Lai gan teju katrs zina "Vairāk saules", tikai sarunā ar restorānu tīkla saimnieku Endiju Bērziņu varam atklāt to, cik liela loma katrā uzņēmējdarbības stāstā ir tā autoru dzīvesstāstiem, viņu vīzijām, mērķiem un raksturiem. Vēlamies, lai šī saruna lasītājam ne tikai piedāvā ieskatu nelielā Latvijas HoReCa sektora attīstības nodaļā, bet arī aicina doties uz "saulēm" un izgaršot ēdienkarti gluži kā pirmo reizi.
"Gemoss": Pirmais jautājums tev – ko tu darīji 1993. gadā?
Endijs Bērziņš: Aizgāju armijā. Viena iemesla dēļ. Cerēju – ja tikšu dienēt uz kuģa, nākotnē varēšu būt kuģa pavārs. Viņiem salīdzinājumā ar tā laika algām maksāja astronomisku naudu – 1000 dolārus.
Tad, kad es tur aizgāju, bija 300 cilvēki, 20 pavāri un trīsarpus kuģi. (Smejas.) Ja iepriekšējā iesaukumā kāds normāls pavārs bija paņemts, tas nozīmēja, ka uz 1,5 gadiem tas kuģis bija aizņemts. Kad es atnācu, tā arī bija, bet – vienam pavāram bija jūras slimība. (Smejas.) Pēc pusotra mēneša es tiku uz kuģa Ventspilī.
Kas notika tālāk? Kā veidojās tava karjera?
Pirms aizgāju armijā, biju nonācis tādā vidē... Tā teikt, ir liela varbūtība, ka šodien manis pie šī galda nebūtu un es ar jums nerunātu, ja nebūtu aizgājis armijā. Kamēr esi tajā iekšā, to neredz, bet pēc pusotra gada, atgriežoties no armijas, ieraudzīju to filmu no malas, redzēju – tā joprojām turpinās. Sapratu, uz kurieni tas vilciens virzās, un gribēju izrauties no tās vides.
Bija ļoti grūti atrast darbu. Katru rītu nācu uz biržu, man iedod lapiņu ar divām adresēm, es skrienu... Darba pieredze man arī bija niecīga. Pagrieziena punkts sekoja pēc dažiem mēnešiem. Man iedeva divas vietas, no kurām viena bija Pārdaugavā, bērnunamā, kur darba uzraudze bija aizlikusi par mani vārdu. Un pa ceļam man vajadzēja piestāt "Andalūzijas sunī" – varbūt paveiksies. Sanāca arī tāda likteņa ironija – tur iegāju un satiku mammas bijušo kolēģi, kura tur strādāja par zāles pārzini. Viņa teica – nāc, strādā! Neko daudz nesapratu. Man saka – atnes no ledusskapja brokoli. Es domāju – kas tas tāds? (Smejas.) Bet biju ļoti apzinīgs.
Drīz es uzzināju, ka vienā prestižā restorānā – "Mantes" – bija nepieciešams pavārs. Es aizgāju pie šefpavāra Anda Oša, kurš šeit ["Vairāk saules"] tagad ir direktors, un teicu viņam, ka man ir 150 latu alga un esmu gatavs maksāt 110 latus, lai iegūtu to pieredzi. Nu, zināju, ka man 40 lati jāatstāj dzīvošanai, un 110 biju gatavs veltīt, lai mācītos. Viņš pasmīkņāja un teica – labi, mēs tevi ņemsim, maksāsim 80 latus. Es biju nenormāli laimīgs.
Kā tu tiki līdz "saulēm"?
Sāksim ar mazajām "saulēm". Es apprecējos ar meiteni no Ogres, un apstākļi tā sakrita, ka pārcēlāmies dzīvot uz Ogri. Man bija kolēģis Aivo Šneiders, ar kuru tagad esam partneri, un kopā tolaik bijām strādājuši. Viņš man bija labā roka "Piektdienā" [bārs "Paldies Dievam, piektdiena ir klāt"].
Endija Bērziņa pers. arhīvs | Endijs Bērziņš ar kolēģi Aivo Šneideru
Viņš jau toreiz bija izcils pavārs, gatavoja ļoti garšīgi. Teikšu, esmu ēdis pie visiem mūsu labākajiem – ir tādi, kas skaisti gatavo, ir tādi, kas radoši, ir tie, kas labi direktori, un ir tie, kas nenormāli garšīgi gatavo. Kā saka, zīmēt var iemācīt arī ēzeli, bet gleznot – tā ir dabas dota dāvana. Nu, tad, manuprāt, mums labu gleznotāju netrūkst, bet izcilu – tādi ir tikai daži, kuriem garšas izjūta un viss, ko viņi gatavo, ir kolosāls. Viens no tiem ir Aivo.
Vienā brīdī biju aizņēmies naudu no daudziem. Būdams jauns uzņēmējs, cerēju, ka restorāna būvniecība izmaksās 8 tūkstošus latu, bet patiesībā bija 27 tūkstoši latu.
Kurā gadā tas bija?
