Par nelielu, bet priekššķietamu nolemtības vēstnesi uzskatāms Latvijas valdības pērn pirmsjāņu noskaņās dotais uzdevums izveidot informatīvo ziņojumu, kurā skatīti aspekti par atsevišķiem mežkopības paņēmieniem (piemēram, atjaunošanas cirtēm jeb tā sauktajām kailcirtēm). Proti, valdību interesēja to normatīvais regulējums un prakse Latvijā, ietekme uz tautsaimniecību, apkārtējo vidi un tās daudzveidību (Ministru kabineta 21.06.2022. sēdes protokols Nr. 33, 79. paragrāfs).
Jāatzīst, ka zinātniskie pētījumi par dažādu koku ciršanas paņēmienu ietekmi ir veikti visai fragmentāri. Mazās (līdz 2 ha) atjaunošanas cirsmas ir tipisks Latvijas mežsaimniecības paņēmiens, kurš aprobēts daudzu desmitgažu laikā un praksē ir sevi pilnībā apliecinājis. Mazo cirsmu ietekmē Latvijā ir viens no lielākajiem meža daudzveidības radītajiem Eiropā, kaut gan Latvijā netrūkst cilvēku, kas šādu faktu emocionāli apšauba. Tomēr, raksta autora ieskatā, neliels apskats jeb versija par Latvijas zemes izmantošanu, no kuras izriet dažādu mežsaimniecības metožu izvēle, nekad nav par lieku.
Zeme ir Latvijas pamata dabas resurss. Ar tās racionālu izmantošanu nodarbojas trīs tautsaimniecības nozares – lauksaimniecība, mežsaimniecība un zvejniecība (zivsaimniecība). Latvijas zemes dzīļu saimniecība jeb derīgo izrakteņu ieguve (grants, dolomīts, kūdra u. c.) arī maina zemes lietošanas veidu – pēc tās pabeigšanas zeme parasti nonāk pamatnozaru izmantošanā – visbiežāk tiek apmežota, lietota dzērveņu vai krūmzileņu audzēšanai vai arī appludināta, izveidojot ūdenstilpes.
Vēsturiski Latvijas teritoriju aizņēma meža ekosistēma. Pēc aptuvenām aplēsēm, pirms 8000 gadiem 80–96% no mūslaiku Latvijas iekšzemes teritorijas aizņēma mežs, bet pārējo daļu – purvi un iekšējie ūdeņi. Skaitļi nav precīzi, jo cilvēku neapdzīvotā Latvijā nebija neviena, kas būtu varējis dokumentēt šo situāciju. Nenozīmīgā apjomā cilvēku neapdzīvotā Latvijā bija sastopamas citas nemeža ekosistēmas – galvenokārt palieņu pļavas.
Attīstoties cilvēku sabiedrībai, sākās meža izciršanas process – cilvēki atbrīvoja zemi no meža (kokiem), lai varētu dzīvot un izaudzēt pārtiku. Šo procesu dēvēja par līdumu saimniecību. Mazākā apjomā tas notika dzīvesvietas (apmetņu) izveides, vēlāk – pilsētbūvniecības dēļ. Meža izciršana savu kulmināciju sasniedza 20. gadsimta sākumā (pirmās brīvvalsts laikā), kad meži un purvi aizņēma 27% no Latvijas teritorijas.
Pēc II pasaules kara Latvijā sākās pretējs process – lauksamniecībai un cilvēku dzīvošanai liekajās zemēs meža ekosistēma atjaunojās. Zemju aizaugšana turpinājās arī pēc valsts otrās neatkarības sākuma. Šobrīd mežaudzes Latvijā aizņem 50,1%, savukārt ar meža kokaugiem apauguši ir 58,7% Latvijas sauszemes teritorijas, ieskaitot purvus, lauksaimniecības grāvjus un krūmājus.
Pārskatāmā pagātnē (XIX gs. otrajā pusē – XX. gadsimta sākumā) Latvija bija industriāli attīstīta Krievijas nomale, kur tautsaimniecībā dominēja rūpniecība. Meža nozīme bija visai sekundāra, galvenokārt nodrošinot kokmateriālus vietējās būvniecības vajadzībām. Pirmās brīvvalsts laikā Latvijas tautsaimniecībā (eksportā) dominēja pārtikas ražošana (lauksaimniecība). Protams, pieauga arī kokmateriālu un koksnes produktu nozīme.
