Kādēļ 'Rus.Delfi.lv' un 'Delfi.lv' ziņas atšķiras?
Pēdējos divdesmit gadus mani vajā jautājums "Kādēļ "Rus.Delfi.lv" un "Delfi.lv" virsraksti/ziņas/fotogrāfijas atšķiras?". Esmu rakstījis, uzstājies, skaidrojis, atbildējis uz vēstulēm, piedalījies bakalaura darbu intervijās, taču ik reizi, kad pasaulē notiek kaut kas slikts, šie jautājumi atkal un atkal atgriežas. Kādēļ ziņu secība nav tāda pati? Kādēļ ir atšķirīgas fotogrāfijas? Jūs musināt? "Rus.Delfi.lv" galvenais redaktors Anatolijs Golubovs.
Sākumā – daži vārdi par "Rus.Delfi.lv" nostāju Ukrainas jautājumā. Arī šo jautājumu es dzirdu atkal un atkal. Mēs nekad neesam slēpuši savu pozīciju, tādēļ "Delfi" versija krievu valodā ir bloķēta Krievijā. Ukrainā notiek agresīvs karš, ko pēc Vladimira Putina pavēles īsteno Krievijas režīms. Un šī ir milzu traģēdija ikvienam no mums.
Mēs esam pret jebkuru karu, bet jo īpaši – pret šo. Jo mums, tāpat kā tūkstošiem citu Latvijas iedzīvotāju, ir tuvinieki abpus frontes līnijas. Karš jābeidz pēc iespējas drīzāk. Jāatjauno neatkarīgā Ukraina. Krievijas režīmam jāatbild par to, ko tas nodarījis.
Mēs esam Latvijas medijs, un mēs vēlamies, lai Latvija būtu attīstīta, demokrātiska, neatkarīga valsts, kurā ikviens jūtas vajadzīgs. Tas nozīmē, ka mūsu mērķis ir informēta sabiedrība, kas izprot notiekošo, pieņem apzinātus lēmumus un tādējādi tiecas uz labklājību un drošību. Viss pārējais ir aprakstīts vienotajā ētikas kodeksā, kas ir saistošs abām redakcijām.
Tagad par to, kādēļ tomēr atšķiras virsraksti un ziņas "Delfi" latviešu un krievu versijā. Īsā atbilde – "Rus.Delfi.lv" un "Delfi.lv" ir viena holdinga atsevišķi mediji. Mums ir kopīgs zīmols, kopīgas vērtības un ētikas kodekss, kopīga struktūra un tehniskā platforma, tomēr mēs esam divas dažādas redakcijas, kas orientējas uz atšķirīgu auditoriju. Šīs redakcijas ilgus gadus ar panākumiem strādā kopā, liekot lietā un papildinot viena otras stiprās puses. Tieši tādēļ "Delfi" ir populārākais medijs Latvijā – gan krievu, gan latviešu valodā, gan kopā skaitot.
Mēs esam pret jebkuru karu, bet jo īpaši – pret šo. Jo mums, tāpat kā tūkstošiem citu Latvijas iedzīvotāju, ir tuvinieki abpus frontes līnijas. Karš jābeidz pēc iespējas drīzāk. Jāatjauno neatkarīgā Ukraina. Krievijas režīmam jāatbild par to, ko tas nodarījis.
Mēs esam Latvijas medijs, un mēs vēlamies, lai Latvija būtu attīstīta, demokrātiska, neatkarīga valsts, kurā ikviens jūtas vajadzīgs. Tas nozīmē, ka mūsu mērķis ir informēta sabiedrība, kas izprot notiekošo, pieņem apzinātus lēmumus un tādējādi tiecas uz labklājību un drošību. Viss pārējais ir aprakstīts vienotajā ētikas kodeksā, kas ir saistošs abām redakcijām.
Tagad par to, kādēļ tomēr atšķiras virsraksti un ziņas "Delfi" latviešu un krievu versijā. Īsā atbilde – "Rus.Delfi.lv" un "Delfi.lv" ir viena holdinga atsevišķi mediji. Mums ir kopīgs zīmols, kopīgas vērtības un ētikas kodekss, kopīga struktūra un tehniskā platforma, tomēr mēs esam divas dažādas redakcijas, kas orientējas uz atšķirīgu auditoriju. Šīs redakcijas ilgus gadus ar panākumiem strādā kopā, liekot lietā un papildinot viena otras stiprās puses. Tieši tādēļ "Delfi" ir populārākais medijs Latvijā – gan krievu, gan latviešu valodā, gan kopā skaitot.
Un tomēr – vai nebūtu pareizi un loģiski publicēt vienādus rakstus? Viena valsts, viens zīmols, arī ziņas varētu būt vienādas?
