Saeimā virzīs tālāk grozījumus, kas palīdzētu Vilipsonam atņemtā dzīvokļa jautājumā  (89)

Šādi grozījumi rosināti pēc tam, kad mediju uzmanību piesaistīja gadījums ar mākslinieka Aivara Vilipsona dzīvokli, kuru Valsts policija 2019. gadā nolēma arestēt, jo tas 2011. gadā varētu būt izkrāpts, viltojot testamentu. Pats Vilipsons dzīvokli iegādājās 2017. gadā, nezinot par šādas krāpšanas shēmas eksistenci.

Skaidrojot problēmsituāciju, Judins norādīja, ka esošais regulējums pieļauj situāciju, kurā uz vienu īpašumu pretendē divas personas — upuris, no kura tas izkrāpts, kā arī labticīgais ieguvējs, kurš šo īpašumu vēlāk iegādājies. Politiķis skaidroja, ka ir nepieciešams risināt gan šādu problēmu, gan situāciju, kurā labticīgā ieguvēja īpašums tiek pēc piederības nodots valstij, kurai uz to ir prasījuma tiesības, kā tas ir ar, piemēram, bezmantinieka mantu.

Iedziļinoties Vilipsona situācijā, politiķis atzīmēja, ka publiskajā telpā izskanējuši juristu ierosinājumi Vilipsonam mēģināt civiltiesiskā ceļā piedzīt zaudētos līdzekļus no personas, kuras noziedzīgo darbību rezultātā dzīvoklis arestēts. Judins uzreiz norādīja, ka neuzskata to par risinājumu, jo krāpniekiem bieži neesot līdzekļu, pret kuriem šādu piedziņu varētu vērst. Tāpat politiķis uzsvēra, ka šāds risinājums uzliktu nesamērīgu slogu labticīgajam ieguvējam, tostarp nepieciešamību ieguldīt līdzekļus, lai tiesātos.

"Šis te kriminālprocess ir uzsākts 2014. gadā, bet tas joprojām atrodas Valsts policijā (VP) un nav uzrādīta apsūdzība vai kāds notiesāts. Šajā gadījumā nav iespēju tiesāties," atzīmēja Judins, uzsverot, ka labticīgā ieguvēja intereses nedrīkst tikt ignorētas.

Politiķis arī atzina, ka Zemesgrāmatas ierakstiem var ticēt, bet ieraksts tajā negarantē, ka cilvēks nezaudēs savu īpašumu. Attiecīgi, politiķa ieskatā, esošais regulējums nav pietiekams un nepieciešami grozījumi, kuros noteikts, ka šādos gadījumos ar bezmantinieka mantu valsts saglabā tiesības piedzīt mantu taču labticīgajam ieguvējam ir tiesības to saglabāt.

Savukārt Tieslietu ministrija apakškomisijā piedāvāja savus grozījumus Kriminālprocesā, kas paredzētu arī kompensācijas izmaksu labticīgajam ieguvējam gadījumos, kad ir konstatējams labticīgi iegūtā īpašuma īpašnieks. Savukārt gadījumos, ja šis īpašums pienāktos valstij, tad tas tiktu saglabāts labticīgā ieguvēja īpašumā.

Ģenerālprokurors Juris Stukāns politiķiem gan norādīja, ka situācija ir sarežģīta, jo ir nepieciešams atcerēties par noziegumā cietušā tiesībām. Proti, jurists norādīja, ka gadījumā, ja kādam ir izkrāpts īpašums, tad valsts nav nodrošinājusi šīs personas tiesības tikt aizsargātai pret noziegumu. Attiecīgi Satversmes tiesa (ST) savā spriedumā ir norādījusi, ka noziegumā cietušajai personai pienākas tiesības atgūt savu īpašumu.