Padomju varas gados Latvijas mežu apsaimniekošanas praksi noteica to iedalījums valsts un kolhozu mežos. Kolhozu meži galvenokārt bija veidojušies, aizaugot cilvēku pamestiem laukiem, un ekstensīvi nodrošināja lauksaimnieciskās ražošanas vajadzības pēc kokmateriāliem. Tajā pašā laikā valsts (mežrūpniecības saimniecību) sektorā racionāla un profesionāla mežsaimniecība arvien auga.
Katrā no zemes izmantošanas jomām to progresu sekmēja tehnoloģiju attīstība. Tā savukārt radīja vairākas blaknes, kas, mūsdienu skatījumā, nereti rada diskomforta sajūtu un nostalģiju pēc cilvēku lielākas tuvības dabai un saskaņas ar to. Lauksaimniecībā spilgts piemērs ir Virzas "Straumēnos" vai Jaunsudrabiņa "Baltajā grāmatā" aprakstītā ievirze – cilvēku rimta dzīve lielās kopienās naturālajās saimniecībās, zemi apstrādājot ar zirgvilkmes agregātiem, govis slaucot ar rokām un no klejojošiem tirgotājiem iegādājoties vien tās preces, kuras paši nevarēja saražot, – galvenokārt sāli, batista lakatiņus un metālu.
Attīstoties lauksaimniecībai, zirgvilkmes agregātus aizstāja traktori, kūlīšu sējējus un spriguļus – kuļmašīnas, vēlāk kombaini. Tehnikas progress līdzīgi ietekmēja zvejniecību, kūdras ražošanu (griešanu) un, protams, mežsaimniecību, šīs nozares intensificējot. Šāds process nenotika unikāli Latvijā, bet arī citviet pasaulē, mazinot t.s. harmonisko cilvēka un dabas sadzīvi.
Meža izmantošana cilvēku dzīvē ir vēsturiska. Sākotnēji meži noderēja gan kā apmetnes vietas, gan paslēptuves cilšu konfliktu gadījumos. Racionāla koksnes izmantošana cilvēku dzīvē sākās daudz vēlāk. Ir zināms stāsts par Rīgas "mastu priedēm", kuras popularitāti ieguva buru kuģu būves uzplaukuma gadsimtos. Koki tika cirsti izlases veidā, izvēloties labākos un atstājot sliktākos (augšanā atpalikušos), sistemātiski veicinot Latvijas mežu negatīvo selekciju.
Arī 20. gadsimta sākumā un pirmās brīvvalsts laikā izlases ciršu jeb negatīvās selekcijas (labāko, "derīgāko" koku ciršanas) process turpinājās. Lauku apvidos cilvēki mežā strādāja ziemas periodā, jo vasarā bija noslogoti lauku darbos. Koksnes produktu ražošanas apjomi bija nelieli – galvenokārt vietējam patēriņam saimniecības vai valsts ietvarā. 2. pasaules kara gados bija nocirstas vai nopostītas lielas mežu platības. Pēc tā sākās mērķtiecīga meža atjaunošana, galvenokārt sējot priedes. Pirmajās LPSR desmitgadēs koku ciršanā tomēr dominēja paņēmieni ar mērķi veicināt mežaudžu pašatjaunošanos – tolaik kokaudzētavas Latvijā nebija attīstītas, koku sēklas cilvēki varēja sagādāt tikai cirsmās no nocirstiem kokiem, tādēļ meža atjaunošana (koku stādīšana un sēšana) nebija bieža prakse.
Līdzīgi kā lauksaimniecībā zirgu arklus nomainīja traktori, arī mežsaimniecībā cilvēku darbu pamazām aizstāja tehnika. Pirmie mehanizācijas paraugi meža darbos bija elektropiedziņas zāģi, kurus vēlāk aizstāja benzīnmotorzāģi. Mūsdienās cilvēku (zāģeru) darbu aizvieto meža mašīnas (harvesteri), kaut gan tas saglabājies kā nodarbinātības veids lielā daļā privāto mežu.
