Kā izsprukt no nebeidzamās vainas sajūtas slazda?

Šaubu nav, cena par Vainas Spēles spēlēšanu ir augsta, turklāt šajā spēlē nav iespējams uzvarēt!

Mana māmuļa bija vainas karaliene, un viņa dāsni mācīja man visu, ko pati zināja, tāpēc faktiski savus pirmos divdesmit-un-drusciņ gadus es pavadīju, cenšoties izpatikt viņai un arī visiem citiem. Taču man neveicās, jo bija neiespējami apmierināt pilnīgi visas gaidas, tādēļ, lai kā es centos, vainas sajūta turēja mani gūstā. Gadu pēc gada tas pārvērta mani par mūžīgo izdabātāju, bet zem vainas mākoņa kaut kas manī kliedza un lauzās ārā! Izejas stratēģijas man nebija, tāpēc darīju, ko spēju, lai apspiestu protestu, stresu un pārpūli, bet, kad mērs bija pilns, vainas sajūta manifestējās hroniskā noguruma sindromā. Kaut arī tas man deva attaisnojumu neizpatikt visiem cilvēkiem kā iepriekš, es tik un tā jutos pārāk vainīga, lai pirmām kārtām parūpētos par savām vajadzībām. Es biju pilnīgi pārliecināta, ka vaina mūžam būs mans kaklakungs, līdz iemācījos to apvaldīt.

Tiešām, man bija taisnība – kolīdz izpratu procesus, kas ir pamatā vainai un pienākumam, es uzņēmos atbildību par klaušām, ko pildīju neapzināti, un tad bija pārsteidzoši viegli izbēgt no Vainas Slazda reizi un un par visām reizēm! Un, ja to spēju esi, arī tu to vari!

Es piedāvāju "Brīvbiļeti tikšanai prom no vainas", un es tev parādīšu, tieši kā tā lietojama.

Kā jau tas ar slazdiem mēdz būt, lai tiktu ārā no Vainas Slazda, tev vispirms jāsaprot, kā tas darbojas, un tad jāizmanto šīs zināšanas, lai atbrīvotos. Faktiski ar slēptās dinamikas izgaismošanu vien var transformēt apjukumu kontrolē, un ķēdes sāks kļūt vaļīgākas.

Vainas saknes

Aizlaikos, ja mūsu ciltis mūs uzskatīja par nevērtīgiem, tas noveda pie kauna, izstumšanas un nereti pie nāves, un tas nozīmēja, ka vērtīgums bija būtiski svarīgs izdzīvošanai. Tā kā ego ir izdzīvošanas programma zemapziņā, tā galvenais uzdevums ir nodrošināt vērtību (lai izvairītos no atstumšanas), un ego to dara, izmantojot Vērtīguma Programmu.

Kaut arī laiki ir mainījušies un izdzīvošana vairs nav atkarīga no "vērtīguma", šī Vērtīguma Programma turpina darboties, un rezultātā tā motivē mūs uz "vērtību radošu uzvedību" un prom no "bezvērtīgas uzvedības" – tādas, kas nepierāda, neaizsargā vai nevairo mūsu noderīgumu. Un šīs programmas divi slepenie ieroči ir vaina un pienākums.

Pienākuma jēga ir motivēt tevi darīt visu, lai pierādītu vai saglabātu savu noderīgumu, – lai tava modernā cilts tevi novērtētu un pieņemtu, un – attiecīgi – neatstumtu. Ja tev vajadzētu izveidot visu savu pienākumu sarakstu, tu atklātu, ka vairākums no tiem ietver specifiskus nosacījumus, kuriem tev jāatbilst, lai tu būtu vērtīgs – piemēram, jāpilda noteiktas lomas, jāattaisno uz tevi liktās cerības, jābūt vajadzīgam, jādemonstrē tavs nozīmīgums utt.... Pienākums saka, kas tev jādara, un vainas sajūta (vai bailes no mūžīgas vainas sajūtas) nodrošina, ka tu to arī izdarīsi, – pat tikai doma par to, ka tu varētu nolikt pie malas "darbu sarakstu" var izraisīt sāpīgu vainas sajūtas spērienu.

Vainas sajūta saka: "Ko gan tu iedomājies no sevis? Kā tu uzdrošinies pirmajā vietā likt savas, nevis citu vajadzības?"