Jā, tā būtu gan pareizi, gan loģiski. Tomēr reālajā pasaulē tas tā nenotiek. Vismaz es nezinu nevienu piemēru, kurā mediji būtu 100% identiski dažādās valodu versijās. Tie ir vai nu atšķirīgi, vai miruši. Paskaidrošu, kāpēc.
Pirmkārt, tam nav jēgas. Medijs – tas ir stāsts par auditoriju, par lasītājiem un klausītājiem. Ja medijs pazīst un saprot savu auditoriju, viņam ir iespēja nodot savu vēstījumu. Ja ne, šis medijs nevienam nav vajadzīgs. Un te man ir sliktas ziņas tiem, kam patīk maršēt ierindā: Latvijā, gluži tāpat kā jebkurā citā valstī, izņemot, iespējams Ziemeļkoreju, auditorija nav monolīta. Ir lērums "burbuļu", kas noteiktos punktos krustojas. Gudri mediji cenšas atrast šos punktus un tieši tur veido savu komunikāciju. Negudrie ātri un bezjēdzīgi nosvilina izdevēja naudu, bet pēc tam mirst.
Visiem skaidrs, ka Latvijā auditorija sadalās pēc valodas. Tie ir divi lielākie "burbuļi". Šiem cilvēkiem interesē atšķirīgas lietas. Retais krievvalodīgais interesējas par basketbolu. Viņi skatās citus televīzijas šovus un seriālus. Diez vai viņiem ir savi lauki, tādēļ interese par lauku atbalsta programmām arī ir vien teorētiska. Viņi nemeklēs boršča recepti, jo gatavo to regulāri. Taču ir hokejs un makšķerēšana, ir bezdarbs, Covid-19, emigrācija un vēlme atgriezties, bailes par saviem un svešiem bērniem un miljons citu vienojošu lietu. Mūsu uzdevums – tās saprast un pastāstīt, kā arī darīt visu iespējamo, lai būtu aizvien vairāk pārklāšanās un saskares punktu.
Otrkārt, 100% kopija nav iespējama tehniski. Tas tā nebija jau avīžu laikmetā. Ja esi atkarīgs no ziņām, tulkotā versija paliks zaudētājos: kamēr viens uzraksta, otrs iztulko, trešais saliek, laikraksts tiek nodrukāts... Lasītāji par pasaules rekordu tāllēkšanā uzzinās nevis no rīta, bet aiznākamajā dienā. Kam gan vajag tādu avīzi? Kādēļ gan nevarētu rakstīt uzreiz un savā valodā? Kādēļ gaidīt, ja zini tieši tikpat daudz kā tavs kolēģis? Vienkārši tādēļ, ka "tā vajag"?
Tiešsaistes mediju pasaulē kļuvis vēl ļaunāk. Lai gan tipogrāfijas problēmu nav, ir lasītājs, kam vajag visu tagad un tūlīt. Un ir fantastiski milzīgs informācijas apjoms, kas nemitīgi papildinās, tiek labots un atjaunināts. Jā, var noteikt mērķi – atkārtot visu līdz pat beidzamajam komatam. Un te parādās trešā problēma: ekonomiski tas ir katastrofāli neizdevīgi. Vai jāskaidro, kādēļ nav jēgas salīdzināt katru komatu rakstos, ko tāpat neviens nelasīs (jo jūs nesaista auditorijas intereses)? It īpaši, ja dienā publicējat simtiem rakstu? Privātais medijs to pilnīgi noteikti nevar atļauties. Valsts medijs – var, taču tā būs skaista un bezjēdzīga jūsu nodokļu izšķiešana.
Un galu galā – ceturtkārt. Tas ir pazemojoši no profesionālā skatpunkta. Šķiet, visi jau saprot, ka loģika "es priekšnieks, tu muļķis" ir neefektīva. Tā nogalina iniciatīvu, palielina kļūdu risku un kopumā noved pie degradācijas. Spilgts piemērs – krievu armija Ukrainā, kas rīkojas, kā pavēl štābs. Neatkarīgi no tā, kas notiek kaujas laukā. Ukrainas armija dod daudz vairāk varas tiem, kas savām acīm redz notiekošo. Rezultātā mobilās kaujas grupas ir daudz efektīvākas par bruņutehnikas kolonnām.
Ir absurdi pieņemt, ka medija vienas valodas versijai vienmēr ir taisnība, bet otra der tikai tulkošanai. To saprot katrs žurnālists un redaktors, to jūt lielākā daļa lasītāju. Bezjēdzīgi veidot mediju pēc loģikas "es priekšnieks, tu muļķis", jo medijs – tas ir stāsts par radošumu, par vērtībām, par sinerģiju, sabiedrības labumu un brīvību. Ja tavs galvenais mērķis ir radīt "vienādi", tad tu neesi īstajā profesijā.