"Ja valsts grib būt laba, tad ir jāveido fonds un no šī fonda ir jāmaksā, ņemot vērā ST spriedumu, jāmaksā labticīgajam ieguvējam, kura vietā valsts iestājas kā piedzinējs," rosināja Stukāns. Viņš uzsvēra, ka nav nepieciešams izdomāt jaunu mehānismu, bet pielāgot jau esošos regulējumus. Viņš arī vērsa uzmanību, ka, aizsargājot tikai labticīgo ieguvēju, "likumā tiks ierakstītas shēmas, kā apiet likumus".

Judins gan norādīja, ka netiks radīti divi dažādi regulējumi, no kuriem viens aizsargātu labticīgo ieguvēju, bet otrs cietušo tiesības. Politiķis uzsvēra, ka ir divas dažādas situācijas — viena, kurā sākotnējais īpašnieks vēl aizvien var pieteikties uz izkrāpto mantu, bet otrā situācijā runa ir par bezmantinieku mantu, kuras īpašuma tiesības, atbilstoši pašreizējam regulējumam, pienākas valstij.

Latvijas Zvērinātu advokātu padomes (LZAP) priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs atbalstīja Judina rosināto "šaurāko" risinājumu, kas skartu tieši situācijas, kādā atrodas Vilipsons, taču atzina, ka nepieciešams domāt arī par plašāku risinājumu, kurā tiktu ietverts arī kompensācijas mehānisms.

Turpretim Finanšu izlūkošanas dienesta priekšniece Ilze Znotiņa apakškomisijas tērzētavā ierakstīja, ka kopš 2017. gada, kad ST uzdeva valstij veidot mehānismu labticīga ieguvēja aizsardzībai, nekas nav izdarīts vai pat lemts par šāda mehānisma veidošanu.

"Šajā gadījumā Vilipsona ģimene nevar ciest no bezdarbības, kas pieļauta," uzsvēra Znotiņa, piebilstot, ka mehānisms labticīgu personu aizsardzībai nav veidojams, iekļaujot vienu pantu Kriminālprocesa likumā.

Līdzīgu nostāju pauda arī konstitucionālo tiesību eksperts Edgars Pastars, kurš rosināja Zemesgrāmatā sniegt papildu informāciju, piemēram, ja testaments rakstīts ar roku, vai notikusi bieža īpašnieku maiņa, tādējādi mazinot krāpšanas riskus.

Arī deputāts Jānis Iesalnieks (VL-TB/LNNK) piekrita Judina rosinātājiem grozījumiem. Līdzīgu viedokli pauda arī Juris Rancāns (JKP), Jūlija Stepaņenko, Inese Voika (AP) un Gundars Daudze (ZZS)

Savukārt juriste Kristīne Līce apakškomisijas politiķiem uzsvēra, ka Eiropas Cilvēktiesību Tiesā (ECT), vērtējot jautājumus par labticīgo ieguvēju tiesību aizsardzību, iedziļinās jautājumā, vai valsts iestādes ar savu darbību vai bezdarbību nav sarežģījušas problēmu. Viņa gan rosināja deputātus strādāt tā, lai grozījumi nebūtu tendēti uz vienas problēmas atrisināšanu, bet gan uz plašāku labticīgo ieguvēju tiesību aizsardzību.

Saeimas Juridiskais birojs apakškomisijas deputātus rosināja problēmu risināt, radot jaunu sistēmu, nevis esošo labojot "pa maziem gabaliņiem".

Sēdes noslēgumā Judins kolēģiem uzsvēra, ka otrdien atbalstīto redakciju varētu šonedēļ atbalstīt Saiemas Juridiskajā komisijā, bet jau jaunnedēļ atbalstīt Saeimas plenārsēdē pirmajā lasījumā. Viņš gan lūdza Tieslietu ministriju apmēram mēneša laikā izstrādāt risinājumu plašākās problēmas risinājumam, kurā tiktu apskatītas visas iespējamās situācijas, nevis tikai nesen sabiedrībā aktualizētā.

