Nakts eskorts
Pārvest nolēmām nakts laikā, kad norimsies transporta plūsma: lielgabarīta krava piecu metru garumā un trīs - augstumā. Tika sametinātas pastatnes, iekrauti zirgs un jātnieks un uz sāniem uzlikti uz vilcēja.
Dienu iepriekš piezvanīju VAI priekšniekam Valdim Hmeļevskim un lūdzu piešķirt pavadmašīnu. "Vai tad tev atļāva? - nobrīnījās viņš. - Piezvani Bojāram un pārbaudi".
Tolaik Domi vadīja mērs Gundars Bojārs (Sociāldemokrāti), savukārt vicemēri bija Sergejs Dolgopolovs (Saskaņas centrs) un partijas Tēvzemei un brīvībai (TB) pārstāvji Andris Ārgalis un Inese Vaidere. Tieši pirms svētkiem vicemēri no TB nozvērēja, ka ne par ko nepieļaus pieminekļa demonstrējumu.
16. augustā tieši pusnaktī kolonna ar prezidenta eskortu - policijas ekipāžām ar bākugunīm priekšgalā devās no Severstaļlat rūpnīcas, kur "laboja" skulptūru, uz Strēlnieku parku. Šo patiešām labu vietu blakus Brīvostas pārvaldei piedāvāja pats pārvaldnieks Leonīds Loginovs. Uz ielām bija vel daudz cilvēku, kā nekā svētki, Rīgai astoņsimt gadu jubileja.
Vedam "klusītēm". Operācijas "kuratore" Vita Zablovska - Rīgas domes Izpildkomitejas direktora M.Tralmaka palīgs - lūdza "netaisīt troksni". Arī es labi atcerējos, kā radikālas vecmāmiņas gandrīz vai gulās zem mašīnas, kura veda Uzvaras Kolonnu uzstādīšanai uz Rubika kādreiz sagatavoto granīta postamentu skvēra pilsētas centrā pie Arsenāla. Tagad šīs Kolonnas paliekas mētājās izgāztuvē pie krematorija.
Vēlāk izveidoju fotomontāžu: Kolonnas vietā ievietoju Pētera I pieminekli un dāvināju kalendāru ar šādu fotogrāfiju draugiem un Domes ierēdņiem. Arī tagad šī vieta man liekas vispiemērotākā piemineklim, lai gan arī pārāk tuvu Saeimai.
Ceļš no Severstaļlat rūpnīcas aizņēma pusstundu. Ar krānu izkrāvām uz diviem dēļiem pataisno uz zālāja. Virsū uzlikām izpletni no izrādes par Edīti Piafu, kuru aizņēmāmies Rīgas Krievu drāmas teātrī.
Nu, lūk, no rīta skandāls! Visās ziņās ar sarkano izcelts: "Stāv! Uzstādīts slepeni, pa nakti, huligāniski!" Avīžnieki jūtās aizskārti, jo es viņus apvedu ap stūri: tik daudz bija runāts - uzstādīs-neuzstādīs - un redz, galveno momentu palaiduši garām.
Agri no rīta zvana Bojārs: "Vai Jūs varētu noņemt nost pārsegu? - Kā dēļ? - Vajag!"
Dolgopolovs izskaidroja: saskaņā ar viņu scenāriju nekādām svinībām un "pieminekļa atklāšanai" nav jānotiek. Sanktpēterburgas gubernators Vladimirs Jakovļevs, pastaigājoties pa parku, pēkšņi to ierauga - "Ak vai! Kas tas tāds?" Pienāk, apskata, iespaidojas un klusēdams aiziet.
Kad atbraucam, izpletņa vairs nebija. Pazuda rekvizīts. Pēc tam atradām to Brīvostas birojā. Teica, ka Bojārs nolēma negaidīt, pats noņēma nost.
Ar trijjūgu zvārguļiem skanot
Divtūkstošajā gadā mūsu kompānija svinēja 10 gadu jubileju. Tam par godu nolēmām pasniegt pilsētai dāvanu - atjaunot tēlnieka Gustava Šmita-Kasela veidoto slavenu jātnieka Pētera I skulptūru, par kuras piedzīvojumiem ir vērts uzrakstīt veselu romānu.
