"Lēģerī tu paliec tikai stiprāks, tu izej lielu dzīves skolu. Mani tas tikai nostiprināja, un tā tas bija ar daudziem, piemēram, Gunāru Astru. Tomēr nevar noliegt, ka cilvēki arī salūza zem šīs nastas, jo čekas vervētāji jau bija klāt, kolīdz tu nonāci lēģerī," intervijā portālam "Delfi" stāsta dzejnieks un publicists Knuts Skujenieks.
Sērijas "Maisi vaļā" ietvaros šī ir ceturtā no savstarpēji saistītām publikācijām par čekas un pretpadomju disidentu mijiedarbību septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Gunāra Astras, Inta Cālīša, Jura Ziemeļa, Ulda Ofkanta un daudzu citu tolaik redzamu padomju režīma oponentu draudzība un pārliecība nostiprinājās tieši lēģerī Mordovijā, kurā savulaik tika ieslodzīts arī Skujenieks. Viņš līdz ar Intu Cālīti, kura intervijas ieraksts skatāms šeit, ir viens no nedaudzajiem vēl dzīvajiem tālaika procesu lieciniekiem. Intervijā Skujenieks atceras un komentē iepriekš jau "Delfi" aprakstītās epizodes no čekas aģentu ziņojumiem, stāsta par čekistu darba metodēm un iefiltrēšanos disidentu pulkā. Skujenieks arī nosauc vairāku laikabiedru uzvārdus, par kuriem viņam ir sajūta – tie ir sadarbojušies ar VDK. Viņš ir arī pārliecināts – astoņdesmito gadu pagrīdes žurnāls "Auseklis" nevarēja iznākt bez VDK aizmugures.
Bijušās LPSR Valsts drošības komitejas elektroniskajā datubāzē "Delta Latvija" ("Delta") lasāmi arī trīs ziņojumi, kuros rakstīts par pašu Skujenieku. Vienā viņš pieminēts tikai cita starpā, kā viens no dalībniekiem radošo profesiju ļaužu saietiem Andra Grīnberga dzīvoklī, par ko "Delfi" jau rakstīja iepriekš, bet ir arī divi aģenta "Raits" ziņojumu atreferējumi, kuros jau konkrēti vēstīts par dzejnieka gaitām septiņdesmito gadu nogalē, laikā, kad disidenti tiek rūpīgi uzraudzīti. 1978. gada novembrī Knuts Skujenieks ir viens no radošās inteliģences pārstāvjiem, kuru viesošanos Vizmas Belševicas un Zigurda Elsberga dzīvoklī fiksē VDK aģents "Raits". Tur viņi lasa savu jaunāko, vēl nepublicēto dzeju. Mēnesi iepriekš "Raits" sniedzis vēl vienu ziņojumu - šoreiz pats aģents, atsaucoties uz pazīšanos ar Skujenieku un Belšvicu ticis pie ielūguma uz disidenta, viena no Baltijas hartas parakstītājiem Fēliksa Nikmaņa dzīvokli, kurā Nikmanis viņam lasījis savu dzeju un dalījies savos pretpadomiskajos uzskatos. Aģenta "Raits" kartīte ir noformēta uz mūziķa Jura Garbovska vārda. 1952. gadā dzimušais vīrietis savervēts 1973. gadā, un vervētājs bijis VDK 5.daļas 2.nodaļas, kuras darbības sfēra bija "cīņa pret ideoloģisko diversiju" radošajā inteliģencē, darbinieks Māris Dreijers. Skujenieks gan "Delfi" norādīja, ka šādu Juri Garbovski neatminoties.
"Delfi" publicē šos ziņojumus kādi tie atrodami datubāzē "Delta", tulkojumu latviski, ko nodrošina tulkošanas firma "Skrivanek" kā arī aģenta kartītes attēlu.
