Tāpēc nav brīnums, ka visas Eiropas kopīgajā sarunā par bēgļu krīzi katra puse vaino citu par nereālistiskiem un neilgtspējīgiem politiskiem risinājumiem. Turklāt ir vēl citi aspekti – nacionālā identitāte, mūsu starptautiskās saistības, demogrāfija, Eiropas likumi un solidaritāte. Taču galu galā tas viss nonāk pie laika un realitātes.
Ko tieši abas puses saka šajā sarunā? Uz brīdi neņemot vērā nianses un vienkāršojot visu, varētu teikt, ka viena puse Eiropu redz kā kristiešu kontinentu, kam būtu sevi jāaizsargā pret cilvēku migrāciju, ja vajadzīgs, arī ar žogu palīdzību. Otra puse apgalvo, ka Eiropas nākotne ir globalizēta un multikulturāla.
"Kristīgā Eiropa" pesimistiski skatās uz bēgļu integrāciju, taču optimistiski par iespēju viņus apturēt ar žogu un robežkontroles palīdzību. "Globalizētā Eiropa" labprāt pieņem migrantus un ir skeptiska par iespējam viņus Eiropā neielaist. "Kristīgā Eiropa" redz Angelu Merkeli ceļā uz izgāšanos, jo viņa ir iesprūdusi 20. gadsimta multikulturālisma sapņos, bet "globalizētā Eiropa" tādus līderus kā Viktoru Orbānu un Jaroslavu Kačiņski novieto kaut kur ap 1930. gadiem.
Šādai polarizācijai ir trīs problēmas – pirmkārt, sākotnēji tas bija tāds kā Rietumu -Austrumu Eiropas konflikts iekšēji Eiropas Savienībā. Tas bija īpaši redzams, kad Eiropas Padome septembra beigās diskutēja un nobalsoja par kvotu sistēmas ieviešanu, sadalot 160 000 bēgļu starp dalībvalstīm.
Višegradas četrinieks izcēlās, jo bija pret šādu sistēmu – galējā balsojumā Slovākija, Čehija, Ungārija un Rumānija nobalsoja pret. Tāpēc daudziem Rietumos šīs jaunās dalībvalstis izskatījās pēc cilvēkiem, kuri palaiduši garām globalizācijas laikmetu un ir iesaldēti dzelzs priekškara pagātnē.
Dažas Rietumvalstis jau tad saistīja solidaritātes trūkumu bēgļu jautājumā ar solidaritātes problēmām Krievijas agresijas jautājumā. Taču jaunās dalībvalstis uzskatīja, ka Rietumi parāda savu ierasto iedomību un vienaldzību par Centrāleiropas īpatnībām.
Otrkārt, konfliktam padziļinoties, vairāk kļuva redzama polarizācija starp Vāciju un pārējiem. Vācijas valdība sāka izrādīt augstus morāles principus. Dažām valstīm Vācija izskatījās kā "hipiju valsts", uzspiežot kaimiņvalstīm savu "Birkenštoka imperiālismu".
Agrāk lielākajā daļā Vācijas un Centrāleiropas sarunu bija jūtama Vācijas vainas apziņa par Otro pasaules karu, kas bieži spējusi mainīt Vācijas politiķu un diplomātu toni. Pat Grieķijas eirozonas krīzes laikā tai ir bijusi sava loma. Runājot par bēgļiem, šī vainas apziņa pēkšņi pazuda. Vācija vai vismaz tā daļa, kas atbalstīja bēgļu uzņemšanu, šķietami bija mācījusies no vēstures. Un dažu vāciešu acīs pārējie kļuva par fašistiem.
Jāsaka, ka dažos izteikumos no Centrāleiropas puses bija grūti klausīties – Jaroslava Kačiņska apgalvojums, ka bēgļi pārnēsā slimības, vai arī tas, ka baznīcas Rietumeiropā tiek pārvērstas par publiskajām tualetēm, kā arī Roberta Fiko ierosinājums valstī ielaist tikai kristiešu bēgļus, kas ir atklāts Ženēvas konvencijas pārkāpums. Taču situācija tāda palikt nevar – ja Vācijas valdība vēlas uzņemties vadošo lomu, tai jābeidz moralizēt un jāizmanto mērenāka un pragmatiskāka valoda.
Treškārt, vissvarīgākais ir tas, ka kļūst arvien grūtāk rast kaut kādu vidusceļu starp "globalizēto Eiropu" un "kristīgo Eiropu". Šis vidusceļš varētu sastāvēt no šādiem elementiem:
- Ir pienākums izturēties pret bēgļiem humāni, taču ES valstīm nav pienākums ielaist visus savā valstī bez robežkontroles. Nacionālā identitāte un iekšējo robežu kontrole nav 19. gadsimta ilūzija.
- Eiropai imigrācija nepieciešama demogrāfisko apstākļu dēļ. Pašreizējais migrantu vilnis var būt daļēja atbilde uz šo jautājumu, taču tie, kuriem ir tiesības uz patvērumu, var nebūt tie, kas nepieciešami mūsu darba tirgum.
- Solidaritāte dalībvalstu starpā ir svarīga, taču tai nav jāaprobežojas ar kvotām – ir jāpalīdz "frontes" valstīm uzstādīt bēgļu reģistrēšanas iestādes.
- Cenšoties uzlabot apstākļus konflikta zonām tuvākajās valstīs, piemēram, Turcijā, ES būs jāmobilizē vairāk politiskās enerģijas un finanšu, lai uzlabotu apstākļus cilvēkiem, ja vien viņiem nav citas iespējas, bet ienākt Šengenas zonā.
- Cilvēkiem, kas vēlas saņemt patvērumu ES, būs jāpieņem dažas fundamentālas vērtības, piemēram, dzimumu līdztiesība, vārda un reliģijas brīvība un fakts, ka antisemītisms ir slikts. Tas attiecas uz visām reliģiskajām grupām, un musulmaņiem ar to varētu klāties grūtāk. Visām uzņēmējvalstīm ES ir aktīvāk jārunā par šīm vērtībām.
Taču vissvarīgākais ir tas, lai sarunas par bēgļiem kļūtu racionālākas abās pusēs. Nevienam otrs nebūtu jāvaino par dzīvošanu ārpus realitātes vai bezcerīgu atrašanos pagātnē. Kultūra ir svarīga, taču beigās nozīme nav tiešai musulmaņu un kristiešu korelācijai Eiropā. Nozīme ir tam, vai mēs spēsim palikt par atvērtu sabiedrību arī nākotnē, nevis "Eirābiju" vai ksenofobijas un nacionālisma apsēstu kontinentu. Mums pie tā ir jāstrādā kopīgi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
