Izdegšanas sindroms mammai: 8 veidi, kā sev palīdzēt

Kā portālā "Parents" skaidro psiholoģe Oļesja Garaņina, pirmo reizi izdegšanas sindromu 1974. gadā pieminēja amerikāņu izcelsmes psihiatrs Herberts Freidenbergers. Pēc būtības, tas ir nervu izsīkums, ko izsaukusi pārslodze. Šis sindroms ir visai raksturīgs arī cilvēkiem, kuri strādā profesijās, kas saistītas ar palīdzības sniegšanu citiem – skolotājiem, ārstiem, medicīnas māsām, sociālajiem darbiniekiem un mācītājiem. Izpaužas tas tā, ka cilvēki zaudē interesi par savu nodarbošanos un motivāciju kaut ko darīt.

Arī mamma savā ziņā ir pieskaitāma pie šīm profesijām. Tikai viņai nav pacientu vai skolēnu, bet pašas bērns, par kura dzīvi viņa ir pilnībā atbildīga. Katrai mammai ir sava "sliktā diena", kura atkārtojoties un atkārtojoties, kādudien kļūst par "pēdējā salmiņa dienu". Kādai ir grūti, ka nav iespēju nodarboties ar sev mīļām lietām, kāda skumst pēc darba, kādai ir ļoti svarīgi dažreiz pabūt vienatnē vai, gluži pretēji, satikties ar draugiem. Var būt arī tā, ka visas šīs lietas gribas vienlaicīgi.

Emocionālās izdegšanas riska grupā atrodas visi vecāki, bez izņēmuma, uzsver psiholoģe, taču visvairāk tam pakļauti ir vecāki bērniem ar īpašām vajadzībām, ģimenes, kurās ir vairāki bērni, kuri jaunāki par pieciem gadiem, vientuļie vecāki – gan mammas, gan tēti, vecāki, kuru bērni bieži slimo un tie, kuri bērnus audzina bez vecmāmiņu un vectētiņu vai aukļu palīdzības.

Šāda pastāvīga spriedze, bez iespējas atpūsties un atjaunot spēkus, neviens ilgi nevar izturēt. Un tad iestājas emocionālā izdegšana. To provocē:

Nepieciešamība izdarīt visu un uzreiz. Būt mammai, kura visur paspēj – tas ir sapnis. Bet realitātē jaunās mammas reti spēj palepoties ar labi nostrādātām pašaorganizācijas prasmēm. Un sekas ir mūžīgā steiga un nervu spriedze.

Atteikšanās no personīgajām vajadzībām. Atkal mamma nav izgulējusies, aizmirsusi paēst, nav spēka aiziet līdz zobārstam salabot zobu... Agri vai vēlu organisms to neiztur un dod par sevi zināt. Un papildus fiziskām kaitēm rodas izmisums un grūtsirdība.

Dzīšanās pēc ideālā. Gribas būt, kā mammām no "Instagram" – vienmēr enerģijas pilnām, skaisti ģēbtām, gudrām un jautrām, spēlējoties ar saviem bērniem. Šīs "ainiņas" daudzas sievietes iedzen lamatās. Tur viņas jūtas tā, it kā kāds viņas visu laiku novērotu, un ar kaut kādām tiesībām teiktu: "Nē, tu nederi ideālās mammas lomai".

Iztrūkstošā atbalsta pieredzē no savas mātes puses. Ja tu bērnībā esi kritusi un sāpīgi sasitusies, bet mamma par to ir rājusies un nav pažēlojusi, tad, visticamāk, tieši tāpat tu rīkosies arī attiecībā uz savu bērnu. Turklāt vēlme būt ideālai mātei radīs vainas sajūtu un bērns ar savām nebēdnībām un neizbēgamiem kritieniem, pārvērtīsies objektā, kurš mūžīgi kaitina.