"Delfi" publikāciju sērijā par disidentiem un VDK, vienā no čekas aģentu ziņojumiem mēs varam lasīt sekojošu epizodi – Gunārs Astra sapulcina dažus bijušos politieslodzītos pie leģionāra Ernesta Laumaņa kapa, bet pēc pāris dienām par to jau ir divu aģentu ziņojumi. 1962. gadā, nonākot izsūtījumā Mordvijā, jums pašam arī sanāca tikties ar Laumani?
Jā, mēs tieši vienlaicīgi bijām lēģerī ar Laumani. Ļoti pozitīva persona, viena iemesla dēļ, zinot, caur ko cilvēkam ir nācies iet cauri. Viņš vienmēr interesējās, ko es rakstu. Man bija viņam jālasa priekšā. Es to arī darīju. Viņš ļoti interesanti reiz konstatēja, ka pārāk maz manos darbos ir pozitīvā konteksta, – tas mani sevišķi izbrīnīja no viņa mutes tādos dzīves apstākļos. Manas publikācijas jau tolaik lēģerī gāja no rokas rokā.
Laumanis bija sava veida jūsu lēģera literārais kritiķis?
Starp citu, jā! Viņš tajā laikā pats arī nodarbojās ar indiešu filozofiju, pārtulkoja no sanskrita latviski "Bhagavadgītu" ["Dievišķo dziesmu" – red.]. Viņš atbrīvojās pirms manis, un tolaik dzirdēju leģendu, ka reiz jau bijis atbrīvots, bet uzreiz aizturēts ar motīvu, ka viņš ļoti slikti ietekmē jaunatni. Laikam kaut kādā civilajā dzīvē viņš arī bija bijis skolotājs, kāds nu bija, nezinu, bet toties kā 15. divīzijas trieciendaļas komandieris viņš bija izcils, viņam arī bija ļoti augsta autoritāte ieslodzīto vidū.
Kas bija tie cilvēki, kas ieslodzījumā turējās ap Laumani?
Es jau lēģerī biju vairāk individuālists. Mēs vairāk tikāmies divatā, aci pret aci. Latviešu tur bija daudz, daudz bija latviešu jaunatnes, un jaunatnei tāda personība jau ir tas, kas ir vajadzīgs. Viens no lēģerniekiem arī vēlāk apprecēja Laumaņa meitu, bet es uz kāzām nebiju, tās notika Liepājā. Viņš ātrāk atbrīvojās un arī man palīdzēja, nodeva sūtījumus, ziņas tuviniekiem.
Sērijā "Maisi vaļā" mēs aplūkojam daudzus redzamus septiņdesmito un astoņdesmito gadu disidentus, kuru likteņi ir krustojušies arī ar jūsējo, jo par dalību "nacionālās pretestības grupā" tikāt apsūdzēts kopā ar Viktoru Kalniņu, Gunāru Rodi un Uldi Ofkantu.
Jā, Kalniņš bija mans paziņa jau no Maskavas studiju laikiem. Viņa audžuvecāki bija no vecajiem boļševikiem, bet tādi patīkami cilvēki. Es pie viņiem ciemojos, mani attiecīgi pabaroja, es biju pliks un badains students, viens savā institūtā tajā laika posmā. Ar Viktoru Kalniņu mēs iepazināmies vienā literārā vakarā, kur bija nofraktēta slavenā Maskavas kolonnu zāle, viena grupa studentu lasīja dzeju, un es lasīju dzeju arī latviski. Šajā sakarā pie manis pienāca viens students un sāka runāt latviski. Tā mēs arī kļuvām par draugiem kopš studentu laikiem. Ar Gunāru Rodi līdz savai tiesai es nebiju pazīstams. Es biju pazīstams ar Daili Rijnieku, kurš bija viņa kompanjons. Caur viņa sievu bibliotekāri arī bijām pazīstami bibliotekāru aprindās. Līdz lēģerim Uldis Ofkants arī man nebija pazīstams, tur bez Ofkanta bija jauns puišelis Ziedonis Rozenbergs, bet viņam jau iedeva maz, samērā ātri izlaida.
