību. Jo laicīgāk mēs sākam ķermenim dot to, kas tam ir nepieciešams, jo stiprāka kļūst mūsu imūnsistēma, paši jūtamies labāk, ķermenis ir spēcīgāks un prāts – skaidrāks.

Ir pienācis visu diētu gals. Cilvēkiem ir arī jāpārstāj sevi un citus iedalīt dažādās gaļēdāju, vegānu, veģetāriešu utt. grupās, jo tas nav būtiski, ko katrs cilvēks izvēlas ēst. Katram no mums ir tiesības ēst to, ko uzskatām par vajadzīgu un nepieciešamu.

Taču šajā gadījumā būtiski ir dot ķermenim tās uzturvielas, kas tam tiešām ir nepieciešamas. Ir jādod priekšroka uzturvielu bagātībai, nevis daudzumam. Kvalitāte vienmēr pārspēj kvantitāti. Vienmēr.

Tāpat kā pēdējos gados daudzi jaunie uzņēmumi ir sākuši ražot savu mazo, taču kvalitatīvo preci, konkurējot ar lielo konglomerātu un korporāciju lētajiem ražojumiem, tāpat arī mums ir jāizvēlas ēdiens savam ķermenim. Ir jāsāk dot tam pēc iespējas vairāk kvalitatīvas pārtikas. Tikai tad mēs spēsim ieraudzīt savu patieso mentālo, inteliģento, fizisko, garīgo utt. potenciālu.

Cilvēkiem ir jāizvēlas pārtika pēc uzturvielu bagātības tajā, nevis tikai pēc kaloriju skaita vai garšas. Nav jāatsakās no tā vai cita veida pārtikas – vienkārši jādod priekšroka uzturvielu bagātībai tajā. Ir jāsāk ēst uztura dēļ, nevis ticības vai kādas reliģijas dēļ. Mums jākļūst par uzturēdājiem.

ASV zinātnieki ir izstrādājuši pārtikas produktu vidējo uzturvielu blīvuma indeksa tabulu (ANDI – Aggregate Nutrient Density Index), kas cilvēkiem parāda katra produkta patieso uzturvielu daudzumu, salīdzinot tās pēc kalorijām vienādās porcijās. Visbagātākie uzturvielu/kaloriju ziņā ir zaļumi. Un tie tuvākajiem sekotājiem ir krietnu gabalu priekšā! Svarīgākais, pēc kā būtu jāizvēlas pārtika, ir uzturvielu blīvums tajā.

Uzturzinātne ir spērusi ļoti straujus soļus uz priekšu pēdējo vismaz 15 gadu laikā. Tas, ko mācīja skolās, rakstīja žurnālos un par ko runāja sabiedrībā uztura ziņā pirms 10 vai 15 gadiem, ir novecojis.

Tas nozīmē – sekot līdzi jaunākajiem atklājumiem un atbilstoši tiem spēt mainīt savus ēšanas paradumus.

Lai spētu noticēt tam, vispirms mums jāspēj sevī pieņemt fakts, ka slimot ar šīm dažādajām mūsdienu kaitēm cilvēkam nemaz nav dabiski, cilvēkam tā nemaz nebūtu jāslimo. Ja mēs savu dzīvi dzīvotu tā, ka sniegtu savam ķermenim visas tam nepieciešamās uzturvielas un ja šīs uzturvielas atbilstu visām ķermeņa bioloģiskajām vajadzībām, tādu lietu kā slimību cilvēkam nebūtu.

Būtu jāsāk vairāk pētīt sevi pašu, uzņemties atbildību. Bet daudziem no mums ir tāds niķis, ka mēs neuzņemamies atbildību par to, kas ar mums notiek, primāri jau par savu ķermeni.

Piemēram, mēs saslimstam, sākas klepus vai iesnas, un pirmā doma, kas iešaujas galvā – kurš man to pielipināja? Mēs nekādi nevēlamies atzīt sev, ka paši vien pie tā esam vainīgi, ne jau kāds cits: pats ēdu neveselīgu pārtiku, nedevu iespēju ķermenim atpūsties pēc garas un saspringtas dienas un rezultātā esmu visu dienu gultā.