Par godu Liflandes pievienošanās Krievijai divsimtai gadadienai 1910.gadā uzstādītā šī skulptūra nostāvēja līdz 1915.gadam gandrīz tajā vietā, kur tagad atrodas Brīvības piemineklis. Pirmā Pasaules kara sākumā to aizveda uz Sanktpēterburgu, pa ceļam kuģis nogrima. 1934.gadā Igauņu ūdenslīdēji to izvilka un Rīga izpirka skulptūru, bet tās vieta bija jau aizņemta. Gadus sešdesmit šo skulptūru grasījās atjaunot, Anatolijs Sobčaks lūdza atdot to Pēterburgai - viņam atteica. Pa to laiku skulptūra ceļoja no noliktavas uz noliktavu, līdz deviņdesmito gadu sākumā to izmeta izgāztuvē aiz universālveikala Dole. Tur arī to atrada, un būtībā izglāba, metālstrādnieks Staņislavs Razumovskis. Savā garāžā viņš mēģināja salikt skulptūru, bet valsts orgāni ar varu atņēma detaļas. Viņš cīnījās tiesā un protams zaudēja.
Skulptūras detaļas glabājās militārdaļas garāžās Krustbaznīcas ielā piecu kvartālu attālumā no mums. Pēterburgā atradām speciālistus - lējēju Denisu Gočijaevu un tēlnieku Alekseju Murzinu. Viņi ķērās klāt neskatoties uz to, ka trīs gadus atpakaļ nozīmīgi muzeju cilvēki atziņa pieminekli par neatjaunojamo.
Par godu jubilejai esam arī sarīkojuši pirmo Džo Kokera koncertu Mežaparkā - pirmais mūziķa koncerts Rīgā. Bija jautra doma - atjaunoto zirdziņu ar jātnieku uzlikt uz riteņiem, izrotāt ar lentām un baloniem, ar mūziku izvadāt pa pilsētu un novietot pie Mežaparka estrādes pirms koncerta.
2000.gada martā es atnācu uz pieņemšanu pie vicemēra Ārgaļa kunga: vai pilsētai patiks tāda dāvana - Pētera I skulptūras remonts? Viņš, būdams normāls rīdzinieks, nepadomādams, teica, ka doma ir laba. Tikai vēlāk viņam izskaidroja partijas vadmotīvu un viņš mani vairs nesveicināja. Katrā ziņā manu iesniegumu "nomocītu" domes biezokņos, ja nebūtu tolaik vel ierindas deputāts Dolgopolovs. Viņš "pielika papīram kājas" un maijā man izsniedza skulptūras detaļas.
Te nu sākusies elle. Pēkšņi izrādījās, ka jaunajā Latvijas vēsturē Pēteris I ir nepolitkorekta figūra, jo, redz, Krievu armija pilnībā iznīcināja Vidzemes zemniekus.
Īstenībā tolaik visu iznīcināšana savā ceļā bija jebkuras armijas noteikums. Uzbrucēju armija apēda visu, kas viņai trāpījās pa ceļam, bet atkāpēji iznīcināja visu proviantu, lai pretinieks ciestu badu. Kamēr Pētera I armija "pusdienoja" Latgalē, Kārlis XII zvetēja Poliju, un tā viņi spēlēja sunīšus pa visu Eiropu.
Ir interesanti tas, ka A. Puškins savā "Pētera vēsturē" piemin Pētera I vēstuli - neaizrauties, "jo mums pašiem nāksies izpostīto labot". Bet kur tad liksies no zemapziņas aizvainojuma: ja nebūtu Krievu cars, mēs visi te līdz šim brīdim būtu Zviedri.
Atdodiet manu galvu! Galvu atdodiet!
Savācām vienkopus detaļas, ko izsniedza Dome, un tēlnieks ķērās pie darba. Paraugam tika atlieta maza "pēteriņa" kopija no autora ģipša maketa 1/3 lielumā, kas tagad izstādīta Rīgas Doma baznīcas krusta galerijā
Pietrūka gurnu pāris, labā roka, aizjūgs, zirga ausis un apakšējais žoklis. Zirga vēderā bija milzīgs caurums - pieminekli uzspridzinājuši ūdenslīdēju, lai vieglāk būtu to uzcelt augšā.