Pienākums un vainas sajūta ir dīvaini gultasbiedri, un, ja viens tev netiks klāt, tad otrs gan. Pat tad, ja tu izspruksi no pienākuma, par atteikšanos nāksies samaksāt. Vainas sajūta ir tava tiesa un zvērinātie, un, pēc definīcijas, tu esi vainīgs līdz brīdim, kad pierādīta tava nevainība. Un, tā kā vainas sajūta ir tavs spriedums un soģis, tavs liktenis ir nolemts un notiesāšana garantēta.

Atlīdzībā par pienākuma virzītu uzvedību citi var dot mums novērtējumu, apbrīnu, pieņemšanu vai apmierināt kādu citu emocionālu vajadzību, kas saistīta ar vērtību. Kaut arī tas var būt acumirklīgs apmierinājums, saskaņā ar Vērtīguma Programmu, mēs esam vērtīgi tikai tik ilgi, kamēr atbilstam nosacījumiem un saņemam emocionālo vajadzību, kas visvairāk saistīta ar vērtīgumu. Vēl vairāk – mums jābūt gana vērtīgiem, pirms mēs paņemam pauzi vai padarām kaut ko vienkārši prieka pēc. Bet tas ir slazds, jo cilvēks nekad nevar pierādīt savu vērtīgumu, un bezgalīgie centieni var rezultēties šausmīgās sekās.

Ik reizi, kad vainas sajūta vai pienākums dabū izšķirošo balsi, sekas ir kāda no sevis apspiešanas vai pat depresijas formām, un tas attiecīgi rada vēl vienu caurumu enerģijas noplūdei.

Bez šaubām, par sevis atstāšanu novārtā arī iekrājas cena. Ar laiku personīgo vajadzību un vēlmju ignorēšana raisa haosu fiziskajā un emocionālajā ķermenī, un tas mēdz manifestēties kā sāpes vai ciešanas, kas kas novērš mūsu uzmanību no citiem un pievērš pašiem sev, liekot fokusēties uz pašdziedināšanu. Daži cilvēki izmanto slimību kā attaisnojumu rūpēm par sevi, taču – lai rūpētos par sevi, tev nav nepieciešami nekādi attaisnojumi! Patiesībā, ja tev nepieciešams attaisnojums "nē" pateikšanai, tu neapzināti sāksi manifestēt attaisnojumus un būsi spiests tikt galā ar sekām. Tomēr, nemaz nav nepieciešams sev atņemt spēku, cīnoties ar problēmām, no kurām varētu izvairīties, ja tu vari stiprināt sevi ar ilgstošu risinājumu!

Cīņa par nosacītu vērtīgumu ir neizbēgami lemta neveiksmei. Vienalga, ko un kā tu dari, pat tad, ja tev ir lieli panākumi un tu teju mezglā sasienies, izdabājot citiem, vienmēr atradīsies kāds, kurš nenovērtēs, tiesās vai atstums, un ļoti iespējams, ka šis kāds esi tu pats.

Kad ikviena situācija, pieredze un attiecības prasa nebeidzamu vērtības pierādīšanu, šī spēle nekad nebeidzas, un agrāk vai vēlāk kļūs skaidrs – ja tu gribi tikt pāri pienākumiem un izvairīties no Vainas Slazda, tev jāizslēdz Vērtīguma Programma. Kolīdz Vērtīguma Programma ir deaktivēta, vairs nav iemesla ilgāk būt motivētam ar pārmērīgiem pienākumiem, un, kolīdz pienākuma važas krīt, vaina ar laiku dabiski izzūd.

Beidz censties pierādīt, aizsargāt vai uzlabot savu vērtību!

Lūk, patiesība, kas darīs tevi brīvu: tu esi vērtīgs bez jebkādiem nosacījumiem, un, tā kā vērtība ir garantēta kopš dzimšanas, tu netopi mazāk vērtīgs neatkarīgi no tā, ko tu dari vai nedari. Taču ir par maz apzināti zināt šo patiesību – ir jāpārprogrammē tava zemapziņa, un tas nozīmē, ka tev tā jāpārliecina par savu beznosacījumu vērtīgumu. Jebkuri centieni pierādīt, aizsargāt vai uzlabot vērtīgumu pastiprina nosacījuma vērtības ideju, tāpēc tev jāpārtrauc domāt un rīkoties tā, it kā tava vērtība būtu no kaut kā atkarīga. Pasludinot savu beznosacījumu vērtību, tu pasaki savai zemapziņai, ka atstumšana neapdraud tavu izdzīvošanu, tāpēc Vērtīguma Programma var mierīgi tikt izslēgta.

