'Maisi vaļā': Ļaunums dažkārt ir banāls, intervijā saka čekas pētnieks Stepens  (152)

Pirmā intervija – par tā sauktās radošās un tehniskās inteliģences pārstāvju attiecībām ar "čeku" Latvijas okupācijas gados ar LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas pētnieku Ojāru Stepenu.

Pirmais jautājums, iespējams, skanēs provokatīvi. Mana pārliecība ir, ka liela daļa inteliģences okupācijas gados tāpat centās ar varu lieki nekonfliktēt un bija atvērta lielākiem vai mazākiem kompromisiem, ja apmaiņā pret tiem varēja saņemt kādus tā laika apstākļos būtiskus dzīves komfortu uzlabojošus labumus. Līdz ar to – ko aģenti inteliģences aprindās patiesībā varēja "čekai" tādu nozīmīgu pastāstīt?

Esmu nedaudz ieskatījies VDK elektroniskajā datu bāzē "Delta" (aģentu kopsavilkumi un ziņas par novērotajiem cilvēkiem). Un mēs redzam aģentu ar segvārdu "Verdi", kura uzvārdu un vārdu gan riskanti saukt, jo Arvīds Platpera kungs ir vērsies tiesā un tiesā sadarbības fakts nav pierādīts. Īsi sakot, "Verdi" ziņojumos var, piemēram, lasīt: braucam uz ASV, viens no grupas aizklīda nolūkā iegādāties datoru; datoru nenopirka, toties nopirka magnetafonu. Un tā tālāk.

Tomēr atbildot uz jautājumu, mums jāskatās plašāk. Padomju sabiedrība bija totalitāra sabiedrība un tādā inteliģences vieta ir īpaša. Patiesībā saknes tam sniedzas vēl cariskajā Krievijā. Ar ko atšķiras Rietumu tipa sabiedrība no tās, par kuru mēs runājam? Kur Rietumos notiek politiskās diskusijas? Vairāk vai mazāk pašu politiķu vidē, pat ja mēs runātu par XIX gadsimta angļu klubiem. Krievijā tā notikt nevarēja, jo šāda cilvēku slāņa nav. Tomēr idejas kaut kur jāapspriež ir, un rezultātā šajā autoritārajā tradīcijā inteliģence aizstāj politiķu vidi.

Slavenais teiciens, ka "Krievijā dzejnieks vienmēr ir kaut kas vairāk par dzejnieku"?

Jā. Neatkarīgi no tā, vai šīs inteliģences grupas konkrēto varu atbalsta vai neatbalsta, ideju apspriešana notiek tajās. Un šī savā būtībā aplamā situācija turpinājās arī okupācijas gados Latvijā. Esmu padziļināti darbojies ar tā laika komponistu un teātra darbinieku t.s. radošajām savienībām. Un ticiet man, ka VDK varēja būt interesanti uzzināt, kas vēl 1986. gadā šādas radošas savienības kongresā tiek runāts aizkulisēs, neoficiāli.

Publiskajā telpā tiek daudz runāts par to, kurš bija ziņotājs, bet, manuprāt, pietrūkst skaidrības par to, kādas varēja būt reālās sekas ziņojuma "objektam". Un rezultātā parādās diskurss, ka, nu, es tur kaut kādas muļķības stāstīju, neko būtisku, līdz ar to nekādu reālu ļaunumu nenodarīju. Mums ir zināmi disidenti, kuru gadījumā ir puslīdz skaidrs, ko vara viņiem nodarīja. Bet citu ziņošanas "objektu" gadījumā?

Sekas var būt dažādas. Abstraktāk runājot, ziņojumi ļāva varai kontrolēt vidi vispār. Ja runājam par sekām kādam konkrētam cilvēkam, tad VDK varēja izsaukt un piedraudēt, ka šī cilvēka profesionālā karjera apstāsies. Nepatīkami, vai ne?

Manam jautājumam faktiski ir arī "apgriezts" formulējums. Kad ziņotāji saka, ka ir bijuši spiesti sadarboties, jo "čeka" viņus iebaidījusi, liktos svarīgi saprast, kā varēja iebaidīt? Ja mēs nerunājam gluži par Staļina laikiem, protams.