Galvas, tikpat kā Mihaila Bulgākova stilā, arī nebija. Staņislavs Razumovskis paspēja to paslēpt. Ielauzās Krievijas vēstniecībā un iegrūda ārkārtīgi smagu mugursomu ar 30 kilogramu smagu galvu apjukušam padomniekam Leonīdam Budakovam. Toreizējais vēstnieks Aleksandrs Ranņihs pēc tam man stāstīja, ka gandrīz nosita Budakovu. Paņēma te nezin ko, nezin no kā, un nezin no kurienes! Vai nu kā ir bijis, bet šī galva Budakovam zem galda nogulēja septiņus gadus.
"Rezerves daļas" man atdeva, bet bez galvas. Tas viss bija baumas, bet kā tad par to pajautāt vēstniecībai - sakiet, lūdzu, vai gadījumā pie jums nav paslēpts mūsu īpašums? Pieminekļu direkcija sūta diplomātisku vēstuli Krievijas vēstniecībai: "Vai neesat ko dzirdējuši par galvu?" Uz to vēstnieks Aleksandrs Udaļcovs prātīgi atbildēja: "Ja. Ir pie mums. Atdošu tam, kas pierādīs uz to īpašuma tiesības", - zinot, ka Domei ar dokumentiem nebija viss kārtībā un piemineklis vel šai dienai juridiski noformēts. Vēlāk viņš pārstāja kašķēties un atdeva to mums.
Mīlestība un baloži
Izveidotās detaļas leja bronzā Pēterburgā, lika vietā. Ar argonu metināja detaļas kopā, lāpīja caurumus, aizmetināja plaisas, slīpēja savienojuma vietas. Skulptūra izskatījās kā bērns pēc vējbakām ar briljantzaļā plankumiem.
Kontrolēt mūsu darbu uzdeva par pienākumu Latvijas restauratoru sabiedrībai. Viņi ienāca divas reizes, apsprieda procesu ar lējējiem, pamāja ar galvām, piekrita. Savukārt pēc tam mūs drausmīgi nolamāja: it kā metināšanas dēļ netika saglabāts autentiskums. Bet 1910.gadā metināšanas metode vel nebija izgudrota, lējēji valcēja un sakniedēja detaļas. Un to, kas kādreiz tika uzplacināts, atkārtoti sakniedēt nav iespējams.
Galvenā restauratore Dace Čoudare ar greizsirdību paziņoja, ka mēs esam nobendējuši pieminekli, attīrot "cēlu zaļo patinu", aplikumu, kas izveidojusies 1910.-1915.gadu laikā, kad vel nebija automobiļu izplūdes gāzes. Savukārt jauna patina būs "ļaundabīga" un iznīcinās pieminekli pa kādiem gadiem piecsimt.
Bet būtība ir tā, ka bronza tiek oksidēta lēnām, pirmkart baložu dēļ. Barklaja piemineklis stāv jau astoņus gadus, un uz tā nav ne viena plankumiņa, baloži to ciena. Turklāt, esam pasūtījuši analīzi, un profesors Actiņš no Politehniskās universitātes, neko nezinot par paraugu, ar izbrīnu atzīmēja: "dīvaina hlorīda patina, it kā paraugs būtu nogulējis jūras dibenā divdesmit gadus". Profesors kļūdījās par vienu gadu.
Protams, ka Pēterburgieši veica remontu, ne viss zinātnisko restaurāciju. Atšķirība bija tāda, ka nebija restaurācijas žurnāli. Bet Latvijā par restauratoru tiek uzskatīts tikai speciālists ar Latvijas diplomu. Esam piedāvājuši, lai vietēji "profesionāļi" "izlabo mūsu kļūdas" un piešķir darbam restaurācijas statusu. Viņi piekrita un diezgan nekonsekventi piedāvāja par pieciem tūkstošiem latu attīrīt patinu kura vel palika skulptūras iekšpusē!
