Dmitrijs Ņikitins: Pārskatīsim regulējumu vai maksāsim par internetu dubultā?  (6)

Nepilnvērtīgs un neracionāls regulējums ir izveidojis apburto loku, kurā šobrīd maldās ne vien neskaitāmi elektronisko sakaru operatori, bet arī pakalpojumu lietotāji un nu jau arī nekustamo īpašumu attīstītāji. Īsumā – no 2006. gada Rīgā ir spēkā Rīgas domes saistošie noteikumi, kuri aizliedz ierīkot jaunas gaisvadu līnijas un paredz, ka, rekonstruējot esošās gaisvadu līnijas, tās ir pienākums pārvietot pazemes kanalizācijā. Atbildīgās puses norāda, ka gaisvadu infrastruktūra degradē pilsētvidi un nereti rada bīstamības apstākļus. Savukārt, pēc gaisvadu infrastruktūras īpašnieku domām, tieši pastāvošais regulējums ir iemesls, kāpēc gaisvadu situācija Rīgas pilsētā vietām ir kritiskā stāvoklī – spēkā esošie saistošie noteikumi tos liedz uzturēt kārtībā, jo tos nav atļauts rekonstruēt, nepārceļot pazemē.

Galvenais cietējs būs gala patērētājs

Pie pašreizējā regulējuma cieš vairākas puses. Operatori, rekonstruējot tīklus, nespēj sniegt pakalpojumus, jo ir tikai divas iespējas – nomāt vietu tiešā konkurenta kanalizācijā, kur nereti dažādu apstākļu dēļ to nav iespējams izdarīt un no infrastruktūras iznomātāja jāsaņem atteikumi. Otra iespēja ir zaudēt iepriekš veiktās investīcijas esošās gaisvadu infrastruktūras modernizēšanā un izbūvēt jaunu infrastruktūru pazemē, kas komersantiem pēc būtības nozīmē ienākšanu tirgū no jauna ne vien no izmaksu viedokļa, bet arī no administratīvā sloga viedokļa.

Respektīvi, šāda procesa veikšanai ir ne vien jāuzbūvē vai jāiznomā kabeļu kanalizācija, bet arī jāsaņem nekustamo īpašumu īpašnieku saskaņojumi tīkla pārbūvei. Visā pilsētā kopumā tie būtu desmitiem tūkstošu saskaņojumu, turklāt īpašniekiem ir tiesības arī nepiekrist. Bet arī šeit atduramies pret sienu – tehniski jauna tīkla izbūve pazemē lielākajā daļā gadījumu Rīgas centrā nav iespējama, jo ielu sarkanajās līnijās tam vairs nav vietas.

Kopsavelkot – no vienas puses pašreizējais regulējums liedz uzturēt esošo infrastruktūru kārtībā, kas noved pie deklaratīviem apgalvojumiem, ka pilsēta slīkst gaisvados, bet arī regulējuma izpilde lielākajā daļā gadījumu nav iespējama. Šo apstākļu rezultātā daļa komersantu tiek izspiesti no tirgus. Visbeidzot nonākam pie tā, ka par šo visu maksās patērētājs, jo ir skaidrs, ka abos scenārijos – gan jaunas pazemes infrastruktūras izbūvē, gan ar gaisvadiem operējošo komersantu izspiešanā no tirgus – interneta un TV pakalpojumu cenas būtiski pieaugs, jo pirmajā gadījumā operatoriem pašsaprotami būs jāpaaugstina maksa par pakalpojumu, lai atpelnītu ieguldījumus, bet otrajā situācijā radīsies monopols, kur viens komersants varēs noteikt sev izdevīgu pakalpojuma maksu.

Nu jau arī valsts reputācijas jautājums

Gaisvadu tīkli ļāva Latvijai ātri sasniegt pasaules līdera pozīcijas platjoslas interneta pieejamībā, pateicoties ātrai tīklu būvniecībai un modernizācijas iespējām. Pašlaik cīņa pret nesamērīgo regulējumu aizēno ambīcijas turpināt uzņemto kursu interneta kvalitātes attīstībā.