Iedomājaties, ka jūs esat jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks. Jums ir pilnīgi normāla vēlme izveidot ģimeni, bērni, tātad nepieciešams dzīvoklis utt. Lai šīs vēlmes īstenotu, derētu kļūt par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku. Un jums var pateikt, ka nekļūsiet vis, ja vien...

Diezgan banāli, bet ļaunums vispār dažkārt ir banāls, un šādas metodes darbojās. Vai otrādi – jūs esat Komponistu savienības biedrs, kuram tuvojas pensijas vecums. Jautājums: jūs ieteiks t.s. personālajai pensijai vai neieteiks? Un, ja vidējā pensija bija 270 rubļi, tad personālā varēja sasniegt 1500 rubļus. Ir taču atšķirība, vai ne? Un šo jautājumu savienība saskaņoja ar "orgāniem".

Mana ar faktiem neverificējama sajūta ir, ka, kāds varēja ziņot būdams aģents, un varēja ziņot arī tāds nemaz nebūdams. Jo šis kāds jutās vai nu "apzinīgs padomju pilsonis", vai arī bija, atvainojos, cūka. Mēs esam koncentrējušies uz aģentiem, piemirstot, manuprāt, par šo otro variantu.

Jā, varēja gan tā, gan tā. Jo, starp citu, bija arī tāda kategorija kā "uzticības persona". Tā vienkāršoti izsakoties, tas ir cilvēks, ar kuru VDK pārstāvis var šad un tad tāpat aprunāties, kurš nav īpaši jāstimulē ar draudiem vai labumiem. Tas arī nozīmē, ka būs cilvēki, kuri nekādās "kartiņās" nenofiksēsies.

Tāpat, ja runājam par kategoriju "apzinīgie padomju ierindas pilsoņi", neaizmirsīsim to, ka astoņdesmito gadu beigās pat parādījās VDK "uzticības tālrunis", kur jūs varējāt atstāt savu informāciju. Piemēram, par to, ka pie Tautas frontes ēkas žigulī krāmē ieročus – tas ir reāls ieraksts, es nejokoju. Jāpiezīmē, ka beigu posmā VDK parādījās arī sabiedrisko attiecību nodaļa...

Atgriežoties pie jautājuma – lai nebūtu sajukums – ir vērts paskaidrot, par kādu dokumentu korpusu mēs runājam. Tātad daļa ir Latvijas Nacionālajā arhīvā, bet mēs daudz runājam par to VDK arhīva daļu, kas glabājas Satversmes aizsardzības birojā, un kas tagad pārceļo uz Nacionālo arhīvu. Kopijās vai oriģinālos – to gan es nezinu.

Savukārt, ja mēs gribētu uzzināt par 1940.–1941. gadu, tad mums būtu jāiet uz Nacionālā arhīva struktūrvienību, Valsts vēstures arhīvu. Tā lielā bēda ir tā, ka 1991. gadā tika pārkāpta normāla prakse, ka visiem vienas organizācijas dokumentiem galu galā ir jānonāk vienā arhīvā. VDK gadījumā tie tika sadalīti dažādās vietās.

Kaut kas uzreiz tika nodots Valsts arhīvam, kaut kas palika SAB, kaut kas palika toreizējā Policijas akadēmijā. Kaut kas nonāca Iekšlietu ministrijā, joprojām tur ir, un nav pieejams. Manuprāt, tolaik tika izdarīta diezgan apzināta riebeklība.

Atgriežoties pie tā, ko esat speciāli pētījis tā saukto radošo savienību kontekstā – kāds ir iespaids, vai cilvēki nojauta, kurš viņu kompānijā, kā saka, ir ziņotājs?

Nu, šodien daudzi saka, ka nojautuši, bet tas patiesībā nav tik vienkārši, jo gadījās, ka par ziņotāju uzskatīju cilvēku, kurš vienkārši bijis nepatīkams kā kolēģis. No otras puses, nebija jau noteikti jābūt VDK ziņotājam – varēja aiziet pie priekšniecības pasūdzēties.

Runājot par ziņotājiem no tā sauktajām zinātnieku aprindām, ir izskanējis viedoklis, ka, nu, cilvēki rakstīja atskaites par kādā starptautiskā konferencē dzirdēto, kas no šodienas viedokļa izklausās salīdzinoši nevainīga lieta.