Atbrīvo savu vērtību no tā, ko tu dari, kā tu izskaties, kur tu dzīvo, no statusa, sasniegumiem, diplomiem, lomām, ko tu spēlē, noteikta dzīvesveida vai jebkuriem citiem vērtīguma nosacījumiem.

Lai ko tu sacītu pēc vārdiem "es esmu", tā ir komanda zemapziņai. Tāpēc, pat tad, ja tu ne līdz galam tam tici, labāk apgalvo "es esmu vērtīgs bez jebkādiem nosacījumiem". Iespējams, tev nāksies šo komandu atkārtot tūkstošiem reižu, pirms zemapziņa noticēs, tāpēc nemet mieru, līdz nejūties vērtīgs.

Pārtrauc ļaut citiem noteikt, cik vērtīgs tu esi, un saņem grožus atkal savās rokās. Kas tev par daļu, ko kurš par tevi domā...

Ja tu tici, ka esi vērtīgs, tavām domām, rīcībai un uzvedībai tas pastāvīgi jādemonstrē. Piemēram:

Kaut arī saraksts šķiet garš, veselīgi un pārtikuši cilvēki tieši tā arī dzīvo. Ņem vērā, ka ikviens šā saraksta izlaistais punkts var radīt atbilstošas sekas.

Atslēga ir apzināti izvēlēties ticēt, ka tu esi vērtīgs bez jebkādiem nosacījumiem, un rīkoties, domāt un uzvesties kā cilvēks, kurš apzinās pats savu vērtību. Kamēr tu izkop beznosacījumu vērtīguma paradumus, atceries būt laipns un pacietīgs pret sevi. Šis ir pakāpenisks process, soli pa solim, līdz tu sasniedz pakāpi, kurā beznosacījumu vērtība tevi atbrīvo.

Ja tev vēl aizvien ir bažas, ka bez vainas vai pienākuma tu nespēsi piepildīt savu misiju, vari laist tās vaļā. Protams, ir iespējams, ka daži pienākumi atkritīs, īpaši tās lietas, ko tu dari tikai tāpēc, lai paaugstinātu savu vērtību, taču bez vainas un pienākuma kā virzošā spēka lielākā daļa ļaužu uzvedas daudz dabiskāk un tāpēc ir daudz efektīvāki visās dzīves jomās (un tas ir tieši tas, ko pieredzēju arī es pati).

Savas vērtības apzināšanās ļāva man manu enerģiju apzināties kā vērtīgu valūtu, un rezultātā es spēju nostādīt savas attiecības tā, ka mans laiks un mana enerģija tika respektēta (un tādējādi aizlāpījās caurumi, pa kuriem notika enerģijas noplūde). Rūpējoties par savu labklājību, es teicu "nē" atkal un atkal, līdz tas bija tikpat viegli kā elpot, un pēc pāris bez vainas sajūtas nodzīvotiem mēnešiem mana enerģija bija uzpildīta, veselība atjaunota un dzīves spars atkal dzirkstīja. Kopš es savu enerģiju loloju kā bagātību, tā manifestējās bagātībā, un galu galā notika neticamais: enerģijai pāri plūstot, man bija vesela bagātība, ar ko dalīties, un es atklāju sevī dziļas alkas dalīties un kalpot citiem.

Lai nu kā, bez vainas un pienākuma tumšā "lāsta" mīlestība bez pūlēm pārņēma stūri, un tā vietā, lai justos izsmelta, es kļuvu enerģiska iekšēji un ārēji. Taču šī nav tikai mana pieredze: gadu gaitā es esmu palīdzējusi tūkstošiem cilvēku izdarīt to pašu.

Kad ego virzīta motivācija atkrīt un tās vietā nāk iedvesma, mīlestība kļūst par vadošu spēku, un tas noved pie gluži jauna dzīvesveida, kur patiesais autentiskums iedvesmo prieku, ieguldījumu un piepildījumu. Vai tad ne tieši tas nozīmē pa īstam dzīvot?