2002. gads – tad tapa pirmais "Vairāk saules" restorāns Ogrē. Nosaukumam bija varianti, piemēram, "Saules piedūriens", sieva mani vilka uz zoba un dēvēja "Zem Endija kuplajiem zariem". (Smejas.) Tad es piezvanīju savai klasesbiedrenei Laurai Minskerei un stāstīju variantus. Viņa teica, ka "Vairāk saules" ir ļoti labs. Reiz, mazgājot traukus, teicu, ka man Latvijā patīk pilnīgi viss, izņemot saules daudzumu. Toreiz bija pavasaris, tieši tikpat pelēks kā šodien. Man gribas mazliet vairāk. (Smejas.)
Endija Bērziņa pers. arhīvs | "Vairāk saules" Ogrē
Kā tas viss tālāk attīstījās? Kādi bija pirmie gadi?
Tātad – 15 gadu jubilejā mūsu bijušie investori uzdāvināja man salveti, uz kuras es biju uzrakstījis biznesa plānu, atnākot toreiz pie viņiem un stāstot, ka Rīgā vajag restorānu. Es biju aprēķinājis, ka Dzirnavu ielā atvērt restorānu izmaksās 70 tūkstošus, bet tas izmaksāja 240 tūkstošus. Tā salvete ar biznesa plānu vēl joprojām ir saglabājusies.
Daudz kas manā dzīvē notiek pilnīgi nejauši – nebija toreiz nemaz idejas virzīties uz Rīgu. Es gāju pa Dzirnavu ielu, pamanīju, ka izīrē telpas, aizgāju līdz Brīvības ielai, dega sarkanā gaisma luksoforā, pagriezos atpakaļ... Rīgā sākām četratā, bet, kad sāka pietrūkt naudas, mēs paņēmām vēl piekto partneri. Visi šausminājās, teica, ka pieci cilvēki esot neprāts vienā uzņēmumā. Taču investori izdarīja stratēģiski labu lēmumu – sadalīja pilnīgi vienādās daļās, lai nebūtu nekādu pārmetumu.
Lai saprastu, es biju ieķīlājis vectēva dzīvokli, Aivo bija ieķīlājis savas tā brīža draudzenes vecāku dzīvokli, bet Andris bija ieķīlājis savas sievas vecāku dzīvokli un savas mammas dzīvokli. (Smejas.) Mēs bijām ieķīlājuši visu, kas mums bija. Sapratām, ka mums nedrīkst nesanākt, jo ārkārtīgi daudz cilvēku paliek uz ielas (Smejas.), nebija variantu.
Endija Bērziņa pers. arhīvs | Pirmā restorāna atklāšana – "Vairāk saules" Dzirnavu ielā
Sākumā bija cits formāts "Vairāk saules" Dzirnavu ielā, vai ne?
Jā, bija arī bārs, jo mēs nevarējām atdalīt tās divas telpas. Andris, viens no īpašniekiem, bija bārmenis. Vajadzēja kādu, kas zina drēbi. Zināju – kā pavārs kokteiļu bāru nevarēšu kvalitatīvi vadīt.
Tad vienā brīdī krāsainie kokteiļi Rīgā izgāja no modes un bāri vienkārši sāka beigties. Tagad jau atgriežas – viss ir ciklisks. Toreiz bija svarīgi mainīties. Biju aizbraucis uz Franciju un noskatījies "wok" principu, tad vēl "piekabinājām" suši... Nonācām pie pirmā restorāna koncepta, kur ir viss kopā. Tad sekoja "Domina" [lielveikalā], un tur sapratām, ka tas ir veiksmīgi.
Tad vēl – mums vienmēr bija bērnu stūrītis un ēdienkarte bērniem. Tagad pašu bērniem ir 17, 18 un 19, un domājām, ka varbūt nevajag to bērnu stūrīti. (Smejas.) Un tad mūsu jaunā direktore Santa, kurai ir pusotru gadu vecs bērns, saka – kas tas ir, izbeidziet! Ļoti labi, ka noliek pie vietas. (Smejas.) Tagad taisām restorānu "Akropolē", kur tomēr būs tas bērnu stūrītis.
Endija Bērziņa pers. arhīvs | "Vairāk saules" "Dominā"
Kāda bija tā tava vīzija, ko tu vēlējies izveidot un dot cilvēkiem?
Manī vienmēr ir bijusi tā vilkme – nenormāls azarts – sākam spēlēt, pēc tam pastāstīsiet noteikumus!
Toreiz patika ceļot, patika itāļu virtuve... Tāpēc – picas. Mums bija 22 sēdvietas Ogrē, un sestdienās, svētdienās bija viss pilns, ārā dzīvā rinda. Mūsu sievas strādāja par viesmīlēm. Tās cenas, kuras mēs tur bijām izdomājuši... Beigās, mēnesi nostrādājot, mums nekas nepalika pāri, bet bija tāda jauda! No visa mēs mācījāmies, un tas bija mūsu lepnums.
Daudziem, kas atver restorānus, neizdodas. Kas, tavuprāt, ir tava uzņēmuma veiksmes pamatā?