Pieaugot cilvēku darba cenai (darbaspēka izmaksām), meža darbu mehanizācija bija un joprojām ir neizbēgama. Teorētiski arī mūsdienās zemi iespējams apstādāt ar zirgu un mežā kokus zāģēt ar rokas instrumentiem, ievedot viesstrādniekus vai atbilstoši darba tirgus cenai cenšoties apmaksāt vietējos darbiniekus. Tomēr produkcija, kuru šādā veidā eventuāli saražotu, būtu ārkārtīgi dārga un pasaules tirgū nebūtu konkurētspējīga. Tādēļ šāda idilliska atgriešanās pagātnē nez vai ir apspriežama.
Mūsdienu Latvijā cilvēki kokus mežā cērt ar mērķi nodrošināt pašpatēriņa vajadzības (t.sk. apkuri), kā arī saražot tirgū pārdodamus produktus. Latvijā tradicionāli kokus cērt galvenajā cirtē, kad kokaudzes valdošās sugas I stāva koki sasniedz valsts demokrātiskās varas noteiktos galvenās cirtes parametrus. Citi, nocirstās koksnes apjoma ziņā mazāk ietilpīgi, koku ciršanas mērķi ir mežaudžu kopšana (uzlabojot paliekošo audzes koku augšanu), kā arī meža sanitārā stāvokļa uzlabošana, profilaktiski nocērtot slimību inficētus un kukaiņu invadētus kokus. Vairumā gadījumu arī šajās cirtēs nozāģētos kokus cilvēki lietderīgi izmanto pašpatēriņam vai komercdarbībā.
Daudz retāk sastopama koku ciršanas motivācija ir meža (krūmu) izciršana un/vai zemes atmežošana, kad kokus izcērt nemeža zemēs, atbrīvojot zemi lauksaimniecībai, vai meža zemēs, ja nepieciešama zeme apbūvei vai cita veida būvniecībai (attīstībai). Saskaņā ar Nacionālā meža monitoringa informāciju pēdējos 5 gados lauksaimniecības zemēs tiek pārvērsti 30,3 tūkstoši ha ārpus meža augošu kokaudžu un krūmāju.
Latvijā izsenis pastāv meža kvartālu un nogabalu tīkls, kas meža inventarizācijas dēļ tiek nepārtraukti aktualizēts, ir digitalizēts un izmantojams gan taktiskajā (operatīvajā) darba plānošanā, gan meža ekosistēmas struktūras vērtēšanā. Meža inventarizācijas pamatvienība ir meža nogabals – mežaudze jeb biotops ar līdzīgiem koku augšanas apstākļiem un kokaudzes struktūru. Klasiskā mežsaimniecībā mežaudze ir meža darbu plānošanas pamatvienība. Vidējā Latvijas mežaudzes platība ir 1,16 ha, bet, atsevišķi ņemot, valstij piederošos mežos – 1,64 ha.
Dažāda sugu sastāva un vecuma mežaudzes veido Latvijas mežu mozaīkveida struktūru. Mežaudžu (nogabalu) malas parasti ir taisnas, jo nogabali veidojušies vēsturiski, teju gadsimta laikā veidojot cirsmas, kur taisna mala bija vienkāršākā izvēle plānošanai un ērtākais paņēmiens robežu atzīmēšanai dabā. Latvijas meža nogabalā visai bieži raksturīgi neviendabīgi koku augšanas apstākļi un sugu sastāvs. Atbilstoši Meža valsts reģistra datiem 2022. gada beigās Latvijā bija 2,95 miljoni nogabalu.
Latvijā galvenās cirtes parametri noteikti ap 90% mežaudžu. Priežu, egļu un bērzu mežaudzēs ir noteikts gan galvenās cirtes vecums, gan caurmērs. Pārējām koku sugām noteikts tikai vecums, savukārt baltalkšņu, pīlādžu un blīgznu mežaudžu ciršanu tiesību akti neierobežo.