Sākumā jau mēs katrs bijām par sevi, katrs savā čekas pagrabā. Līdz etapam, līdz lēģerim. Tad gan mēs satikāmies lēģerī, tur mēs nonācām kopā visi. Mana tiesāšana kopā ar viņiem – tas principā bija padomju jurisprudences pārkāpums, jo man nebija ar šo lietu nekā kopīga. Vienīgais kopīgais – es netiku ziņojis par sarunu ar Rijnieku un reizē ar to saņēmu pantu, vēl bez tradicionālās aģitācijas un propagandas es saņēmu pantu par neziņošanu par sevišķi bīstama valsts nozieguma izdarīšanu. Tas man palīdzēja viegli tikt galā ar vervētājiem (smejas).
Kad tieši parādās pirmie čekas vervētāji?
Pēdējo reizi man tie parādījās septiņdesmitajos gados. Mēs piedzērāmies, salamājāmies un izšķīrāmies, jo domāts bija ar tādu primitīvu psiholoģiju: ja es patērēšu vairāk alkohola, es būšu mīkstāks pēc dabas. Izrādījās otrādi – es pārskaitos! Viens no pratinātājiem bija man pazīstams. Pēc tam gan man lika mieru. Savukārt lēģerī viņi gan ir klāt jau drīz pēc nonākšanas tur.
Te gan ir cita lieta, jo faktiskais iemesls, kāpēc mani vajadzēja arestēt, – to es jutu jau pēc tam, kad mani pratināja, jutu, ka čeka burtiski grābstās ap to tēmu, – mēs, neliela rakstnieku grupa, 1962. gada sākumā gatavojāmies rakstnieku kongresam, kurā gribējām pārvēlēt visu Rakstnieku savienības valdi, tikt vaļā no "staļinistiem". Bet "staļinisti" bija ar spicākām ausīm. Mums pa vidu vandījās čekas štata darbinieks – "mīļais Jānis" jeb Jānis Anerauds. (Versija par vēlāk ilggadīgo VDK kontrolētās LPSR "Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs" aktīvistu Aneraudu kā čekas štata darbinieku ir strīdīga, jo Anerauda vārds ir atrodams VDK aģentu kartotēkā aģenta "Skreja" kartītē, kurš savērvēts jau 1953.gadā, -red.) Toreiz mēs to nezinājām, viņš figurēja kā dramaturgs, kuru neatzīst, kritizē, izplata politiskus pārmetumus. Viņš arī pēc tam ļoti lepojās, ka visu kompāniju iesēdināja. Pirmais projekts jau bija arestēt ne tikai mani, bet arī Vizmu Belševicu. Viņu arī aizturēja un noturēja vienu diennakti čekas izmeklētāju kabinetā, arī es pirmo diennakti pavadīju tur. Mani savāca milzīgā steigā, vēl nenoformējuši orderi, pēc tam gaidīja, kamēr noformē orderi.
Šī brīža acīm skatoties: bija cilvēks – pantu piemeklēja?
Es jau tobrīd nebiju nekāds tur disidents. Par disidentu mani izskoloja lēģeris, ļoti nopietni izskoloja. Es varēju uzrakstīt apžēlošanu un septiņu gadu vietā būtu ticis mājās divos gados, bet es kategoriski pateicu, ka nerakstīšu apžēlošanu un sēdēšu visus septiņus gadus.
Pēc "čekas maisu" atvēršanas jūs droši vien esat sekojis līdzi publiskajā telpā notiekošajam. Aģenta kartītēs parādās arī iepriekš jūsu minēto likteņbiedru uzvārdi. Kāds ir jūsu viedoklis – čeka viņus savervēja?