Vispirms gan jāsāk ar to, ka nebija tā, ka tie, kuri brauca uz ārzemēm automātiski kļuva par aģentiem. No tā var secināt, ka, ja tu brauci uz ārzemēm un tomēr kļuvi par aģentu, tad no tevis gaidīja kaut ko vairāk par "kultūras programmas" atreferējumu.

Tā, protams, no manas puses tagad būs spekulācija, bet – varbūt gaidīja ne tikai konferences tēžu paņemšanu, kas tāpat bija brīvi pieejamas, bet, piemēram, iedibināt kontaktus ar noteiktām personām, iedraudzēties. Tas jau ir aģenta uzdevums.

Mūsu pašu kolēģi, piemēram, vēsturnieks Henrihs Strods, ir braukuši, lai iepazītos ar konkrētu latviešu emigrācijas pārstāvi, un pēc tam par viņu ziņotu. Tādā izpratnē, ka – vai šo cilvēku varētu padomju puse izmantot savās interesēs.

Cilvēki no Latvijas brauc, lai it kā apmainītos pieredzē par folkloras pētniecību, bet cenšas iedibināt kontaktus ar aprindām, kas mums šobrīd saistās ar Vairu Vīķi-Freibergu. Ja tiks nodoti atklātībai datu bāzes "Delta" materiāli, tad mēs arī ieraudzīsim, kas bija no Latvijas puses braucēju "aplidotie" cilvēki tur, jo materiālos viņi parādās kā "novērotās personas".

Starp citu, vai "Deltu" arī vajag tāpat publiskot kā tos VDK materiālus, kas jau publiskoti?

Manuprāt, publiskot vajag maksimāli daudz. Es piekrītu, ka vajadzētu "aizkrāsot" to, kas attiecas uz cilvēku veselības stāvokli vai, teiksim tā, seksuālajiem sasniegumiem, bet pārējo vajadzētu gan. Tehniski šāda sensitīvo datu "aizkrāsošana" ir iespējama.

Mazliet par sadarbības, ja tā var teikt, tehnisko pusi. Mūsdienās ir grūti iedomāties, ka saziņas līdzekļu klāsts bija nesalīdzināmi šaurāks, tādēļ nācās iet tikties. Nevis, teiksim, "čatot" kādā labi aizsargātā aplikācijā. Kur bija jāiet?

Starp citu, galīgi ne obligāti uz "Stūra māju". Dažkārt iestādēs bija piemērotas telpas šādām sarunām, bet bija arī konspiratīvie dzīvokļi un uzticības personu dzīvokļi.

Piemēram, jūs atrodat kādu ideoloģiski pārliecinātu pensionāri un piedāvājiet viņai palīdzēt materiālu apmaiņā pret to, ka, teiksim, trešdienās no 19 līdz 21 viņa izies pastaigāties. Tāpat mēs redzam, ka instrukcijās par vervēšanu tika norādīts, ka jāpievērš uzmanība vai vervējamam ir personīgais auto. Vajadzības gadījumā tā arī bija laba tikšanas vieta.

Es gribētu mūsu sarunas ievirzes – inteliģence – kontekstā vērst uzmanību uz vēl kādu aspektu. Mēs, protams, koncentrējamies uz t.s. atpazīstamām personām, bet es pats, pētot materiālus, redzu, ka galu galā starp savervētājiem ir arī kultūras namu vadītāji. Viņi, jā, nav visiem zināms Dzejnieks ar lielo burtu, bet šādi vara zināja, kas notiek "pagastos", un, ja pieskaita šo inteliģenci, tad inteliģences īpatsvars aģentu kopējā masā ir lielāks.

Tāpat – atgriežoties pie pirmā jautājuma – ir jāsaprot, ka kultūras cilvēki totalitārās sistēmās ir svarīgi, jo ne jau, ja tā drīkst teikt, traktorists būs tas, kurš formulēs vai spēs izklāstīt vajadzīgo propagandu.

Tāpēc jau es formulēju šo tēzi: ar ko cilvēks, kurš nav bijis VDK aģents, bet ir veltījis savu talantu okupācijas varas "cilvēciskās sejas" uzturēšanai, ir labāks par inteliģentu – VDK aģentu?

Zināmā mērā ne ar ko.