Tavs ķermenis ir daudz gudrāks, nekā tev šķiet. Tas vienmēr zina, kas tam nepieciešams. Mēs ar prātu varam izdomāt neskaitāmus iemeslus, kas varētu būt pie vainas. Taču ķermenis nekad nekļūdās. Un mums ir jāspēj lasīt to, kas notiek mūsos, kā ķermenis reaģē uz kādām konkrētām lietām, uz kādu konkrētu ēdienu, kādas sekas tas atstāj, kādas sajūtas seko pēc tam. Ķermenis ir pašdziedinoša sistēma, tam ir pašam sava iebūvētā inteliģence, kas zina un prot pati sevi salabot – tik ilgi, kamēr vien mēs aizvācam prom visus šķēršļus.

Ļoti bieži cilvēki saka: "Man tā un tā slimība, alerģija vai kaite ir iedzimta, un es tur neko nevaru darīt." Tas vienkārši ir vēl viens veids, kā mēs vairāmies uzņemties atbildību. Ne tik bieži mēs no vecākiem pārmantojam kaites vai slimības, cik pārņemam viņu ieradumus. Tāpēc, ja vecākiem kaut kādu ēšanas, domāšanas, dzīves uztveres vai citu paradumu dēļ izpaužas kāda kaite, tad arī bērnam tā izpaudīsies. Un nevis tāpēc, ka slimība ir iedzimta, bet gan tāpēc, ka iedzimti ir ieradumi, kas to izraisa.

Tā tas ir ar mums visiem. Jāspēj saskatīt, kas notiek, kad ēdam vienu vai otru lietu. Kāpēc notiek tā un varbūt nenotiek tā, kā vēlamies.

Tas, ko ēdam, kā jūtamies fiziski un mentāli, ir cieši savstarpēji saistīts. Ir jāspēj savilkt tos galus kopā un redzēt, ka slimība varbūt nav citu vaina, bet ir nepilnvērtīgā uztura rezultāts, kā dēļ imūnsistēma ir novājināta no iekšienes un tāpēc nespēj tikt galā ar ietekmi no ārpuses. Jāsaredz, ka manas nomācošās domas varbūt nav kāds neizskaidrojams lāsts, kas nācis pār mani, bet tiešs rezultāts tam, ko es sevī lieku iekšā, ar kādu degvielu sevi pildu.

Bieži cilvēki, kas izvēlējušies veģetārismu par savu uztura modeli, nebūt neizskatās ne veselīgāki, ne apmierinātāki par "parastajiem gaļēdājiem". Ir jāsaprot, ka nosliekšanās ēst vienu un neēst otru bez nekāda pamatojuma pati par sevi neko neatrisina! Cilvēkam pašam ir jānoskaidro, kas viņa ķermenim ir nepieciešams, kādas uzturvielas tam trūkst, no kādām sākas nelabas sajūtas, no kādām lietām vajadzētu izvairīties. Tas ir tīrs darbs pašam ar sevi! Neviens ārsts vai speciālists nepateiks priekšā ko, kā un cik daudz.

Nav tādas unikālas uztura receptes, pēc kuras vadīties visiem zemeslodes iedzīvotājiem. Varbūt mazliet ilgāk, taču visprecīzāk to varam noskaidrot mēs katrs pats.

Kā? Pavisam vienkārši. Sākot pievērst uzmanību tam, ko ēdam, cik daudz ēdam, un spēt savilkt kopā apēsto ar tam sekojošām ķermeņa sajūtām un darbaspējām. Nav uzreiz jāmet pie malas viss vecais un jāsāk dzīvot kā svētajiem vai jāpārtiek no zāles un riekstiem. Pietiek ar to, ka mēs variējam savu ēdienkarti un ielaižam tajā kaut ko jaunu un svaigu. Varbūt pieliekam kādu salātu vai virziņkāpostu bļodiņu vai ierastā deserta vietā apēdam riekstus ar godži ogām. Ja negribas, varbūt pat pilnīgi izlaižam kādu ēdienreizi nedēļā un dodam ķermenim mazliet atpūtu. Ķermenis ir dzīvs, un tas zina, kas tam ir vajadzīgs!

Tas ir pavisam cits ķermenis, ko iegūsti, kad to pienācīgi baro un par to pienācīgi rūpējies. Tu gūsti ne tikai spēku, ne tikai skaidru prātu, bet arī milzīgu izturību un iedvesmu, lai varētu turpināt iet uz priekšu un sasniegt savus mērķus.