Ar saturīgām sarunām aizvadīts pirmais 'Delfi' abonentu seanss – 'Mātes piens'
Pirmdien, 13. februārī, "Kino Citadele" aizvadīts pirmais "Delfi" abonentu kino seanss, pirms kura norisinājās kultūras redaktores Noras Riekstas-Ķeņģes moderēta saruna ar filmas radošo komandu – režisori Ināru Kolmani, producentu Jāni Juhņēviču, kā arī galveno lomu atveidotājām Maiju Doveiku un Rūtu Kronbergu. Pasākums izpelnījās lielu atsaucību – biļetes tika "izķertas" 23 minūšu laikā pēc seansa izziņošanas – ātrāk nekā uz Robija Viljamsa koncertu.
Kā sarunā ar filmas veidotājiem un aktieriem uzsvēra Rieksta-Ķeņģe, "Delfi" vienmēr ir bijis svarīgi atbalstīt nozīmīgus kultūras notikumus un, lai arī gads ir tikai sācies, jau tagad var droši apgalvot, ka filma "Mātes piens", kas tapusi pēc rakstnieces Noras Ikstenas nu jau plašu starptautisku atzinību guvušā tāda paša nosaukuma romāna, ir viens no 2023. gada svarīgākajiem kultūras notikumiem. Filma, kas caur vienas dzimtas sieviešu likteņiem atklāj, cik graujoša uz ikvienu indivīdu bija padomju sistēma, arī šajā laikā mudina uz skaudrām pārdomām, ka šī sistēma nebūt nesabrūk vienā dienā, pat ne vienā gadā, un par to ir aktuāli domāt, spriest un vērtēt arī šodien.
Nora Rieksta-Ķeņģe
"Delfi" kultūras redaktore
"Mēs, "Delfi" redaktori un žurnālisti, ikdienā diezgan labi varam redzēt mūsu darba atspoguļojumu skaitļos – lasījumu skaits, unikālo lietotāju skaits, minūšu un sekunžu skaits, ko lasītājs pavada rakstā. Būtisku skaitli "Delfi" sasniedza pagājušajā nedēļā, kad mūsu abonentu skaits pārsniedza 15 tūkstošus. Tomēr skaitļi "Excel" tabulās ir viena lieta, bet pavisam cita – satikties aci pret aci ar savu lasītāju. Tas ir ārkārtīgi saviļņojoši. Un tā ir arī liela atbildība. Īpaši šādā laikā, kad mūsu valstij kaimiņos valda melu, absurdu ideju un nežēlības režīms, uzticama un precīza informācija ir viena no vissvarīgākajām vērtībām."
Doveika atklāja, ka abi viņas vecāki ir mediķi, tāpēc aizvien atmiņā ļoti spilgtas epizodes no bērnības ir saistībā ar ārstu kabinetiem, kas noteikti palīdzēja arī iejusties filmas tēlā. Viņa atminas, ka telpā, kurā pārģērbās ārsti un medmāsas, vienmēr esot smaržojis pēc kafijas, dažreiz – pēc konjaka, kā arī tikko gludinātiem un dezinficētiem halātiem, bet ārstu atvilktnēs vienmēr bijušas konfekšu kastes.
"Mani priecē, ka ir cilvēki, kas atpazīst to vidi, priecē, ka ir cilvēki, kas izdara secinājumus, bet visvairāk mani priecē, ka cilvēki uztver to, kas arī man un visiem iesaistītajiem ir galvenais šajā filmā, – cilvēku attiecības. Tas ir stāsts par mīlestību, par māti un meitu, par to, ko nozīmē būt mātei un ko nozīmē būt mātei, ja tev ir liegts mātes instinkts. Mani ļoti priecē, ka arī šīs dziļās lietas cilvēki ļoti izjūt, un mums ir bijušas tikšanās arī pēc seansa."

Ināra Kolmane, filmas "Mātes piens" režisore
Kronberga uzskata, ka padomju trauma vēl joprojām ir jūtama: "Mums ir daudz dažāda materiāla, un es domāju, ka šī filma noteikti ļoti labi var izglītot un iedot jauniešiem vēl kādu perspektīvu par šo laiku. Un visu filmēšanās laiku kopā ar Maiju es varēju mācīties, novērot tik profesionālu aktieri darbā, to visu uzsūkt un paņemt sev. Arī ar komandu bija lieliska sadarbība, man viss tika ļoti labi paskaidrots, tāpēc bija arī ļoti viegli iejusties lomā kā cilvēkam, kas ir dzīvojis pavisam citā gadsimtā."

Jaunā aktrise neslēpa, ka ļoti grūta bijusi aina ar gāzmaskām: "Noras Ikstenas vienaudži man stāstīja, ka tā tas tiešām arī notika – vilka gāzmaskas, ņēma rokās ieročus. Bet man tikai ar kādu piekto reizi to gāzmasku izdevās uzvilkt! Un ir ļoti satraucoši to darīt kadrā. Iedomājos, ka arī tolaik tas bija ļoti satraucoši un ne visiem izdevās tā, kā tam bija jāizdodas."

Vaicāts par filmas panākumiem, tās producents Juhņēvičs atklāja, ka pirmajā izrādīšanas nedēļā filma Latvijā bijusi "Top 1" ar 10 tūkstošiem skatītāju – tas ir vairāk nekā Džeimsa Kamerona "Avataram". Ir sākušās arīdzan pārrunas par demonstrēšanu ārvalstu kinoteātros. Bijusi interese no Indonēzijas, izplatītājs domā, ka varētu parādīt arī Anglijā un Francijā.

Sakām lielu paldies filmas radošajai komandai un Ingai Zālītei, kinoteātrim "Kino Citadele", īpaši Jānim Lejstrautam, protams, "Delfi" kultūras redaktorei Norai Riekstai-Ķeņģei un arī abonentiem par atbalstu!