Par "Rail Baltica" projekta nozīmību publiskajā telpā ir runāts daudz. Tā ir ne tikai vērienīgākā būve Baltijas valstīs pēdējo 30 gadu laikā (un kopš neatkarības atgūšanas), bet arī kritiski svarīgas infrastruktūras objekts, raugoties no valsts drošības aspekta. Nemaz nerunājot par citiem ieguvumiem, ko Baltijas valstīm sniegs savienojums ar pārējo Eiropu. Vienlaikus – salīdzinoši maz ir dzirdēts par projekta virzības progresu. Un šeit vietā būtu pavērtēt, kāpēc tā.
Mēģinām izgudrot riteni no jauna
Jāsāk ar to, ka projekta realizācijai Latvija ir izvēlējusies pilnīgi pretēju pieeju, nekā to dara mūsu kaimiņvalstis. Respektīvi – ja Igaunija un Lietuva, apzinoties plānoto darbu apmērus, ir pieņēmušas lēmumu dalīt apjomīgo projektu vairākās nelielās daļās, izsludinot atsevišķus iepirkumus 20–30 km gariem posmiem, tad Latvijā izlemts no kopējā projekta izdalīt atsevišķi tikai Centrālās dzelzceļa stacijas pielāgošanu un tās savienojumu ar starptautisko lidostu "Rīga". Visu pārējo vairāk nekā 250 km garo pamattrasi paredzēts izbūvēt viena iepirkuma līguma ietvaros. Par šāda lēmuma aplamību un riskiem, kas no tā izriet, intervijā laikrakstam "Dienas Bizness" runāju jau pirms diviem gadiem, bet šajā laikā nebija indikāciju, ka būtu politiska griba to mainīt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!