Atbilstoši mežkopības teorijai pēc galvenās cirtes kritēriju sasniegšanas kokus var cirst 3 veidos. Vienlaidus atjaunošanas cirtē (angļu val. "clearcut"; Latvijā nereti dēvēta par kailcirti) cirti veic visā mežaudzes platībā vai tās daļā, ja mežaudze ir lielāka nekā maksimāli atļautā cirsmas platība vai meža īpašnieks nevēlas nocirst visu audzi. Mežaudze tiek nocirsta vienā paņēmienā, pēc tam tiek secīgi atjaunota un audzēta līdz nākamā cirtes aprites perioda beigām.
Pakāpeniskajā atjaunošanas cirtē mežaudze tiek nocirsta pakāpeniski vairākos paņēmienos, veidojot atvērumus (apļus, kvadrātus vai neregulāras formas) vai šauras joslas, kas tiek secīgi atjaunoti. Pēc tam cērt nākamajā paņēmienā. Izveidojas līdzīga vecuma mežaudze ar koku vecuma variāciju vienas vecumklases (10–20 gadi) ietvaros, kas tiek audzēta līdz nākamā cirtes aprites perioda beigām.
Izlases cirtē tiek cirsti audzes noderīgākie (nereti – labākie) koki, saglabājot pārējos. Šajā ciršu grupā iekļaujas bezgala daudz variāciju – no atsevišķu koku ciršanas pašpatēriņam līdz kokaudzes labākās daļas nociršanai Krievijas cara laiku stilā. Izlases ciršu gadījumā neveidojas izcirtums jeb atjaunojama meža platība, tādēļ nereti tā tiek dēvēta par bezizcirtumu (jeb bezcirtumu) mežsaimniecības jeb "mūžīgā meža" metodi.
Aizgājušā gadsimta beigās, lai vienkāršotu Latvijas meža likumdošanu, tika noteikti divi galvenās cirtes paņēmieni (vienlaidus atjaunošanas un izlases cirte), no pakāpenisko ciršu reglamenta atsakoties.
Atbilstoši dažādiem Latvijas meža likumdošanas aspektiem un tās interpretācijām par "kailcirti" var tikt uzskatīta mežaudzes daļas nociršana 0,05 ha platībā. Atsevišķi normatīvie akti nosaka, ka par "kailcirti" netiek uzskatīta mežaudzes daļas nociršana līdz 0,2 ha platībai. Latvijā vidējā "kailcirtes" platība pēdējo 5 gadu laikā bijusi 1,8 ha. Salīdzinot ar piecgadi iepriekš, tai ir tendence samazināties.
Saskaņā ar Nacionālā meža monitoringa datiem laika periodā no 2017. līdz 2022. gadam Latvijā cilvēki vienlaidus atjaunošanas cirtē gadā nocirta 1,5% no meža platības. Salīdzinot ar laika periodu no 2012. līdz 2016. gadam, šī platība ir pieaugusi 1,2 reizes. "Kailcirtes" jēdziens un tās minimālā platība (0,05, 0,1 vai 0,2 ha, vai cita) ir brīva Latvijas valsts interpretācija. Eiropā ir valstis, kuras "kailcirtes neizmanto", jo par tādām neuzskata atvērumus līdz 1 vai pat 2 ha. Tajā pašā laikā valstīs ar attīstītu meža nozari un nozīmi ekonomikā (piemēram, Zviedrijā) vienlaidus cirsmas platība var sasniegt pat 50 un vairāk ha.
Vienlaidus atjaunošanas ciršu gadījumā kā pozitīvs aspekts atzīmējama šī cirtes veida ekonomiskā lietderība – tehnikas, darbaspēka un loģistikas izmaksas uz vienu saražoto apaļkoksnes produktu vienību ir vismazākās. Meža atjaunošanas rezultātā iespējams izveidot visu Latvijā mežsaimniecībā izmantojamo koku sugu mežaudzes, tās racionāli apsaimniekot, mazinot riskus un sasniedzot maksimāli iespējamo vērtību no zemes izmantošanas viedokļa. Kā diskutabla vērtējama šī cirtes veida ietekme uz meža ainavisko un rekreatīvo vērtību – cirsmas ir labi pamanāmas ainavā, īpaši tad, ja to izceļ pavirši izvietoti meža bioloģiskās ainavas veicināšanas elementi (iepriekšējās paaudzes koki).Tomēr cirsmu vizuālo (ainavisko) negatīvo ietekmi iespējams mazināt.
