"Manam puikam ir gandrīz trīs gadi. Niķi ir bijuši visu laiku, kā jau bērnam. Toties pēdējā laikā lielākie niķi sākas tieši ar gulēt likšanu. Dārziņā pusdienlaiku iet gulēt bez neviena pīkstiena, toties tagad, kad mājās jāiet uz diendusu (nu jau kādas trīs nedēļas, bet sanāk tikai brīvdienās) tiek taisīts milzīgs tracis. Sākas ar to, ka es pasaku, ka jāiet gulēt. Saku, ka varēsim paskatīties grāmatiņu un tad čučēt. Parasti tā arī darījām, bet tagad viņš izdomās, ka grib darīt to vai to, tikai lai neietu gulēt. Esmu mēģinājusi skaidrot mierīgi, ka varēs pēc gulēšanas to izdarīt, bet tas viņu neinteresē.
Šī runāšana aiziet tik tālu, ka es vienkārši atņemu mantu un tad bērnam sākas lielā histērija. Kliedz, raud, ka grib spēlēties un neies gulēt. Arī mani nervi netur ilgu ņemšanos un mierīgu skaidrošanu, pati uzsprāgstu un sakliedzu uz bērnu. Bet viņu tas neinteresē. Esmu ņēmusi un likusi vienkārši gultā, tad viņš histērijā kliedz, lai es eju prom. Man aizejot, es esmu pat aizslēgusi durvis guļamistabai, lai viņš neiet ārā, bet ne uz ilgu laiku. Histērijas turpinās tik tālu, ka pat sāk rīstīties, līdz kaut kad histērijā paziņo, ka grib samīļoties un grib, lai esmu blakus, tad arī abi nomierināmies.
Šāds scenārijs pēdējās dienās sākas arī vakaros. Es vienkārši nesaprotu, kādai jābūt manai reakcijai uz šādām bērna izpausmēm, tas tā ir normāli? Kad viņš galīgi sapsihojas, tad ir arī man sitis, spēris un kodis, bet tur atkal ļoti ātri saprot, ka tā nedrīkst un turpina vienkārši kliegt. Mierīga runāšana tur neder, bet es nesaprotu ko tieši iesākt, jo man ir grūti noturēties. Ir arī kaktā stāvējis, bet ne vienmēr saprot, ko ir izdarījis, pat ar visu skaidrošanu.
Ceru, ka varēs man dot kādu vērtīgu padomu, ko iesākt un vai tāda bērna uzvedība ir normāla," psiholoģei padomu taujā mamma.
Atbild ģimenes psiholoģijas centra "Līna" psiholoģe Aiga Ukstiņa:
"Paldies par jautājumu. Tik tiešām bērni ap trīs gadu vecumu vairāk sāk pretoties, un ir tipiski protestēt gulētiešanai mājās. Tas saistāms ar to, ka šajā vecumā bērni salīdzinoši ir jau daudz vairāk spējīgi iesaistīties dažādās aktivitātēs, spēlēs, un darboties ir tik interesanti un aizraujoši. Līdz ar to, lai bērnam palīdzētu veiksmīgāk aiziet gulēt un atpūsties, no vecāku puses būtu svarīgi saglabāt režīmu un regularitāti. Māmiņa arī pati jau brīnišķīgi ir pamanījusi, ka bērns, ejot bērnudārzā piecas dienas nedēļā, kopā ar citiem bērniem aizmieg salīdzinoši viegli un ātri.
Ir vairāki aspekti, kas bērnudārzā bērniem palīdz labāk aiziet gulēt, un ņemot vērā, ka lielāko nedēļas daļu bērns pavada noteiktā dienas kārtībā un režīmā, tad vecākiem mājās būtu svarīgi, iespēju robežās, būtiskākos bērna dienas režīma aspektus organizēt līdzīgi kā bērnudārzā. Piemēram, pirms gulētiešanu bērnudārzā ir izstrādāts rituāls, ko bērni piedzīvo katru dienu un kas jau laikus palīdz labāk sagatavoties pusdienlaika miedziņam. Bērni zina, ka ap pulksten 12 viņi iet pusdienās, pēc pusdienām iet uz tualeti, mazgā rokas, klāj gultiņas un, iespējams, pie nomierinošas pasakas, pieklusinātā atmosfērā visi dodas kopā gulēt.