Jebkurš no iepriekš minētajiem faktoriem, atsevišķi izdalīts, var un arī nevar izraisīt izdegšanas sindromu. Viss sarežģījas uz mūžīgā noguruma, pārslodzes un stresa fona. Problēmas uzgāžas, kā sniegs uz galvas, bet te vēl sezonālā gripa un augšējo elpošanas ceļu slimības, automašīnai izlādējies akumulators un pazaudēti mīļie auskariņi... Un pati nemaz nepamanīji, kā jau atrodies uz vienas no izdegšanas stadijām. Atliek saprast, kura stadija tā ir.

Pirmā stadija: 'Varu vēl paciest'

Galvenā pazīme – spēcīgs nogurums. Mamma pēkšņi pārstāj priecāties par to, par ko priecājās agrāk, komunicēšanās ar bērnu kļūst par pienākumu, grūtāk paciest viņa kaprīzes. Mamma sāk izrādīt arvien vairāk agresivitātes un ir "uzvilkta" pret bērnu.

Gribētos, lai visa diena ritētu pēc noteikta plāna, bet novirzes no tā mammā izsauc dusmas un asaras. Visas šīs izmaiņas pavada vainas sajūta un šaubas par savām spējām būt vecāku lomā. Taču mammai šķiet, – ja vien viņa vēl nedaudz vairāk pacenstos, pieliktu nedaudz pūļu, tad viss nokārtosies.

Šajā gadījumā mammai vienkārši vajadzētu izgulēties un pēc iespējas atbrīvoties no kāda daudzuma darāmo lietu, lai neskrietu kā vāvere ritenī, bet spētu ieelpot un atslābināties. Ja viņa turpinās tādā pašā garā, tad noteikti piedzīvos jau nākamo mammas izdegšanas sindroma stadiju.

Otrā stadija: 'Spēka vairs nav nemaz'

Šis periods ir ne tikai emocionāls, bet pilnīgs nervu izsīkums. Galvenās pazīmes, izņemot tās, kas jau bija pirmajā stadijā, – miega traucējumi un libido trūkums. Uz bērnu ir visai viegli sakliegt, nekā kaut ko mierīgi paskaidrot vai vienoties.

Šādā stāvoklī ar izgulēšanos vien vairs nepietiks. Visticamāk, jādodas pie ārsta, kurš varētu nozīmēt kādus medikamentus, un mājās darāmo lietu saraksts jāsamazina līdz minimumam. Ja atstāsi visu, kā ir, pastāv liela varbūtība sev nodarīt vēl lielāku kaitējumu.

Trešā stadija: 'Paši vainīgi'

Šajā stadijā ieslēdzas noteikti aizsardzības mehānismi. Emocionāli izdegušas mammas psihe sāk pie situācija pierast. Visu dienu un nakti justies vainīgai un nogurušai, ne uz ko spējīgai, ir ļoti grūti. Tādēļ nostrādā pašsaglabāšanās instinkts un "piedāvā" citu variantu – "viss, kas apkārt, ir ne tāds, bet es esmu normāla". Tikai šāda aizvainojoša attieksme pret sevi un apkārtējiem ir pieņemama mammai, kurai ir pilnīgs spēku izsīkums. Diemžēl te runa vairs nav par nekādu pašpalīdzību. Šajā stadijā ir nepieciešams vērsties pie neirologa un psihologa.

Ko jūt bērns

Mazulis var sākt slimot, parādīt neizprotamas alerģiskas reakcijas, nav izslēgta arī enurēze. Tā viņš psihosomatiski reaģē uz saspringto situāciju, skaidro psiholoģe. Ierastā un mīļā mamma ir mainījusies, kaut kas ir ne tā, bet kas – nav saprotams. Bērns, ņemot vērā sava vecuma īpatnības, sāk pieļaut, ka vainojams ir viņš. Viņam ir bail, kad mamma uz viņu rājas, un atbalstu viņš nesaņem. Tā vietā bērnam paaugstinās trauksmes līmenis, aug vainas sajūta, zīd pārliecība par sevi un pieaugušajiem, kas ir viņam blakus.

