'Maisi vaļā': Čeka bija kompartijas kontrolē, atzīst vēsturnieks  (139)

Par to, kā darbojās sistēma, kā meklēja čekistus un to, kā augstos amatos nonāca latvieši saruna ar vēsturnieku Arturu Žvinkli.

Publiskajā telpā ir liela interese par VDK aģentiem, ziņotājiem, bet, atvainojiet par banalitāti, lai kādu savervētu, ir jābūt vervētājam. Tādēļ ierosinu šodien runāt tieši par VDK darbiniekiem. Pirmais jautājums. No vienas puses, publiskota ir t.s. telefonu grāmata, kurā lasāmi VDK darbinieku vārdi un darba tālruņi uz 1991.gada aprīli. No otras puses, cik saprotu, kopumā mēs par VDK darbiniekiem – jo īpaši hronoloģiski agrākos periodos – zinām maz. Tā ir?

Tā ir, jo arī minētajā "telefonu grāmatā" ir vārdi un uzvārdi, bet nav nekā par šo darbinieku biogrāfijām. Kā viņš ir nonācis drošības orgānos, piemēram. Un, jā, galu galā ir agrāki, ja tā var teikt, VDK darbinieku sastāvi. Jo mums taču ir jārunā par vairākiem posmiem – sākot ar 1940.-1941. gadu, tad 1944. gadu, kad tieši notika vislielākie noziegumi pret Latvijas tautu. Un tā tālāk.

Iemesls šādai situācijai ir tas, ka Latvijā nav palikušas valsts drošības dienestu darbinieku dienesta lietas, personu lietas, tā sauktās kadru kartītes, kas, savukārt, daļēji atrodas Lietuvā, arī Ukrainā.

Latvijā šie valsts drošības dienestu kadru darbinieki ir jāmeklē Latvijas Valsts arhīva Latvijas Komunistiskās partijas CK nomenklatūras kadru lietās. Kurās, kā saka, viss ir kopā – kolhozu priekšsēdētāji, kompartijas sekretāri un citi. Respektīvi, lai atrastu drošības dienestu darbiniekus, ir jācilā lieta pēc lietas.

Kāpēc, jūsuprāt, daļa no dokumentiem ir, kā minējāt nonākuši Lietuvā un Ukrainā? Tas izrietēja no kādas tā laika dokumentu aprites kārtības, vai arī varam runāt par apzinātu izvešanu, lai dokumenti nenonāktu "nepareizajās" rokās?

Grūts jautājums. Lietuvā savukārt nav VDK aģentu kartīšu... Mans personīgs viedoklis sliecas uz to, ka neviens VDK darbinieku lietas atstāt Latvijā negrasījās, un laika to izvešanai bija pietiekoši. Neviens nav nedz apgāzis, nedz apstiprinājis arī versiju, ka tāda veida dokumentus, kādi ir Lietuvā, varēja arī iznīcināt, jo VDK darbinieki diezgan ilgu laiku turpināja nākt uz darbu...

Ko jūs ar to gribējāt teikt?

Ir jāatceras jautājums, ko mēs vēl īsti neesam izdiskutējuši... Tad jāatgriežas 1990. gada maijā, kad veidojās Latvijas Republikas ministru kabinets. Paskatāmies "Latvijas Republikas Augstākās padomes un Valdības ziņotājā", oficiālajā publikācijā, un redzam, ka Ministru padomes sastāvā bija paredzēts Latvijas Republikas Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs.

Jāpatur prātā, ka 1990. gadā Latvijas Republika pastāvēja latviešiem, bet ne jau PSRS un, godīgi sakot, arī pārējai pasaulei. Un arī 1991. gadā VDK darbinieki varēja brīvi iet savos kabinetos un strādāt savu darbu, un šādā kontekstā nevar arī teikt, ka, lūk, pēc tā sauktā augusta puča izgāšanās 1991. gadā, viss sabruka un varēja sākt no baltas lapas.

Mēs šīs sarunas kontekstā runājam tieši par VDK darbiniekiem, tomēr kopumā jautājums ir plašāks. Vai "čeka" dominēja, vai arī tomēr komunistiskā partija vadīja "čekas" darbu? Un atbilde ir tāda, ka primārais bija kompartija. Un no šī viedokļa nav tik svarīgi, vai konkrētais LKP nomenklatūras cilvēks bija strādājis VDK vai nebija – mēs redzam zināmu pārmantojamību kopumā.