Pakāpenisko atjaunošanas ciršu (PAC) gadījumā kokaudzi nocērt vairākos (2–3) paņēmienos, kas veicina papildu loģistikas un ražošanas izmaksas, meža darbos vienā mežaudzē resursus novirzot vairākas reizes. Klimata pārmaiņu aspektā tas var būt būtiski – vairākkārtēja tehnikas virzīšana uz mežu palielina SEG emisijas. Tomēr PAC gadījumā paliekošajiem kokiem, īpaši atvērumu malās, izgaismojuma dēļ rodas koksnes papildu pieaugums, kas, iespējams, kompensē gan izmešus, gan arī mazina finansiālo ietekmi, uz audzi braucot vairākas reizes. Pareizi veiktu pakāpenisko ciršu gadījumā ir būtiski gan ekoloģiskie aspekti (saglabājas vairāk dzīvotņu, mazinās meža fragmentācija, ilgāk saglabājas un ātrāk atjaunojas meža mikrovide), gan sociālie ieguvumi (ainavas un meža vides izmaiņas notiek pakāpeniski).
Izlases cirtēs katra koksnes produkta vienības ražošanas darbietilpība ir vislielākā, jo tehnikai (darbaspēkam) mežā ir jādodas selektīvi pēc atsevišķiem kokiem. Kā negatīvu šo ciršu veida aspektu nereti piemin tehnikas radītos bojājumus koku stumbriem un sakņu sistēmai. Ar izlases ciršu metodi Latvijā atjaunot iespējams tikai egles kā vienīgos saimnieciski nozīmīgos ēnciešu kokus. Meža selekcijas izmantošanas iespējas ir visai teorētiskas, jo parasti izlases ciršu gadījumā tiek veidota un kultivēta egļu paauga, atražojot mātes audzes ģenētisko kvalitāti. Izlases cirtes gadījumā nav iespējama saulmīļu sugu (priedes, apses, bērzi, alkšņi) mežaudžu atjaunošana. Izlases veida koku ciršana var veicināt vēja nenoturību – paliekošie koki tiek izšūpoti, veicinot kaitēkļu un slimību invāziju.
Izlases cirtēm iespējami bezgala daudzi varianti, kas atkarīgi no konkrētās mežaudzes struktūras. Katrs šāds gadījums ir skatāms individuāli. Kā izlases ciršu priekšrocība tiek minēta to vizuālā pievilcība, jo meža ainavā izpaliek izcirtuma stadija. Tomēr neprofesionāli veiktas izlases cirtes ainavu var arī sabojāt.
Izlases cirte ir atzīstams galvenās cirtes veids nelielos meža īpašumos. 60% meža īpašumu Latvijā ir mazāki par 5 ha, un mežs to īpašniekiem nodrošina vien papildu ienākumus. Cērtot atsevišķus kokus, ir iespēja tos sekmīgi pārdot kopīgā koksnes produktu tirgū, kuru Latvijā uztur VAC jeb tā saukto kailciršu mežsaimniecības sistēma. Izmantojot izlases ciršu metodes apaļkoksnes ražošanā visur Latvijā, koksnes produktu ražošana izmaksu dēļ nebūtu konkurētspējīga globālajā tirgū, kur dominē koksne no intensīvas mežsaimniecības jeb VAC sistēmas (Skandināvijā, Kanādā, citās meža zemēs).
Kaut gan pakāpeniskā atjaunošanas cirte (PAC) nav Latvijas likumdošanā izdalīta un aprakstīta, tās plašāka piemērošana būtiski uzlabotu mežsaimniecības praksi un radītu manevra iespēju strādāt 20% Latvijas mežu, kuri var kļūt potenciāli apdraudēti greizu zaļā "dīla" interpretāciju dēļ. Pakāpeniskās cirtes gadījumā nepieciešams definēt mežsaimniecības režīmu visā mežaudzes platībā, nereglamentējot nocērtamās audzes daļas (atvērumu) parametrus vai mežaudzes biezību.