Jau vēstīts, ka policija 2019. gadā nolēma arestēt mākslinieka Aivara Vilipsona 2017.gadā iegādātu dzīvokli, jo tas 2011. gadā varētu būtu izkrāpts, viltojot testamentu. Tā kā nav neviena cietušā, kam dzīvokli atdot, policija rosina tiesai to kā noziedzīgi iegūtu mantu konfiscēt par labu Latvijas valstij, tajā pašā laikā atzīstot, ka iespējamos krāpniekus tik drīz pie atbildības nesauks.

Raidījums "de facto" vēstīja, ka nelielu dzīvokli Rīgā, Zirņu ielā, Vilipsons iegādājās 2017. gadā, samaksājot par to vairākus desmitus tūkstošus eiro. 2019. gadā pienāca vēstule no VP, kurā bija rakstīts, ka dzīvoklis ir arestēts kādas izmeklēšanas ietvaros. Ģimene noskaidrojusi, ka viņu iegādātais dzīvoklis pirms gandrīz 10 gadiem, iespējams, izkrāpts, viltojot testamentu. Pēc tam tas divas reizes tika pārdots tālāk, līdz to nopirka Vilipsons.

Lietā tiek izmeklētas vēl 10 citas epizodes. Par aizdomās turamām kopā atzītas 14 personas.

Kriminālprocess policijas Rīgas reģiona pārvaldē sākts 2014. gadā, bet 2017. gadā, kad Vilipsons dzīvokli nopirka, Zemesgrāmatā nebija vēl nevienas atzīmes, ka dzīvoklis ir saistīts ar izmeklēšanu. Kā norāda raidījums, ja policija būtu ātrāk informējusi Zemesgrāmatu par izmeklēšanu, Vilipsonu ģimene dzīvokli nemaz nebūtu nopirkusi.

Policija skaidroja, ka pierādījumus izdevās savākt tikai vēlāk. "Sākotnēji izmeklēšana tika uzsākta 2014. gadā saistībā ar viena nekustamā īpašuma izkrāpšanu. Izmeklēšanas laikā tika noskaidrots vēl par citām apkrāptām personām un tas, ka šo noziegumu sēriju izdara personu grupa. Ņemot vērā, ka noziegums tika atklāts vēlāk, arests nekustamajam īpašumam uzlikts 2019. gadā," pauda policijas pārstāve Gita Gžibovska.

Kā norādīja "De facto", izmeklētāja Gita Zeltiņa pagājušā gada nogalē ierosināja tiesai Vilipsona dzīvokli atzīt par noziedzīgi iegūtu un konfiscēt to par labu cietušajam, šajā gadījumā atdot Latvijas valstij.

Izmeklētāja lēmumā atzinusi, ka izmeklēšanu tuvākajā laikā nepabeigs, tādēļ lūdz ātrāk izlemt jautājumu par mantu, ko likums ļauj.

Raidījums vēstīja, ka 2011. gada vasarā pie notāres ieradās trīs sievietes. Vienai no tām mirusī Zirņu ielas dzīvokļa īpašniece it kā bija atstājusi mantojumu. Abas pārējās apliecināja, ka testaments ir īsts — nelaiķe to sastādījusi viņu klātbūtnē.

Piecus gadus pēc izmeklēšanas uzsākšanas 2019. gadā ekspertīzē secināja, ka testaments ir viltots. Šajā epizodē policija tur aizdomās abas liecinieces Allu Keišu un Viktoriju Leibenzoni un Leibenzones vīru Sergeju Zeņkovu, kurš pēc tam uz pilnvaru pamata sniedza dokumentus Zemesgrāmatā un arī saņēma naudu, īpašumu pārdodot.

Zeņkovs rakstiskā komentārā "de facto" pauda, ka viņam krāpšanu inkriminē nepamatoti un viņu cenšoties iegāzt cita aizdomās turētā — Keiša.