Piemēram, šie "gaišie spēki" kompartijā – vēl 1987. gadā viņi rakstīja presē, ka tie, kuri ies pie Brīvības pieminekļa, atklās sevi kā īstos imperiālisma aģentus, un tad 1988. gadā kā uz burvju mājienu viņi kļuva par "gaišajiem spēkiem". Latvijas Republikas nomeklatūras pirmo sastāvu vairumā gadījumu veidoja tie paši cilvēki, kuru lietas atrodas LKP CK nomenklatūras kadru lietās.

Te nepieciešams precizējums, jo, pieļauju, ka esat pamanījis publiskajā telpā tēzi, ka kompartijas nomenklatūru VDK vervēt nedrīkstēja, respektīvi, ka bija kaut kāda šķirtne starp VDK un kompartijas nomenklatūru. Un nu jūs sakāt, ka VDK darbinieku lietas jāmeklē LKP nomenklatūras dokumentos.

Es runāju par valsts drošības iestāžu priekšnieku līmeni. Respektīvi, skaidrs, ka VDK vadītājs, arī daļu vadītāji – šie cilvēki ir nomeklatūrā, jā. Var jautāt, kāpēc? Tad mums jārunā par jautājumu, kā vispār varēja nokļūt "čekā" darbā? Piemēram, 1940.-1941. gadā, pēc 1944. gada. Vai nu ar komjaunatnes rekomendācijām, ar šīs organizācijas nosūtījumu, vai "caur" partijas darbinieku mobilizēšanu darbam valsts drošības iestādēs.

Un bija skaidra prasība, ka, iespējams, darbiniekiem ir jābūt komjaunietim un vēlāk jākļūst par kompartijas biedru. Tādā veidā valsts drošības iestāžu darbinieki bija pakļauti partijas disciplīnai. Un tas vēlreiz runā par to, ka tā bija partija, kas vadīja VDK.

Jā, ir šis viedoklis, ka PSRS bija trīs varas centri – PSKP, drošības iestādes un armija. Realitātē mēs redzam, ka atrašanās vadošos amatos VDK nozīmēja arī ciešu sasaisti ar darbību PSKP vadībā. Piemēram, VDK rajonu daļu priekšnieki bija arī attiecīgā rajona partijas komitejas biroja loceklis, savukārt VDK priekšnieks bija LKP CK biroja loceklis vai biroja locekļa kandidāts.

Kā piemēru tam, kā kompartija kontrolēja drošības iestādes, var minēt to, ka rajona partijas komitejas pirmais sekretārs parakstīja raksturojumu jau attiecīgā rajona VDK nodaļas vadītājam.

Un šie raksturojumi, jo īpaši četrdesmitajos – piecdesmitajos gados, dažkārt bija diezgan iznīcinoši. Rajonos no vietējās "čekas" priekšniekiem arī prasīja referātu lasīšanu, un šī prakse, starp citu, turpinājās arī sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados.

Piemēram, VDK rajona nodaļas priekšnieks nāca uz skolu, un stāstīja par latviešu emigrantiem, pat to, ka nav labi uzturēt ar ārzemēm sakarus, ka tas var beigties slikti u.t.t.. Citiem vārdiem sakot, "čekisti" ne tikai ķēra spiegus un "pretpadomju elementus", viņi piedalījās tā laika ideoloģiskajā sistēmā kopumā.

Atgriežoties pie mana jautājuma – līdz kuram līmenim VDK hierarhijā cilvēki netika pieskaitīti nomenklatūrai, un, sākot no kura, tika?

Diemžēl šī nomenklatūras struktūra diezgan bieži tika mainīta, respektīvi, noteikti amati tajā iekļauti, zināmi amati izslēgti. Četrdesmitajos gados – piecdesmito gadu sākumā valsts drošības iestāžu darbinieku iekļāvums nomenklatūrā bija plašāks – piemēram, tai piederēja ne tikai struktūrvienību vadītāji, bet arī viņu vietnieki, tad vietnieki tika izslēgti.