Tomēr, kamēr Latvijā pastāvēs moderna, ilglaicīga mežsaimniecība, kas balstīta uz līdzdalību Eiropas un pasaules koksnes produktu tirgū, galvenais paņēmiens Latvijas mežā izaudzēto kokaudžu nociršanai galvenajā cirtē būs vienlaidus atjaunošanas cirtes (VAC). Pastāv daudzas iespējas VAC modernizēšanai, galvenokārt vides un sociālo aspektu ziņā. Viena no būtiskākajām, vienkāršākajām iespējām ir bioloģiskās daudzveidības veicināšanas komponentu izvietošanas prakse, piemēram, būtu pārskatāms iepriekšējās paaudzes koku saglabāšanas dizains, to būtiski pilnveidojot.
Tautas aptaujas rāda, ka atsevišķiem sabiedrības locekļiem ir pretenzijas pret izcirtumu un jaunaudžu stadijas vizuālo izskatu tieši pirmajos gados pēc cirtes. Iespējams, jaunaudžu augšanu iespējams paātrināt ar selektīvu minerālo mēslojumu, to ienesot augsnē stādīšanas laikā vai pievienojot substrātam kokaudzētavās. Jaunaudžu attīstības pirmajos gados koku augšanas ātrumam var būt izšķiroša nozīme atkarībā no vērtētāja skatpunkta. Piemēram, mežā atjaunojoties mazvērtīgāku koku (baltalkšņu, apšu, blīgznu) mežaudzēm, meža ainava izveidojas daudz straujāk, nekā stādot vērtīgos skuju kokus vai bērzus, – "acij tīkamo" 5 m augstumu vienādos koku augšanas apstākļos apšu un baltalkšņu atvasāji sasniedz 3 gados, bet priedes un egles – apmēram 10 gados.
Kādas ir Latvijas mežzinātnes atziņas par koku ciršanas veidu ietekmi? Viens no pētījumiem par liela izmēra cirsmu ietekmi uz meža ekosistēmu veikts aizgājušā gadsimta otrajā pusē (1977. un 1997. gadā) tā laika Popes un Priedaines mežniecībās (mūsdienu Ventspils un Talsu novadā) jaunaudzēs, kas izveidojušās pēc plaša mēroga vienlaidus vētras postījumiem pagājušā gadsimta 60. gadu beigās. Atkārtoti situācija vērtēta 2014. gadā. Izmantojot klasiskajā ekoloģijā izmantotās metodes un veicot kokaudžu mērījumus, tika noliegta hipotēze par meža ekosistēmu degradāciju lielās vienlaidus cirsmās. Galvenie iemesli, kas bija kavējuši produktīvu mežaudžu izveidošanos, bija saistīti ar cilvēku neprofesionālu darbību – priežu audzes nevarēja izveidot, jo lokālajiem meža darbiniekiem bija pietrūcis gribas normalizēt pārlieku lielo zvēru skaitu, savukārt bērzi tika metodiski izcirsti aplamā pieņēmuma dēļ, ka Latvijas PSR kokrūpniecībai bērza koksne nebūs nepieciešama.
Pēc 2005. gada vētras Latvijā aktualizējās pētījumi par dabisko traucējumu ietekmi un mērogu. Vējš ir viens no galvenajiem faktoriem, kas veicinātu meža atjaunošanos cilvēku neapdzīvotā teritorijā. Diemžēl mežsaimniecība ar vēja ietekmi arī mūsdienās sakaras itin bieži. Vētru ietekmē mežā rodas vienlaidus postījumi (atvērumi), kuru vidējā platība atbilst šobrīd cilvēku izvēlētajai vienlaidus atjaunošanas ciršu vidējai platībai. Tas apliecina Latvijas mežsaimniecības prakses saskaņu ar hemiboreālajiem mežiem raksturīgo dabisko traucējumu dinamiku. Jānorāda, ka vētru ietekmē sastopamas arī ekstrēmas situācijas, kad vienlaidus vēja bojājumu skartās platības pārsniedz 20 ha.
