Ja pavērtē citu valstu pieredzi, tad kļūst skaidrs, ka bez valsts kā virzītājspēka iesaistes šis mērķis nav paceļams. Mērķis, uz ko jātiecas, ir visiem pieejams vietējais un bioloģiskais produkts skolu ēdināšanā. Taču mēs pārāk maz iestājamies par savējiem. Lai tas mainītos, uz valsti jāizdara nopietns spiediens.
Apgalvojam, ka esam maza valsts ar nelielu iedzīvotāju skaitu, tomēr, kad jāpieņem lēmumi, rodas sajūta, ka dzīvojam kā ASV ar vairāk nekā 300 miljoniem iedzīvotāju. Lūk, mazs piemērs. Ja lauksaimniekiem būtu iespēja apgādāt ar produktiem skolas savā novadā, tad, domāju, atrastos uzņēmēji (lauksaimnieki), kam tas būtu interesanti un kas sāktu audzēt kartupeļus un citus dārzeņus. Ja nav jāuzņemas saistības par visa reģiona (piemēram, Zemgales) apgādi, bet tikai par kādām piecām vai varbūt piecpadsmit mācību iestādēm, tad tas ir paveicams.
Pašvaldībām ar Eiropas Savienības fondu atbalstu būtu jābūvē noliktavas, kur produkciju varētu uzglabāt un no kurām to izvadāt pa mācību iestādēm. Šāds risinājums ar noliktavām turklāt ļoti palīdzētu valstij nodrošināt pārtikas pieejamību krīzes situācijās un tādējādi būtu ieguldījums valsts drošībā. Savukārt mazajiem lauksaimniekiem tas dotu iespēju ražot vairāk, kāpināt produktivitāti, līdz kādā brīdi viņu vidū rastos uzņēmēji, kas gribētu apvienot ražotājus, likt uzsvaru uz vērtības pievienošanu produkcijai un domāt arī par eksportu.
Cik man ir nācies saskarties ar citu valstu tirgiem, tie primāri ir orientēti uz vietējo lauksaimnieku produktu realizāciju, un tikai tad, ja trūkst produkcijas kādā segmentā, atveras durvis ārvalstu produktiem. Mums ir pavisam otrādi – vispirms lētākā cena, un tad lai produkts nāk kaut no Āfrikas. Vietējie? Paši vainīgi, ja neprotat saimniekot! Likumdošanu vajadzētu pielāgot tā, lai atrastu veidu, kā savas valsts bioloģisko produkciju palaist pa priekšu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