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (VKPAI) arī izmeklēja darbu un piekrita: mākslinieciskā vērtība ir nozaudēta, skulptūras vērtība ir 30 000 latu, gandrīz kā metāllūžņiem. Vēlāk man izskaidroja šīs blēņas: viens opaps, komisijas loceklis, teica, ka visas detaļas, drošvien, ir viltotas, bet īstās mēs nozagām un pārdevām Pēterburgai. Valsts komisija ar prieku tam piekrita: protams nozaga. Nevarēja nenozagt!
Ir jocīgi tas, ka skatītāji ieraudzīja Murzina kļūdu: "Zirgs ir izveidots tik precīzi, ka ir skaidrs - tas ir septiņu gadu vecs ērzelis. Tikai zobi, nezin kāpēc, kā divgadīgam", - apsprieda Delfi komentāros.
Tā, lūk, piemineklis kļuva par "kopējo īpašumu", "liemenis" pieder pilsētai, rokas-kājas-zobi - manēji :).
Darbam
Pa to laiku Ārgaļa kungs ar kompāniju "strādāja pie kļūdām". Rīgas konsuls Sankpēterburgā Juris Audariņš sarunāja ar gubernatoru Jakovļevu, ka uzdāvinās viņiem skulptūru. Rīgā sasauca ārkārtējo Domes sēdi un noformēja dāvanu it kā par godu Sankpēterburgas 300 gadu jubilejā, līdz kurai vel bija trīs gadi.
Krievijas Iekšlietu ministrijā tomēr saprata dāvanas nekrietnu nozīmi. Vēstnieks Udaļcovs vispār izjūta cilvēciskās jūtas pret pieminekli, no visas sirds gribēja palīdzēt un sapņoja ieraudzīt to jau gatavu pirms aizbraukšanas. Dodos pie viņa un spiežu uz sāpīgo vietu: "Redziet, Udaļcova kungs, kā Latvijas diplomātija iesita ķīli starp Maskavu un Sanktpēterburgu. Udaļcovs sacēlās: "Esmu muižnieks! - viņš saka! Pirms atbraukšanas uz Rīgu esmu nolicis eksāmenu. Nepieļaušu!"
Pie reizes arī Dolgopolovs uzrakstīja vēstuli, kura it kā nonāca līdz Putinam. Gala rezultātā "dāvanu" noliedza. Audariņš divus mēnešus pēc kārtas lūdzas, lai viņu pieņem Jakovļevs, bet Smoļnijā jau bija saņemta vēstule no IM - "rokas nost!", pats to esmu redzējis - nācās divas reizes uz turieni braukt.
No Sankpēterburgas šo procesu vadīja Vladimirs Čurovs, tagad Krievijas CVK priekšsēdētājs, bet toreiz - Sanktpēterburgas Ārējo sakaru komitejas darbinieks. Mūsu saruna notika bijuša Komitejas priekšsēdētāja V.V. Putina kabinetā. 2001.gada martā Čurovs ar vizīti viesojās Rīgā un mērs Bojārs viņam personīgi apsolīja, ka Jakovļeva vizītes laikā pieminekli demonstrēs publiski.
Divas dienas pirms sākuma man zvana no Smoļnija: vai piemineklis būs? Ja nebūs, tad delegācija nebrauks. Bojārs ir iedzīts stūrī: Maskavas delegācijas vizīti jau izjauca partijnieki-konkurenti, neizsniedza vīzi kādam čekistam, Lužkova vietniekam. Un tagad vel no Pēterburgas? Trīs gadus gatavojās, un sabojāt visu ar pašu rokām? Te Bojārs uzliek uz manas vēstules rezolūciju: Trālmakam - "Darbam".
Vēlāk man par šo rezolūciju Domes komisija uzlika sodu 25 latu apmērā "par patvaļu". Un kur tad vel simts saskaņojumi, vai tad kārtību nezini? Sods padarīja mani slavenu viskrievijas robežas, jo ziņojumu par šādu idiotismu pārdrukāja visi Krievijas izdevumi, tai skaitā arī, ja nešaubos, "Dienvidurālas ģeogrāfijas vēstnesis".
"Pārgriezt matiņu varēs tikai tas, kas to piekarināja..."