Līdzīgi būtu svarīgi padomāt par laiku, kad bērns brīvdienās pamostas (ja ceļas pārāk vēlu, tad pusdienlaikā var nebūt pietiekami noguris), kā arī par laiku, kad sestdienā, svētdienā ģimenē ir pusdienas un gulētiešanas laiks. Bieži vien brīvdienās šis laiks mēdz būt krasi atšķirīgs, pat katru dienu cits laiks. Taču iespējams arī, ka brīvdienās neierasts režīms, citi cilvēki, televizora skatīšanās un trokšņi, dators, aktīvas spēles, saldumi utml. var bērnu tik ļoti stimulēt un pārsātināt, ka viņš pats vairs nespēj tik vienkārši atslābt un aiziet gulēt.
Jāatceras, ka maziem bērniem arī labi un interesanti notikumi bieži vien rada spēcīgu stimulāciju, kā rezultātā rodas pastiprināta aktivizācija un, esot tādā stāvoklī, mēs dabiski nevaram aizmigt. Pārsātināti un noguruši bērni parasti mēdz būt kašķīgāki, raudulīgāki, uzvilktāki un no vecākiem tas prasa spēju izprast, kas ietekmē bērnu un atšķiras no ierastā režīma.
Šajā vecumā palīdzoši var būt nevis bērnam vienam likt iet gulēt, bet bērns atpūsties dodas kopā ar mammu vai abiem vecākiem. Un arī pati māmiņa tādā veidā var uzlādēt savas iekšējās baterijas un netērēt tik daudz "nervu" cīņai par to, ko nemaz nevajag izcīnīt. Svarīgi jau pirms gulētiešanas laicīgi padomāt par rituālu, ko mēs darām katru reizi un kā bērns pēc tā norises jau iepriekš var apjaust, ka tuvojas gulētiešanas laiks. Šajā vecumā bērnu jau var kādu brīdi iepriekš pabrīdināt par gaidāmo gulētiešanu, ierēķinot laiku lietām, ko viņš vēl vēlēsies darīt. Ja bērns vēlas vēl izdarīt kādu darbiņu, varat vienoties, ka to var pabeigt un tad iesiet uz gultu. Un šo vienošanos izpildiet. Ar varu bērnu uz gultu noteikti nevajadzētu nest, jo tas bērnam var radīt trauksmi arī turpmākajās gulētiešanas reizēs.
Vēl ir svarīgi, ka tieši pirms gulētiešanas laika bērns neiesaistās ļoti stimulējošās un interesantās aktivitātēs, jo tad organismam atslābt miera stāvoklim ir daudz grūtāk. Svarīgi, ka gulētiešanas laikā arī vecāki mājās uztur "pieklusināto režīmu", bez skaļiem trokšņiem, aktivitātēm, runā pieklusinātā balsī. Mamma var bērniņam teikt, ka "tagad mēs abi iesim atpūsties un mums būs klusais laiks". Fonā var būt klusa nomierinoša mūzika vai mamma maigā, mierpilnā balsī bērnam var lasīt grāmatiņu, dziedāt miega dziesmiņu, lēnām paglāstīt muguriņu, apskaut bērniņu ciešā, saturošā apskāvienā pietuvināt savam ķermenim.
Arī tad, ja šādā miera periodā ir pavadītas 20-30 minūtes, bērns var būt guvis savai atpūtai pietiekami daudz. Ne vienmēr ir jāpanāk, ka bērns aizmieg. Arī "pusnomoda", "miera režīma stāvoklī" mēs varam atpūsties un atjaunoties, lai veiksmīgi pavadītu atlikušo vakara daļu."