Pirmkārt, tam nav jēgas. Medijs – tas ir stāsts par auditoriju, par lasītājiem un klausītājiem. Ja medijs pazīst un saprot savu auditoriju, viņam ir iespēja nodot savu vēstījumu. Ja ne, šis medijs nevienam nav vajadzīgs. Un te man ir sliktas ziņas tiem, kam patīk maršēt ierindā: Latvijā, gluži tāpat kā jebkurā citā valstī, izņemot, iespējams Ziemeļkoreju, auditorija nav monolīta. Ir lērums "burbuļu", kas noteiktos punktos krustojas. Gudri mediji cenšas atrast šos punktus un tieši tur veido savu komunikāciju. Negudrie ātri un bezjēdzīgi nosvilina izdevēja naudu, bet pēc tam mirst.
Visiem skaidrs, ka Latvijā auditorija sadalās pēc valodas. Tie ir divi lielākie "burbuļi". Šiem cilvēkiem interesē atšķirīgas lietas. Retais krievvalodīgais interesējas par basketbolu. Viņi skatās citus televīzijas šovus un seriālus. Diez vai viņiem ir savi lauki, tādēļ interese par lauku atbalsta programmām arī ir vien teorētiska. Viņi nemeklēs boršča recepti, jo gatavo to regulāri. Taču ir hokejs un makšķerēšana, ir bezdarbs, Covid-19, emigrācija un vēlme atgriezties, bailes par saviem un svešiem bērniem un miljons citu vienojošu lietu. Mūsu uzdevums – tās saprast un pastāstīt, kā arī darīt visu iespējamo, lai būtu aizvien vairāk pārklāšanās un saskares punktu.
Otrkārt, 100% kopija nav iespējama tehniski. Tas tā nebija jau avīžu laikmetā. Ja esi atkarīgs no ziņām, tulkotā versija paliks zaudētājos: kamēr viens uzraksta, otrs iztulko, trešais saliek, laikraksts tiek nodrukāts... Lasītāji par pasaules rekordu tāllēkšanā uzzinās nevis no rīta, bet aiznākamajā dienā. Kam gan vajag tādu avīzi? Kādēļ gan nevarētu rakstīt uzreiz un savā valodā? Kādēļ gaidīt, ja zini tieši tikpat daudz kā tavs kolēģis? Vienkārši tādēļ, ka "tā vajag"?
Tiešsaistes mediju pasaulē kļuvis vēl ļaunāk. Lai gan tipogrāfijas problēmu nav, ir lasītājs, kam vajag visu tagad un tūlīt. Un ir fantastiski milzīgs informācijas apjoms, kas nemitīgi papildinās, tiek labots un atjaunināts. Jā, var noteikt mērķi – atkārtot visu līdz pat beidzamajam komatam. Un te parādās trešā problēma: ekonomiski tas ir katastrofāli neizdevīgi. Vai jāskaidro, kādēļ nav jēgas salīdzināt katru komatu rakstos, ko tāpat neviens nelasīs (jo jūs nesaista auditorijas intereses)? It īpaši, ja dienā publicējat simtiem rakstu? Privātais medijs to pilnīgi noteikti nevar atļauties. Valsts medijs – var, taču tā būs skaista un bezjēdzīga jūsu nodokļu izšķiešana.
Un galu galā – ceturtkārt. Tas ir pazemojoši no profesionālā skatpunkta. Šķiet, visi jau saprot, ka loģika "es priekšnieks, tu muļķis" ir neefektīva. Tā nogalina iniciatīvu, palielina kļūdu risku un kopumā noved pie degradācijas. Spilgts piemērs – krievu armija Ukrainā, kas rīkojas, kā pavēl štābs. Neatkarīgi no tā, kas notiek kaujas laukā. Ukrainas armija dod daudz vairāk varas tiem, kas savām acīm redz notiekošo. Rezultātā mobilās kaujas grupas ir daudz efektīvākas par bruņutehnikas kolonnām.
Ir absurdi pieņemt, ka medija vienas valodas versijai vienmēr ir taisnība, bet otra der tikai tulkošanai. To saprot katrs žurnālists un redaktors, to jūt lielākā daļa lasītāju. Bezjēdzīgi veidot mediju pēc loģikas "es priekšnieks, tu muļķis", jo medijs – tas ir stāsts par radošumu, par vērtībām, par sinerģiju, sabiedrības labumu un brīvību. Ja tavs galvenais mērķis ir radīt "vienādi", tad tu neesi īstajā profesijā.
Un tomēr – ko darīt, ja redzu, ka publikācija ir "ne tāda": neprecīza, tendencioza, apšaubāma? Un ko tad, ja tas izskatās pēc viltus ziņas? Vai tas kaut ko nozīmē?