Ļoti daudz stundu tika strādāts. Ap 2007. gadu parādījās mazliet augstprātība – esi restorāna īpašnieks, liekas, ka vari mazāk darīt, un, paldies Dievam, 2008. gads atgrieza pie zemes. Kā man draugs teica – labā vējā arī tītari lido. (Smejas.)
Krīzes gados strādājām vairāk nekā 200 stundas mēnesī – biju iekšā ar visu kolektīvu. Komanda zina, ka uz mums var paļauties, un tā atdeve ir atgriezeniska. Es neticu, ka var neizdoties, ja cilvēks mēnesī strādā 200 stundas, turklāt ar lielu aizrautību.
Kad biju jaunāks, biju ļoti dumpīgs – tiklīdz bija domstarpības, tā vicinājos. No Arņa Bikšus iemācījos vadīt kolektīvu mierīgi, nelamājoties. Skaidri nosakot robežas, bet nepazemojot. Tagad tas ir normāli, bet tajos laikos tas bija "wow".
Turklāt es cenšos ap sevi pulcēt cilvēkus, kas ir gudrāki par mani. Nebaidos teikt, ja es kaut ko nezinu. Priecājos, ka vadība var man droši pateikt – nē, Endij, šādi nav labi, tā nebūs. Tagad mēs arī praktizējam: ja kaut viens no mums ir pret kādu lēmumu, mēs atliekam, apdomājam. Ļoti svarīgas ir attiecības ar komandu.
Daudzi biznesa modeļi ir pareizi, dažādi "ekseļi" ir pareizi, bet pie mums noteikti ir citādi nekā citviet. Un kas ir veiksme? Vai tas, ka kļūsti turīgs? Saprotu, ka man klājas ļoti labi jau tad, kad es varu samaksāt visus rēķinus mēneša beigās. Man patīk būt biznesā – tā ir vide, kur es jūtos labi gan krīzē, gan citos apstākļos.
Tas ir tavs dzīves stils?
Jā! Man liekas, ka manī tas vienmēr bijis iekšā. Visiem tā gēna nav. Es jau 12 gadu vecumā tirgojos ar košļenēm un erotiskām bildītēm. (Smejas.) Ja mani būtu ielikuši vēl kādā skolā, kur parādītu, kā "ekselis" jātaisa, vispār būtu super. (Smejas.)
Kad tu pirmo reizi visā šajā ceļā izdzirdēji par "Gemosu"?
Tā, ka 100% droši, tas notika tad, kad Arnis Bikšus mani paņēma bārā "Paldies Dievam, piektdiena ir klāt". Tur jau strādāju par šefpavāru, jo mana augstprātība bija sakāpusi līdz debesīm (Smejas.) – es taču biju strādājis ar labākajiem pavāriem. Tā kā tas bija bārs, "Gemosā" tur sūtīja visu kokteiļiem... Tagad "Gemoss" laikam man nozīmē savstarpēju uzticēšanos. Tās ir attiecības, kuras tu negribi sačakarēt no savas puses.
Mums arī ir svarīgi nesačakarēt.
Nu ja, un tas veido tādu sinerģiju – labas attiecības ir svarīgas. Nevis tas, ka kaut kur Rīgā var atrast to trauku par 20 centiem lētāk. Daudzi tirgo to, ko "Gemoss" tirgo, bet ilgtermiņā tā personiskā uzticēšanās un atklātība uzņēmējdarbībā atmaksājas.
Pie mums droši vien tas pats – tirgū esam ilgstoši un cilvēki nāk tādēļ, ka ir izveidotas attiecības. Attīstāmies un neapstājamies, bet saprotam to, ko mūsu kulinārijas kultūra pieprasa. Mūs pazīst, un mēs esam saprotami.
Ko, tavuprāt, Endijs darīs pēc desmit gadiem?
Kaut kāds dzinulis ir iekšā. Taču laikam nākotnē priecātos strādāt vienā restorānā, nevis daudzos.
Nu, man negribētos tagad visu pārdot un sēdēt uz naudas – gribas visu laiku kaut ko darīt. Neko nedarīt un sēdēt zem palmas – tas nav man. Ar sievu sarunājām braukt atpūsties uz 30 dienām, tad tās pārtapa par 20 dienām, un beigās – aizbraucām uz četrām dienām. (Smejas.)
Starp citu, ko tu domā par "Michelin" ienākšanu Latvijā?
Tas ir kolosāli, esmu ļoti priecīgs. Es arī biju viens no tiem, kas skaļi kliedza, ka tas ir obligāti jādara. Apzinos, cik tas ir ļoti vajadzīgs solis, lai jaunieši nākotnē izvēlētos šo profesiju un lai viņiem būtu interesanti. Lai tas būtu prestiži. Turklāt akūti nepieciešams celt izglītības līmeni nozarē un saistīto profesiju prestižu. Esmu pārliecināts, ka Latvijā ir gana daudz restorānu, kas ir vismaz vienas zvaigznes cienīgi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!