<a rel="cc:attributionURL" href="https://unsplash.com/@goodboyshady">Xavier Sotomayor</a> / <a rel="license" href="https://creativecommons.org/publicdomain/zero/1.0/">cc</a>
Vainas sajūta ir kaut kas tik emocionāli nomācošs, ka mēs esam gatavi darīt teju jebko, lai no tās izbēgtu. Vieglāk ir pateikt "jā" un izdarīt, nekā mocīties vainas sajūtā. Un, ja ar nebeidzamo vainu ir par maz, lai kontrolētu mūsu uzvedību, tad nožēlas "pēcefekti" var vajāt mūs visu dzīvi. Kā no tā izbēgt? Piedāvājam fragmentu no apzinātas radīšanas treneres Nanises Ellisas grāmatas "Is There a White Elephant in Your Way?".

Šaubu nav, cena par Vainas Spēles spēlēšanu ir augsta, turklāt šajā spēlē nav iespējams uzvarēt!

Mana māmuļa bija vainas karaliene, un viņa dāsni mācīja man visu, ko pati zināja, tāpēc faktiski savus pirmos divdesmit-un-drusciņ gadus es pavadīju, cenšoties izpatikt viņai un arī visiem citiem. Taču man neveicās, jo bija neiespējami apmierināt pilnīgi visas gaidas, tādēļ, lai kā es centos, vainas sajūta turēja mani gūstā. Gadu pēc gada tas pārvērta mani par mūžīgo izdabātāju, bet zem vainas mākoņa kaut kas manī kliedza un lauzās ārā! Izejas stratēģijas man nebija, tāpēc darīju, ko spēju, lai apspiestu protestu, stresu un pārpūli, bet, kad mērs bija pilns, vainas sajūta manifestējās hroniskā noguruma sindromā. Kaut arī tas man deva attaisnojumu neizpatikt visiem cilvēkiem kā iepriekš, es tik un tā jutos pārāk vainīga, lai pirmām kārtām parūpētos par savām vajadzībām. Es biju pilnīgi pārliecināta, ka vaina mūžam būs mans kaklakungs, līdz iemācījos to apvaldīt.

ZemapziņaPašizziņaApzinātība

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit