Psihologu padomi nogurušām mammām, kurām viss krīt uz nerviem, pat pašas bērns  (1)

Šis raksts nebūs par to, kā audzināt bērnus, bet gan par to, kā atbalstīt pašai sevi. Portāls "Adme" rekomendē neignorēt savas jūtas un emocijas, bet attiekties pret tām īpaši uzmanīgi. Lūk, zemāk atradīsi septiņus psihologu ieteikumus, kā tikt pāri stāvoklim, kad mammas enerģija ir "nulle" stāvoklī!

Līdz ar bērna ienākšanu ģimenē ikviens vecāks sajūt, ka pats sev vairs nepieder. Piemēram, tu vēlies ieiet dušā, bet mazulis pamodies un sācis raudāt. It kā jau nekas briesmīgs, bet, ja šādas situācijas noris nemitīgi un ilgu laiku, tad arī nogurums liek par sevi zināt, un šāds stāvoklis ar laiku var pāriet nervu izsīkumā, kad viss krīt no rokām ārā, nekam nepietiek spēka, bet bērns kaitina jau ar to vien, ka viņam pastāvīgi no tevis kaut ko vajag. Tam visam klāt vēl pievienojas sajūta – "esmu slikta māte" un vainas sajūta, bet apkārtējiem tavas žēlabas šķiet izdomātas: tev taču ir veļas mašīna un autiņbiksītes, bet agrāk bērnus dzemdēja klajā laukā – un nekas!

Bet nervu sistēma ir tāds pats orgāns, kā visi pārējie, un arī tā var saslimt. Hronisks nogurums bieži noved pie emocionālas izdegšanas. Šis stāvoklis ir iekļauts Starptautiskajā slimību klasifikatorā un tam piemīt vairākas stadijas: no aizkaitinājuma par sīkumiem līdz pilnīgai apātijai. Un lai gan universāla veida, kā sevi "saremontēt" nepastāv, tomēr daži norādījumi, kā rīkoties, pastāv.

Parasti mēs esam gatavi atbalstīt visus, kas mums ir apkārt, bet pašiem sev mums paliek vien komandas aptuveni šādā stilā: "Savācies, lupata!", un vainas sajūta par kārtējo emocionālo sabrukumu. Bet vainas sajūta iztukšo un atņem spēkus, bet visas izmaiņas ceļā uz kaut ko labāku noris tikai tad, kad dvēseles stāvoklis ir uz viļņa, kad gribas dzīvot un pašam ir pārliecība par saviem spēkiem. Kad piemeklē kārtējās dusmas vai aizkaitinājums, psiholoģe Ludmila Petranovskaja iesaka ieklausīties savās jūtās un nevainot sevi, bet no sirds sevi pažēlot.

Pavaicā pati sev, kā tu tagad, šajā brīdī vari par sevi parūpēties, ko izdarīt – nevis tāpēc, ka tā vajag, bet tāpēc, ka tev to gribas un tas ir patīkami. Rezultātā rūpes par sevi tās ir arī rūpes par tuvākajiem, jo ir taču tā – lai ar kādu dalītos savā enerģijā, tā sākumā ir jāsaņem. Atceries par lidmašīnu! "Sākumā uzvelciet skābekļa masku sev, bet pēc tam tikai bērnam!"

Ar izņēmumu bērniņa pašos pirmajos dzīves mēnešos, kad mamma un mazulis ir nesaraujami saistīti, nav nepieciešamības atstāt novārtā savas vajadzības un veidot dzīvi apkārt bērnam. Psiholoģe norāda: "Tev ir tiesības iziet no mājas darīšanās, bet tavam bērnam ir tiesības tā iemesla dēļ satraukties. Tev ir tiesības radīt vēl citus bērnus, bet bērnam ir tiesības pret viņiem kļūt greizsirdīgam. Tev ir tiesības izšķirties, bet bērnam tā iemesla dēļ ir tiesības ciest. Tev ir tiesības mainīt dzīvesvietu un dzīvesveidu, bet bērnam ir tiesības protestēt un skumt pēc ierastā".

Tev ir tiesības dzīvot savu dzīvi, un tieši bērnam ir jāpielāgojas tavam dzīvesveidam. Tieši tā ir no dabas ieprogrammēts: sekot savam pieaugušajam un koncentrēties uz viņu. Jo bērnus rada taču pieaugušie, nevis otrādi.

Psiholoģe Katerina Murašova akcentē, ka mūsdienu vecāki savus bērnus audzina un izklaidē pēc maksimuma, aizmirstot viņiem dot laiku pabūt pašiem ar sevi un iemācīties kaut ko padarīt patstāvīgi. Dzīvo savu dzīvi. Vecāks nav vienīgā loma, bet pilnīgi iespējams, pat ne galvenā.