To laiku atceras visi. Cilvēku plūsma nepārtrūka trīs dienas pēc kārtas. Stāvēja godbijīgā klusumā: pat stāvot uz zālāja uz diviem dēļiem, piemineklis bija tāda cildenuma pilns, ka cilvēki sarunājās tikai čukstus.
Zablovska nepārtraukti atmeta žurnālistiem - pirmoreiz dzirdu par pieminekli! - un neparstājot man zvanīja: nekavējoties ved prom. Trešajā dienā Mežaparka direktoram Valdim Garozam lika to aizvest pie sevis. Viņam pārvadāšanas pieredzes nebija, tāpēc uzaicināja mani. Atceros, piecos no rīta, pēc uguņošanas, brīnišķīga rītausma, pie parka divi autokrāni un platforma. "Nu, - prasu es, - kā iekrausi?" "Pēc tavas fotoreportāžas", - viņš man pasniedza avīzi "Čas", kur publicētas manas brauciena no rūpnīcas fotogrāfijas. "Bet kur tev speciālais montāžas aprīkojums, pastatnes?" - jautāju es. - "Tagad tu to noliksi uz sāniem, kāja smaguma dēļ nolūzīs, bet, skat, fotogrāfi, kas sēž krūmos (kurus es tālredzīgi pieaicināju), nofotografēs, kā tu izposti dārgumu." Valdis nospļāvās - "Labāk iesim kafiju dzert".
Tātad atdeva man pieminekli "uz glabāšanu". "Tikai steidzīgi ved prom!". Vai tiešām ir pienākusi mana stunda, - es nodomāju! Nu tagad es Jums pieminēšu "nakts huligānu", nobrauksim cauri pilsētai zvārguļiem skanot. Raportēju Zablovskai: "Startējam pulksten 14.00". Te, nez kāpēc, zvana Latvijas dzelzceļa priekšnieks Andris Zorgevics un paniskā balsī saka: "Labāk sagaidi nakti, savādāk līs asins!" Tā arī teica. Nu ko te var teikt, pa nakti ir slikti, pa dienu - arī! "Līs asins" noskanēja pārāk patētiski, bet varbūt viņš ko zināja? Sagaidījām vakaru. Hemeļevskis, kas jau ir "dabūjis pa galvu" katram gadījumam, patruļu ar bākugunīm oficiāli neiedeva, bet, būdams pieklājīgs cilvēks, nosūtīja divas mašīnas pieskatīšanai. Tās arī rēgojās tālumā, ir kā tā pat vien.
"Zvēresta pārkāpējiem" Vaiderei un Ārgalim atkāpas no amata. Labējo koalīciju Domē nomainīja kreisā, - Pēteris I arī pēc divsimts gadiem turpināja ievest kārtību Rīgā. Mēs bieži kļūdāmies, kad uzskatam, ka paši pārvaldām notikumus.
Pāris gadus vēlāk krievu imperators "apturēja" Čakstes pieminekli: organizatori kategoriski vēlējās novietot to Ļenina pieminekļa vietā. Jebkurā citā vietā šis piemineklis "notiktu", bet vajadzēja tieši te, savādāk "šajā vietā mākslas mīļotājs Gombergs gribot uzsliet Pētera I pieminekli (A. Grūtups, Vakara Ziņas, 09.03.2005). Ņemot vērā to, ka man tāda doma pat prātā neienāca, ir skaidrs, kurš viņus "vadīja".
Priekš Sanktpēterburgas mēs ar Čurovu izdomājam atliet precīzu kopiju no atveidojumiem. Pašlaik tā rotā Konstantīna pili, Krievijas Prezidenta rezidenci. Uz plāksnes nav ne vārda minēts par Rīgu, bet tas jau ir cits stāsts.
Bet tas pats Pēteris jau deviņus gadus pēc kārtas stāv uz granīta laukakmeņa zaļumos puķu dobē ka jauns, tikai dažviet vecā patina izlīda ārā.. Viņš ir viegli pieejams autostāvvietā Rīgā, Brīvības gatvē 223 visiem pilsētniekiem, un, citreiz arī jaunlaulātie noliek pie tā puķes.
Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