Cilvēku neapdzīvotā vidē par vienu no faktoriem, kas veicina meža atjaunošanos, uzskatāms ugunsgrēks. Mūsdienu Latvijā ugunsgrēku izplatība tiek visai rūpīgi ierobežota, tomēr atsevišķos gadījumos tie notiek plaši (Slīteres rezervāta degums 1992. gadā, Stiklu purva degums 2018. gadā). Šo nelaimju dēļ nodegušie meži mūsdienās izmantojami kā modeļteritorijas meža pētījumos. Katrā ziņā neskartā dabā vienā reizē nodegusī meža platība būtu daudz lielāka par cilvēku veidotu atjaunošanas cirsmu. Pēc ugunsgrēka mežā saglabātos dažādi struktūrelementi (koku grupas, nedzīvā koksne), kas mūsdienās cirsmās tiek simulēti un apzināti veicināti kā biodaudzveidības elementi.
Klimata pārmaiņu aspektā – arvien biežāk cilvēki saskaras ar būtiskām abiotisko riska faktoru darbības sekām. Centrālā Eiropa pēdējos gados ir piedzīvojusi egļu astoņzobu mizgraužu epidēmijas, kas ierasti izceļas novecojušos, iepriekš aizsargātos vienlaidus skuju koku (egļu) meža masīvos, kuros nav notikusi mežsaimniecība un trūkst meža strukturālās daudzveidības. Šādos gadījumos ainavas un meža ekosistēmas struktūras izmaiņas ir milzīgas, tās mēroga ziņā nav pat salīdzināmas ar cilvēku mežsaimniecisko darbību. Pēc jaunākās informācijas, mizgraužu masveida savairošanās notiek arī īpaši aizsargājamās teritorijās Latvijā.
Vērtējot citu dendrofāgu – egļu bruņutu – masveida savairošanās skartos mežus, konstatēts, ka būtiska ietekme uz bojājumu varbūtību egļu audzēs bija meža ainavas, nevis pašas audzes, daudzveidībai. Proti, bojājumu varbūtību samazina ainava, kas Latvijā tipiski veidojas pēc vienlaidus atjaunošanas cirtēm, – blakus esošu nelielu dažādu koku sugu tīraudžu mozaīka.
Veidojot Latvijas politiku klimata pārmaiņu mazināšanas un zemes izmantošanas jomā, mežzinātnē uz pašreizējā meža stāvokļa datu, koku augšanas gaitas modeļu un nākotnes darbību pieņēmuma pamata iespējams modelēt un salīdzināt dažādu mežsaimniecības scenāriju rezultātu 100 gadu periodā. Galvenā ietekme, kas vērtēta, ir dzīvo koku apjoms mežā un no tā atvasināmā oglekļa piesaiste.
Pašreizējo mežsaimniecības praksi aizvietojot ar scenāriju, ka visu sortimentu Latvijā saražotā apaļkoksne tiktu sagatavota izlases cirtēs, aprēķināts, ka augošu koku krāja mežā ar laiku samazinātos (2100. gadā tā būtu par 32 miljoniem m3 mazāka), bet ik gadu galvenajā cirtē cirstā platība palielinātos 1,7 reizes. Modelētie rezultāti liecina, ka atteikšanās no vienlaidus atjaunošanas cirtēm un pāreja uz izlases cirtēm nenodrošinās valsts uzņemto klimata neitralitātes saistību izpildi. Siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju pieaugums, salīdzinot ar mežsaimniecības praksi, kāda tā ir šobrīd, līdz 2100. gadam sasniegtu vidēji 541 000 tonnu CO2 ekvivalentu gadā, kas ir 5% no šī brīža Latvijas kopējām SEG emisijām.
Attīstoties meža attālās izpētes tehnoloģijām un kartogrāfiskā materiāla izmantošanai, pētīta tā sauktās dabas skaitīšanas rezultātā identificēto bioloģiski vērtīgo meža biotopu atrašanās saistībā ar zemes lietošanas veidu pirmās brīvvalsts laikā, kad meži aizņēma vien 27% no valsts teritorijas. Konstatēts, ka 38,8% no pašreizējiem "Eiropas nozīmes" meža biotopiem ir izveidojušies vietās, kur pirms 2. pasaules kara cilvēki nodarbojās ar lauksaimniecību.
* Raksts veidots sadarbībā ar Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" kolēģiem Guntaru Šņepstu, Jāni Doni, Andi Lazdiņu, Āri Jansonu un Juri Zariņu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!