Bet jāsaprot, ka ziņas jāmeklē arī rajonu nomenklatūru sadaļā, jo tur arī parādās drošības iestāžu vadošie darbinieki. "Krīt" ārā operatīvie, vecākie operatīvie darbinieki, tomēr dažkārt mēs varam tādiem uzdurties jau centrālās nomenklatūras dokumentu daļā – cilvēks ir sācis darbu dienestos, kāpis pa karjeras kāpnēm uz augšu, bet skaidrs, ka ziņas par viņa profesionālo pagātni saglabājas.

Un ir pretēji gadījumi – kad cilvēks kādu iemeslu dēļ ir pazemināts amatā, strādājis rajona līmenī, un tas nozīmē, ka "centrālās" nomeklatūras daļā viņa "mapīte" var būt pavisam plāna, toties rajona līmeņa sadaļā jau izsmeļošāka. Īsi sakot, apstrādājamo dokumentu apjoms ir ļoti, ļoti liels – to cilvēkiem vajadzētu saprast.

Citiem vārdiem sakot, lai tiktu skaidrībā ar represīvā aparāta kadru darbiniekiem, pētāmā ir tikpat daudz, cik skaidrības par ziņotājiem ieviešanai.

Tieši tā. Vēsturnieks nav nedz prokurors, nedz tiesnesis, mums nav jādod morāls novērtējums, bet jāatzīst, ka mēs vēl neesam arī atbildējuši uz sabiedrības pamatjautājumu "Kurš? Kad? Kā?".

Protams, ir materiāli, kuru saturs ir pietiekoši skaidrs tāpat – mēs redzam drošības iestāžu darbiniekus četrdesmito gadu beigās, kas apbalvoti ar augstiem ordeņiem "za vipolņenije speczadanij praviteļstva" – "par īpašo uzdevumu izpildi" – un tur ir skaidrs, ka runa ir par deportācijām.

Jūs ieskicējāt drošības iestāžu un kompartijas ciešo saikni, bet, ja neskaita to, ka cilvēkam bija jābūt uzticamam no partijas viedokļa, no kurienes vispār šie drošības iestāžu darbinieki tika rekrutēti?

Tad man atkal jāatgriežas pie nomenklatūras lietām. Mēs redzam: ir cilvēks augstā amatā, piemēram, PSRS ministra, ministra vietnieka līmenī. Un mēs arī redzam, ka, teiksim, 1918. – 1921. gadā viņš strādājis Krievijā, "čekā". Tieši tāds, piemēram, bija LPSR padomju saimniecību (sovhozu) lietu ministrs piecdesmito gadu sākumā Duncis, kurš savā autobiogrāfijā tā arī norāda, ka 1918. gadā Krievijā piedalījies zemnieku dumpja apspiešanā.

Tēlaini izsakoties, tā bija "vecā gvarde". Un, patīk mums tas vai nepatīk, bet arī pēc lielajām Staļina sarīkotajām "tīrīšanām" 1937.-1938. gadā PSRS bija palikuši pietiekoši daudzi latviešu izcelsmes čekisti.

Cits kadru avots – skatāmies uz 1940. gadu, kad okupācijas vara saskārās ar kadru trūkumu, ko nevarēja apmierināt ar no PSRS atsūtītajiem latviešu izcelsmes čekistiem. Tātad otrs avots – kompartijas pagrīdes darbinieki Latvijā, kurus izlaida no cietumiem, un, starp citu, lielāko daļu izlaida vēl pirms okupācijas.

Piemēram, bija lielā amnestija 1939. gada 15. maijā par godu Ulmaņa "vienotās Latvijas" piektajai gadadienai. Šo daļu PSRS uzskatīja par ļoti motivētu... Ja runājam par 1940.-1941. gadu, tad trešais avots bija tie PSRS valsts drošības iestāžu darbinieki, kuri nebija latviešu izcelsmes, bet kuri ierādās Latvijā kā PSRS armijas tā saukto speciālo daļu, kas nodarbojās ar karavīru politisko uzraudzību, darbinieki.

Šajā sākumposmā rekrutēšanas modelis no šodienas cilvēka viedokļa vēl ir labi saprotams – pārliecināti vietējie komunisti, tāpat cilvēki, kas ieradās no PSRS. Bet vēlākajos gados?

1944. gads, padomju varas "atgriešanās" Latvijā, kad bija nepieciešams kadru papildinājums. Kadrus meklēja, piemēram, 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijā, jo šos cilvēkus uzskatīja par jau pārbaudītiem.

