Kad zīdainis sadusmo vecākus līdz baltkvēlei... Psihoterapeites padomi sevis nomierināšanai  (1)

"Jā, mazs bērns, pat zīdainis, var sadusmot vecākus," apliecina Valaine. Viņa norāda, ka par dusmām kā tādām nevajag justies vainīgam – tās ir tikai emocijas. Daudz būtiskāks ir jautājums, ko vecāki dara, jūtot aizkaitinājumu.

Dusmas ir emocijas, kas signalizē par robežas pārkāpšanu, vēlmju vai vērtību "neņemšanu" vērā. Vienlaikus dusmas ir aktivizējošas emocijas, kas mudina rīkoties, aizstāvēt, pasargāt, skaidro eksperte.

Katrai emociju izpausmei ir noteikts spektrs. Dusmām tas ir no viegla aizkaitinājuma, īgnuma līdz pat niknumam. Ja cilvēks dusmās noslēdzas un kļūst pasīvs, strādā aizsardzības mehānisms. Tas notiek gadījumos, kad dzīves laikā apzināti vai neapzināti apgūta mācība, ka dusmoties ir slikti. Taču tā nav!

"Reizēm vecāki sabīstas no dusmām vai baidās atzīt, ka dusmojas uz bērnu, jo ar dusmām asociējas kas milzīgs, briesmīgs, iznīcinošs," secina Valaine. Just ko tādu pret savu bērnu šķiet nepareizi, tāpēc piezogas vainas izjūta, kas apstādina dusmas.

Ir vecāki, kas baidās no savām dusmām, jo tad gribas bērnu sist, grūst, bļaut uz viņu. Taču ir svarīgi ļaut sev šīs emocijas sajust un atdalīt vēlmi rīkoties no reālas darbības. "Emocijas ir signāls, kas par kaut ko liecina. Tās nesaka, ka uzreiz jārīkojas," skaidro eksperte.

"Bet, ja nesajūtam emocijas, nevaram arī izprast, ko tās dara."

Pārdomām par izjustajām emocijām vajadzētu virzīties šādā secībā:

Atceries! Dusmas var liecināt par izdegšanu un depresiju!

Dusmas arī motivē veselīgu atdalīšanās procesu no bērna. Piemēram, ja vecākus kaitina, ka mazais naktīs bieži guļ viņu gultā, tas liek domāt, kā mudināt bērnu gulēt pašam savā gultā.
Ja vecākus kaitina, ka mazulis visur jānēsā, viņi mudina to kļūt patstāvīgākam – rāpot, staigāt, darboties savā nodabā.

Ja mammu kaitina nepieciešamība diendienā būt kopā ar bērnu, tātad, viņai dzīvē jāievada citi cilvēki. Līdz ar to mammai atradīsies laiks pašai sev.

Ja vecāki neizjūt veselīgas dusmas, tas:

Īpaši bieži bērni sāk sadusmot, kad viņiem pašiem aktivizējas dusmas – pusotra līdz trīs gadu vecumā. Tad arī viņi mācās no pieaugušajiem, kā šīs dusmas regulēt.
Ja vecākiem ir dusmu regulācijas traucējumi, to var novērot arī bērnos. Viņi rīkojas pašdestruktīvi:

Dusmojoties uz bērnu, var izmantot vairākas metodes, lai nomierinātos. Viena no tām ir "mēģināt sevi savākt", 10 reizes ieelpojot un izelpojot vai iedzerot ūdeni. Ja blakus ir partneris, var palūgt viņu iesaistīties. Galējais risinājums būtu aiziet uz citu telpu un bērnu atstāt vienu.

"Ja bērns vēl raud, kad mamma vai tētis ārdās un beigās izskrien blakusistabā, lai nomierinātos, viņš jūtas pamests," skaidro Valaine. "Tomēr tas jebkurā gadījumā ir labāk, nekā izturēties pret bērnu vardarbīgi."

Taču, ja dusmas ir tik spēcīgas, ka nav iespējams sevi kontrolēt un notiek emocionālā vai fiziskā vardarbība, nepieciešams vērsties pie ārsta psihoterapeita. Speciālists palīdzēs apgūt emocionālo inteliģenci un noregulēt dusmu izpausmes.

Ja aizgājis tik tālu, ka dusmās gadījies uz bērnu sakliegt vai viņam iesist, pirmkārt, nevēlamo rīcību vajadzētu nofiksēt un apturēt. Pēc tam ieteicams veltīt mazliet laika sev, lai nomierinātos, un atvainoties bērnam par savu rīcību. To darot, nepieciešams paskaidrot, ka tā notika, jo uznāca dusmas, un minēt, kas tās izraisīja.

Piedošanu vajadzētu lūgt arī tad, ja sakliegt gadījies uz zīdaini. "Protams, tik mazs bērniņš nesaprot vārdu nozīmi, bet viņš jūt klātesamību, samīļošanu, mierināšanu," skaidro eksperte.

Savukārt pieaugušajam tas ir svarīgi, jo veido ieradumu atvainoties. Ja vecāks šādi rīkosies, kad bērns ir pavisam maziņš, pastāv lielāka varbūtība, ka viņš to turpinās arī vēlāk.

Svarīgi! No malas redzot vecāku dusmas un pat vardarbības izpausmes pret bērniem, vajadzētu norādīt, ka šāda rīcība nav akceptējama. Ja ģimenē uzlabojumi nav novērojami, jāvēršas bāriņtiesā vai sociālajā dienestā.