Īsi pirms norunātā tiešsaistes intervijas laika datora ekrānā ieraugu bijušās prezidentes dzīvesbiedru Imantu Freibergu. Viņš gādīgi piekārto datoru intervijas vajadzībām, nosaka "Vaira tūlīt būs" un klusu nozūd. Ar portālu "Delfi" Vīķei-Freibergai tovakar ir pirmā intervija, bet ne pēdējā – kara laikā viņa izmanto savas svešvalodu zināšanas un prezidentes amatā uzkrāto autoritāti, lai atkal un atkal par Ukrainas traģēdiju stāstītu ārzemju medijiem. Mūsu sarunā bijusī prezidente stingri izsakās ne tikai par agresoru, bet arī par ietekmīgajām Rietumvalstīm, kas, baidoties nesakacināt Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, viņam teju vai uz spilvena pasniegušas Ukrainas atslēgu. Ko Rietumi varēja darīt citādāk? Vai kara gadījumā Freibergi dotos bēgļu gaitās, vai paliktu Latvijā? Un vai pie kara var pierast?
Kā tas, ka jūs pati bērnībā esat piedzīvojusi Otro pasaules karu, ietekmē to, kā jūs raugāties uz Ukrainas notikumiem?
Tas, protams, visu atsauc atmiņā, atdzīvina visus tos pārdzīvojumus, ko cilvēks ar gadiem noliek dziļākos atmiņu kambaros. Man bija arī tāds atmiņu fragments no tās briesmīgās nometnes, kur mana māsiņa nomira; tobrīd vēl nebija pagājis mēnesis, kopš bijām atstājuši Latviju. Satiku šeit, Latvijā, vienu kungu, kurš bija uzrakstījis savus memuārus par to laiku un savās atmiņās aprakstījis vienu epizodi – kā mana mamma šķūņa (kurā dzīvoja bēgļi – aut.piez.) vidū ir sēdējusi pie krāsniņas ar slimo bērnu, satītu segā sev klēpī un kā es arī gribēju iet sēdēt pie viņas un māsiņas, bet viņa mani dzina prom.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!