Galvenais, kas ir jāsaprot: izdegšana vecākiem nav mīts un var atgadīties ar katru mammu. Tāpēc nav vērts censties "būt stiprai". Saprātīgi atzīt, ka tev ir slikti un vajadzīga palīdzība.

Maksimāli vienkāršo savu dzīvi. Viss, kas var pagaidīt, lai gaida. Viss, ko nevari paveikt, tiek deleģēts. Nav svarīgi, ko tu izmantosi: ātri vārāmo katlu, aukli vai grīdu mazgāšanu tikai reizi nedēļā – darbiem jābūt mazāk nekā iepriekš. Malā noliec mazsvarīgas lietas (piemēram, gludināšanu vai pasaciņas lasīšanu pirms miega). Šie darbiņi nav dzīvības jautājums, bet tavs stāvoklis gan var pasliktināties.

Lūdz palīdzību. Apkārtējie neprot (un tas viņiem nav jādara) nolasīt mūsu domas. Mēģini pati saprast, kas ir galvenais stresa avots. Pieņemsim, nekārtība mājās. Tad palūdz kādu (vīru, savus vecākus) pastaigāties ar bērnu, bet tu tajā laikā varēsi ieviest kārtību, kāda tev ir nepieciešama.

Nepārspīlē ar medikamentiem. Aizej pie ģimenes ārsta, izstāsti par savu stāvokli. Var būt, ka tev organismā vienkārši trūkst dzelzs, un problēma ar nogurumu atrisināsies ātri. Ja ārsts uzskatīs par vajadzīgu, nosūtīs tevi pie neirologa, kas izlems, vai tev nepieciešami kādi nomierinoši medikamenti.

Organizē savu miegu. Ja nav iespējas gulēt astoņas stundas diennaktī, tad vismaz "nesēdi" lieki internetā, labāk pasnaud uz dīvāna. Un izmanto bērna dienas miegu, lai pagulētu pati.

Konsultējies ar psihologu. Tavu ne visai jauko noskaņojumu ir pilnībā reāli uzlabot. Tagad ir daudz šādu iespēju. Ja nav laika klātienes konsultācijai, to var izdarīt arī tiešsaistē, piemēram "Skype".

Sarīko sev mazos prieciņus. Dienas laikā izdari vismaz pāris lietu, kas tev patīk. Paklausies mūziku, kas tev patīk, padzer tēju vai kafiju. Atvēli kaut 15 minūtes, lai palasītu grāmatu vai žurnālu. Palēnini savu tempu, lai redzētu apkārt notiekošo. Uzdod sev jautājumus – ko es tagad jūtu, kas man ir vajadzīgs, ko es vēlos?

Slavē sevi. Centies pamanīt visu, ko dari, visus savus sasniegumus un mācies no kļūdām. Nav cilvēku, kuri būtu ideāli itin visā. Tev tiešām izdodas tas, par ko tevi labdabīgi apskauž draudzenes. Bet tavas "nepilnības" tikai tev var šķist milzīgas un būt absolūti nepamanāmas apkārtējiem. Centies tās pieņemt kā daļu no sevis, kā tādu dāvanu, un tieši tāpēc tu esi lieliska.

Sazinies ar citām mammām, kuras piedzīvo līdzīgas emocijas. Interneta vidē atrodami dažādi forumi un atbalsta grupas, kur var gan pasūdzēties, gan saņemt atbalstu.

Atceries to periodu, kad tev kļuva slikti un tu emocionāli izdegi. Kas to veicināja? Ko tu juti, kādi bija priekšvēstneši? Atceries šo stāvokli, lai nākotnē sekotu līdzi savai emocionālajai labsajūtai un vairs nepiedzīvotu atrašanos kritiskajā punktā.