Valstīs, kur regulējums jau sākotnēji ir bijis stingrāks un gaisvadu līniju izbūve bijusi aizliegta, ātrgaitas interneta attīstība noritēja daudz lēnāk – bija nepieciešams veikt virkni dažādu tehnisku, administratīvu un birokrātisku pasākumu, kā arī ieguldīt milzu līdzekļus attīstībā. Tā rezultātā jauni spēlētāji bieži vien nebija ieinteresēti ienākt tirgū, veikt investīcijas, tādēļ vecās Eiropas galvaspilsētās cilvēki nereti joprojām par internetu maksā pat piecas reizes vairāk nekā Rīgas iedzīvotāji, bet saņem būtiski sliktāku pakalpojumu. Piemēram, vairākas pilsētās Lielbritānijā optiskais internets arvien ir attīstības sākumstadijā.

Šis ir loģisks un racionāls izskaidrojums – bez konkurences dominējošam operatoram nav motivācijas attīstīties un ieguldīt līdzekļus, līdz ar ko gan cenas, gan tehnoloģijas "apstājas laikā". Piemēri ir atrodami arī pie mums – daļa Rīgas vēsturiskā centra iedzīvotāju vēl joprojām lieto ne-optisko internetu ar ātrumu līdz 20 megabitiem, turklāt par nesamērīgi augstu cenu, ap 30 eiro mēnesī. Uz jautājumu – kāpēc – seko atbilde, ka viņu ēkā ir tikai viens operators.

Iespējams, valsts tēla jautājums kādam nešķitīs pietiekams arguments, neskatoties uz to, ka ar interneta pieejamību un kvalitāti allaž esam lepojušies, bet pastāv arī citi, praktiski, reputācijas riski un tie saistās ar nekustamo īpašumu sektoru. Nav noslēpums, ka nekustamo īpašumu attīstītāji veicina nekustamo īpašumu nozares un pilsētas izaugsmi, bet arī ieņem nozīmīgu lomu Latvijas ekonomikā, veicot būtiskas investīcijas un pienesumu valsts budžetā.

Nav arī noslēpums, ka liela daļa šo attīstītāju ir ārvalstu investori, kur attiecīgi rodas jautājums, kā šie ārvalstu investori raugās uz šādu nepragmatisku pieeju, kur regulējums un nebeidzamie saskaņojumi kavē projektu īstenošanu. Realizējot projektus un renovējot ēkas Rīgas vēsturiskajā centrā, attīstītājiem nākas saskarties ar būtiskiem ierobežojumiem un ārkārtīgi lielām papildu izmaksām gaisa vadu pārcelšanai pazemē, jo likums nosaka, ka elektronisko sakaru tīkla pārvietošana ir realizējama par nekustamā īpašuma īpašnieka vai attīstītāja līdzekļiem. Izmaksas ir tikai viens no aspektiem – praksē esošais regulējums padara likumīgo ēku izbūvi, pārbūvi vai nojaukšanu par nerealizējamu, jo nepieciešams saņemt saskaņojumus no nekustamā īpašuma īpašniekiem, lai izbūvētu pievadus no kanalizācijas līdz attiecīgajai mājai, kā arī tīkla pārvietošanai mājas iekšienē. Tādējādi arī attīstītājiem nav iespējas veikt darbību tiesiski.

Septiņas reizes nomēri – vienreiz nogriez

Arī Rīgas dome nav varējusi veikt kabeļu kanalizācijas izbūvi Rīgas centra ielu rekonstrukcijas laikā, jo nav vietas, to fiziski nav iespējams izdarīt. Esošais Rīgas domes plāns rada nopietnus konkurences kropļošanas riskus ilgtermiņā. Nemainot saistošos noteikumus uz objektīvi izpildāmiem, tiks apdraudēta pakalpojuma cena un kvalitāte, iestāsies bezkonkurences apstākļi, kur vienai pusei ir tiesības pasargāt savu īpašumu, bet otrai ne. Arī patvaļīga un nesistemātiska tā saucamo bezsaimnieka vadu demontāža nav risinājums.

Neskatoties uz to, ka situācija ir tuvu dramatiskai, to ir iespējams labot, pārskatot saistošos noteikumus un pieejot situācijai racionāli. Šobrīd gaisvadi ir salīdzinoši lielā nekārtībā, kas ir tiešas neizpildāmo saistošo noteikumu sekas – šobrīd likumīgi sakārtot gaisvadus ir aizliegts. Sakārtojot normatīvo regulējumu un atļaujot uzturēt gaisvadu līnijas kārtībā, ieguvēji būs visi – gan pilsēta un pilsētvide, gan tās iedzīvotāji – pakalpojumu kvalitātes un cenas ziņā.