Tas var nozīmēt daudz ko: to, ka jūsu avoti bijuši labāki par mūsu (vai arī ne labāki, bet jūs vienkārši tiem vairāk ticat); ka situācija mainījusies, bet raksts vēl nav papildināts; ka kāds (autors, redaktors vai tulkotājs) ir kļūdījies. Variantu tik tiešām ir ļoti daudz. Mēs to saprotam un atzīstam.
"Rus.Delfi.lv" lasa gan Latvijā, gan ārzemēs. 2022. gada martā 53% "Rus.Delfi.lv" auditorijas bija no ārvalstīm (pēc "Google Analytics" datiem, vairāk nekā miljons lietotāju; salīdzinājumam – "Delfi.lv" šis rādītājs ir 14% jeb 400 tūkstoši lietotāju). Puse šīs auditorijas nākusi no Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas. Daudziem no viņiem "Delfi" ir neatkarīgs informācijas avots par notiekošo Latvijā un pasaulē. Diemžēl to pamanīja arī "Roskomnadzor", un "Rus.Delfi.lv" tagad ir bloķēts Krievijas Federācijas teritorijā. Tātad mēs visu darām pareizi.
"Rus.Delfi.lv" lasa gan Latvijā, gan ārzemēs. 2022. gada martā 53% "Rus.Delfi.lv" auditorijas bija no ārvalstīm (pēc "Google Analytics" datiem, vairāk nekā miljons lietotāju; salīdzinājumam – "Delfi.lv" šis rādītājs ir 14% jeb 400 tūkstoši lietotāju). Puse šīs auditorijas nākusi no Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas. Daudziem no viņiem "Delfi" ir neatkarīgs informācijas avots par notiekošo Latvijā un pasaulē. Diemžēl to pamanīja arī "Roskomnadzor", un "Rus.Delfi.lv" tagad ir bloķēts Krievijas Federācijas teritorijā. Tātad mēs visu darām pareizi.
Kad krievu redakcijai pievienojas jauns žurnālists vai redaktors, pirmais, ko viņš izdzird: tu nedrīksti melot un tev nav jābaidās.
Melot nedrīkst, jo tam nav jēgas. Tu esi redzams, ikkatru tavu vārdu var pārbaudīt. Meli nedod nekādas priekšrocības ne tev, ne "Delfi".
Nav jābaidās, jo, ja tu esi godīgi un profesionāli izdarījis savu darbu, pārbaudījis visu, ko varēji, pieņēmis apzinātu lēmumu, mēs esam tavā pusē. Tev ir tiesības kļūdīties. Vien vajag šo kļūdu atzīt, izlabot un censties vairs nepieļaut nākotnē.
Tagad nebaidīties ir ļoti grūti. Tu esi zem nemitīga spiediena, ikkatru tavu vārdu pēta tūkstošiem cilvēku: lasītāji, tuvinieki, kolēģi, politiķi. Kādam tu esi nepietiekami patriotisks, kādam – pārāk lojāls, kāds pamanījis pārdošanās pazīmes (nav svarīgi, kam – Krievijai, ASV, Briselei, pasaules aizkulisēm). Bet mums nav citas izejas. Mums vienkārši jādara savs darbs – tiekties pēc patiesības, lai cik nepatīkama tā reizēm būtu. Dot vārdu tiem, kurus nedzird. Palīdzēt tiem, kam nepieciešama palīdzība. Sasaistīt divas informatīvās telpas. Un neaizmirst, ka krievi un Krievija – tie ir tuvi, taču absolūti atšķirīgi jēdzieni.
Nav jābaidās, jo, ja tu esi godīgi un profesionāli izdarījis savu darbu, pārbaudījis visu, ko varēji, pieņēmis apzinātu lēmumu, mēs esam tavā pusē. Tev ir tiesības kļūdīties. Vien vajag šo kļūdu atzīt, izlabot un censties vairs nepieļaut nākotnē.
Tagad nebaidīties ir ļoti grūti. Tu esi zem nemitīga spiediena, ikkatru tavu vārdu pēta tūkstošiem cilvēku: lasītāji, tuvinieki, kolēģi, politiķi. Kādam tu esi nepietiekami patriotisks, kādam – pārāk lojāls, kāds pamanījis pārdošanās pazīmes (nav svarīgi, kam – Krievijai, ASV, Briselei, pasaules aizkulisēm). Bet mums nav citas izejas. Mums vienkārši jādara savs darbs – tiekties pēc patiesības, lai cik nepatīkama tā reizēm būtu. Dot vārdu tiem, kurus nedzird. Palīdzēt tiem, kam nepieciešama palīdzība. Sasaistīt divas informatīvās telpas. Un neaizmirst, ka krievi un Krievija – tie ir tuvi, taču absolūti atšķirīgi jēdzieni.