Ļoti grūti konkrēti pateikt un kādu nosaukt. Čekisti jau vervēja cilvēkus visu laiku, es saņēmu informāciju, ka viens otrs no mana bara ,un tā bara, kas izveidojās lēģerī, ka tur vairāki ir "maisos". Es domāju, ka pamatā savervēja tajā posmā, kad cilvēks atbrīvojās no lēģera. Tas ir vervējums pēc lēģera. Šiem cilvēkiem jau pēc atbrīvošanas nav nekādu perspektīvu. Man, paldies Dievam, bija diploms, jo neviens no tiem pārējiem augstāko izglītību nedabūja. Daudzi jau tagad ir viņsaulē, tas pats Uldis Ofkants. Es jau ar' pie citiem braucu pēc atbrīvošanās, pie citiem aizbraucu tikai uz bērēm.
Bet nu ir skaidrs, ka čeka disidentus pamatīgi uzpasēja?
Protams, mēģināja ar mani runāties jau lēģerī. Tas bija kaut kāds Maskavas pilnvarotais. Viņš saka – jūs, inteliģents cilvēks, ar šiem mužikiem. Jā, tur bija zēni no laukiem ar nepabeigtu pamatskolu, bet es teicu vienkārši: es ēdu ar viņiem vienu un to pašu putru, mēs valkājam vienus un tos pašus vateņus. Mēs esam solidāri. Jūs nemēģiniet šeit.
Ko čekisti, atbraukuši uz lēģeri, šajās sarunās saka?
O, tur ir tāda mīļa parunāšanās. Vai tu nevari mums drusciņ palīdzēt? Tādā stilā. Kolīdz apsolies, tā arī sākas. Es jau teicu – kāda jums no manis palīdzība, nevajadzēja jums pašiem man iedot attiecīgo pantu, bet tagad mēģināt no neziņotāja iztaisīt ziņotāju.
Atgriežoties pie iepriekš jau minētās epizodes ar Astru un Laumaņa kapu. Čeka jau arī pēc atbrīvošanas turpina labi uzraudzīt.
Es zinu to epizodi, neatceros, vai mani aicināja, bet es uz bijušo lēģernieku saietiem gan īpaši negāju, jo liekas represijas man vairs nebija vajadzīgas. Man bija vieglākais, man nebija operatīvās uzraudzības, bet vāca ziņas arī par mani, no cilvēkiem, kuri slikti mani pazina. To es sapratu, jo tas bija tāds čekas paņēmiens, kā tālāk var laist tenkas. Cilvēkam uzdod jautājumu: "Kas jums zināms par Skujenieka pretvalstisko darbību?" Viņš jau tā ir pārbijies, nekā nezina, bet tas nenozīmē, ka viņš nestāsta tālāk, kur viņš ir pabijis, un izsaka kādu iespējamu versiju.
Es strādāju "Literatūrā un Mākslā", mani it kā no redakcijas aizsūtīja uz Ventspili, tur bija pārpildīta viesnīca, kaut kur izmitināja, bija rezervēta vieta, tur jau viens gulēja priekšā, lasīja grāmatu, tad izgājām sapīpēt, pāris vārdu pārrunājām, bet otrā rītā agri viņš ieradās jau ar attiecīgo izmeklēšanas daļas priekšnieku, lai mani arestētu. Bet publikai tika pasniegts, ka es esmu gribējis bēgt uz ārzemēm un Ventspilī noķerts.
Epizodē pie Laumaņa kapa jau arī... Ziņojumos norādīto aģentu kartītēs ir lasāmi tā brīža domubiedru vārdi – Ivars Žukovskis un Uldis Ofkants.