Pētījumi apliecina, ka vecāki, kuri cenšas bērnam sniegt vislabāko, izdeg daudz ātrāk. Centieni atbilst ideālam atņemt tik daudz spēka, ka vecāki sāk pret bērniem izturēties vienaldzīgi vai pat cietsirdīgi. Tieši "ideālās" mātes kliedz uz saviem raudošajiem bērniem lielveikalā: "Pietiek man kaunu darīt!" – jo bērnu histērija tik mokoši nesaskan ar iedomāto ainiņu, kas uzburta pašas galvā.

Izdeg tie, kuri padodas jau no paša sākuma. Tādi vecāki atzīst, ka viņi nav ideāli, bet universālu noteikumu audzināšanā nepastāv. Lai ko tu nedarītu, vienmēr būs kļūdas. Pietiekami laba mamma vienkārši dara visu, kas viņas spēkos, ieklausoties sevī, un cenšas būt kontaktā ar bērnu, atzīstot, ka viņa nevar visu kontrolēt un par visu būt atbildīga.

Nesalīdzini sevi ar "Instagram" mammām, pārskati savas personīgās gaidas un prasības pret sevi. Kā tās varētu samazināt? Ko varētu deleģēt citiem, bet ko varētu nedarīt vispār? Iespējams, ir pilnīgi pietiekami, ja mājokli uzkopsi reizi divās nedēļās, bet tā vietā, lai gatavotu pati, dažreiz ēdienu vari pasūtīt uz mājām? Vai palūdz kaimiņieni, kundzīti pensijas gados, lai par nelielu samaksu aizved tavu meitiņu uz deju nodarbībām... Iespējams, ir laiks aizmirst par tādiem sīkumiem, kā neliels traipa pleķītis uz bērna skolas formas vai par neizgludinātu kreklu?

Mamma un blogere Heilija Hengsta raksta par to, ka mātes loma līdzinās miljoniem bumbiņu, ar kurām tu esi spiesta žonglēt. Dažas no tām neizbēgami nokrīt. Neviens ar tām visām nespēj tikt galā viens pats. Lūdz palīdzību, tas ir normāli!

Vecāki izliek daudz emociju un spēka bērnu audzināšanā, bet, ja resursi netiek atjaunoti, rodas disbalanss un izdegšana. Meklē veidus, kā papildināt savus enerģijas krājumus: aizej kaut kur bez bērna, dari to, kas tev patīk, negaidi, kad tuvinieki uzminēs, ka tev nepieciešama palīdzība, bet to palūdz pati, tērē sev laiku un naudu – laimīga mamma bērnam ir simts reižu svarīgāka, nekā kārtējā jaunā rotaļlieta.

Psiholoģe Laura Maza, kura pati ir trīs bērnu mamma un pārdzīvojusi pēcdzemdību depresiju, norāda: "Kad kļūsti par māti pirmoreiz, tas līdzinās tornado, kas tevi aprij, bet pēc tam izspļauj. Noalgot aukli, gulēt, uzvelt bērnu partnerim vai ielikt bērnu gultiņā, lai veltītu laiku sev, ir normāli. Tu vēl joprojām esi atsevišķs cilvēks. Tev nevajag sevi izsmelt, lai tikai būtu laba māte. Mēs visas netiekam galā. Pat tava paziņa ar labajiem matiem."

Ja jūti, ka esi uz izdegšanas robežas un tev nekam nav spēka, vērsies pie psihologa. Vari arī piezvanīt uz kādu uzticības tālruņa numuru.

Iespējams, tavā bērnībā, kad tu dusmojies, skumi vai raudāji, tavi vecāki neatrada sevī resursus, lai pārmetumu un morāles lasīšanas vietā tevi vienkārši apskautu un mierinātu. Bet tu vari saviem bērniem nodot citu uzvedības modeli.

Kad tava krīzes būs garām, padomā, ko tu varētu mainīt attiecībās ar bērnu. Neatkarīgi no tā, vai tu trenēsi empātiju, pielietosi piesaistes teoriju vai atradīsi pati savu ceļu, ir svarīgi likt bērnam saprast, ka jebkuras viņa jūtas, pat negatīvās (bailes, greizsirdība, nepārliecība, skumjas, dusmas), ir absolūti atļautas, likumīgas un ka tu vari tās palīdzēt pārdzīvot. Jo bērna labklājība ir atkarīga nevis no materiāliem apstākļiem, kuros viņš dzīvo, bet no attiecībām, kurās viņš atrodas.