Savukārt tolaik ļoti vairījās no tiem, kuri – lai gan nekādu kompromitējošu ziņu par viņiem neatrada – bija kara laikā palikuši Latvijā. Tiesa, vēlākos gados tas vairs nebija tik strikti. Bet kadru vienalga pietrūka, jo līdz pat piecdesmito gadu sākumam "čekā" liela problēma bija tā, ka nebija latviešu valodas zinātāju. Attiecīgi notika atkal partijas un komjaunatnes biedru mobilizācija darbam valsts drošības iestādēs.

Vidusskolu beidzēji, "profskolu" beidzēji – protams, pēc rūpīgas pārbaudes – vairumā gadījumu tika nosūtīti uz Valsts Drošības ministrijas skolu Mogiļevā. Skolā gatavoja ierindas operatīvos darbiniekus, kuru pašu ziņā tad bija mācēt virzīties hierarhijā augstāk.

1950. gadā Latvijā notika pirmā lielā teritoriāli administratīvā reforma, kuras rezultātā izveidojās aptuveni sešdesmit salīdzinoši sīki lauku rajoni. Reformai gatavojās laicīgi, to skaitā valsts drošības iestādes, gatavojot kadrus jau priekšnieku līmenim. Šiem amatiem centās pa visu PSRS atlasīt cilvēkus jau ar augstāko civilo izglītību, bet atkal problēma bija tā, ka starp viņiem trūka latviešu vai latviešu valodas pratēju.

Nākamais posms sākās 1953. gadā, kad vēl pirms Staļina nāves, februārī, no amata tika nomests LPSR valsts drošības dienestu vadītājs Alfons Noviks. Pat Arvīds Pelše vietējo kompartijas līderu sēdē atļāvās Novikam izsmējīgi jautāt par kopīgām dzeršanām ar saviem darbiniekiem, un kāpēc viņš, Noviks, atļāvies ar viņiem dzert viskiju...

Un Pelše izvirzīja ideju, ko vēlāk piedēvēja tā sauktajiem nacionālkomunistiem, ka drošības iestādēs strādājošajiem noteiktā laikā ir jāiemācās latviešu valoda.

Un to prasīja Arvīds Pelše?!

Pelše patiesībā bija ļoti gudrs politikānis, kurš saprata nomenklatūras vides mainīgumu... Sekoja Staļina nāve, un PSRS Iekšlietu ministrijas vadītājs Lavrentijs Berija, kurš izdarīja to, kas vēlākajiem tā dēvētajiem nacionālkomunistiem pat sapņos nebija rādījies – viņš apmēram mēneša laikā ar savām pavēlēm iztīrīja priekšnieku amatus no nelatviešiem, tā arī norādot, ka amats zaudēts, jo tas nokomplektēts ar "nacionālajiem kadriem".

Otrs formulējums, kas bija populārs – "sakarā ar latviešu valodas nezināšanu". Un šajā posmā fantastiski pa karjeras kāpnēm kāpa vietējie kadri – operatīvais darbinieks mēneša laikā varēja "uzkāpt" līdz rajona daļas vadītāja postenim.

Nelatviešu kadrus, kurus atcēla no priekšnieku amatiem, novirzīja uz priekšnieku vietnieku posteņiem, turklāt lielu daļu – acīmredzot, lai saudzētu viņu jūtas – pārcēla arī uz citu rajonu. Laika gaitā gan izrādījās, ka daļa atlasīto "latvisko" kadru ir nekompetenti, tomēr liela daļa savos amatos palika un turpināja taisīt karjeru.

Protams, pēc Berijas krišanas, daļa no nelatviešiem atgriezās savos iepriekšējos amatos, tomēr mēs varam redzēt arī to, ka virknē rajonu, kurus varēja uzskatīt par latviskiem no iedzīvotāju etniskās piederības viedokļa, piemēram, Ogres, kopš tā laika drošības iestāžu vietējie vadītāji bija tikai latvieši.

Kopumā jāņem vērā, ka iepriekš pieminētie kadri no komjaunatnes "iesaukuma", izmācījušies Mogiļevā un atgriezušies Latvijā, priekšnieku amatus VDK ieņēma vēl septiņdesmitajos gados – astoņdesmito sākumā.