To, ka Žukovskis ir "svoločs", to es, protams, zinu. Viņš turpināja izplatīt dezinformāciju arī vēlāk. Bija Rakstnieku savienības valdes paplašinātā sēde pēc Astras sievas lūguma. Iestāties visiem jautājumā par Astru un Astras atbrīvošanu. Mēs, lielākā daļa, parakstījām, diezgan daudz, bija pamatīga saķeršanās ar prokuroru, bet pēcāk tika izplatīts, ka tikai Visvaldis Eglons [prozaiķis, īstajā vārdā Visvaldis Lāms – red.] tikai viens parakstījis un Skujenieks atteicies parakstīt. Tādi publicisti kā Māris Ruks to turpina vēl tagad, ņirgāties – redziet, lēģerī viņi bija labi, varēja tēju dzert kopā... Bet es jau neatteicos, es parakstīju. Tā bija Žukovska versija, kuru viņš izplatīja, un esmu pārliecināts, ka viņš sadarbojās.
Tajā laikā viņš stāstīja izdomātus stāstus lēģerī, ka esot avīzes korespondents, citi jau tad smējās, ka viņu pazīst savādāku, ka strādājuši pie viņa, viņš bijis kaut kāds ceļu meistars. Netīrs cilvēks, ļoti aktīvs. Žukovskis jau izdeva "Ausekli", tiku lasījis to žurnālu. Man liekas, kāds viņam stāvēja aiz muguras.
Čekas aģenta kartītes jau lasāmas arī par citiem tolaik ļoti redzamiem vīriem, tādiem kā Ints Cālītis un Juris Ziemelis...
Tas Cālītis ir ņurcīts un mētāts, trīs reizes sēdējis. Izveda kā bērnu ar visu ģimeni, atceros, mēģināja te pēc atgriešanās vēl nodarboties ar legālu politisko darbību. Bet, runājot par sadarbību ar čeku, – to zina tikai čeka, to nezinu es (smejas). Tas pats par Ziemeli. Atceros, Cālītis un Ziemelis lēģerī mēģināja būt par vadoņiem, tāpēc man ar viņiem bija vēsas attiecības. Es esmu pārāk liberāls pēc saviem uzskatiem, kaut kādu tur vadonību – es to neciešu. Es to arī viņiem tiku teicis, viņu šaurs pulciņš tur bija, viņi nebija sevišķi draudzīgi, man to arī nevajadzēja, es biju individuālists, es daudz rakstīju tolaik.
Atrodoties lēģerī Mordvijā tos septiņus gadus, cik daudz tur bija cilvēku no Latvijas?
Mēs bijām ap 1200, 1500 vīriem tur kopumā. No latviešiem, mani jau interesēja mans gada gājums, to bija tuvu pie 70. Vēl bija liels kvantums veco, jo vecie no drausmu nometnēm tika uz turieni pārvesti, tie, kuriem bija iedoti 25 gadi, bet patrāpījās tajā laikā un netika nošauti, jo Staļins atcēla nāves sodu un ieviesa 25 gadus katorgas. Tā nu viņi dzīvojās tur pie mums, maz gan kontaktējās, mūžīgā "veči un jaunatne" situācija. Jaunatne jau tur bija aktīva, mums bija divas basketbola komandas, bija muzikanti, rīkojām kultūras pasākumus, Raiņa jubileju – bija savas Dzejas dienas, visus svētkus, Ziemassvētkus, Lieldienas, 18. novembri. Slepus kādā mazgātavā vai ģērbtuvē izliekam ārā vaktnieku, lai uzmana, vai nespīd spožas pogas pārāk tuvu, un svinam. Ziemassvētki mums lēģerī bija sevišķi grezni, jo mūsu kontingentā bija mācītājs no Madonas Oto Baltiņš jeb Baltiņtēvs, kā mēs saucām. Viņš taisīja īsu reliģisku ceremoniju, mēs visi dziedājām "Dievs, svētī Latviju".
Citreiz ar' salasāmies saulītē, zēns spēlē ģitāru, mēs dziedam vecas ziņģes vai arī saceram tekstus paši, es vārdus, citi zēni mūziku. Pamatā jau mēs nebijām nošālējušies.
