'Maisi vaļā': Ko par pretpadomju darbību Latvijā atklāj VDK datubāze 'Delta'  (73)

Par to, ko par pretpadomju darbību PSRS okupētajā Latvijā būs iespējams uzzināt, izpētot VDK datu bāzi "Delta", intervijā stāsta vēsturnieks Jānis Ķeruss.

Ja par "čekas maisiem", ar to saprotot VDK aģentu kartotēku, publiskajā telpā runāts daudz, lai gan nevarētu teikt, ka vienmēr faktoloģiski korekti, tad par "Delta" datu bāzi daudz mazāk. Līdz ar to pirmais jautājums ir vienkāršs: kas tā tāda?

Automātiskās pretizlūkošanas nodrošināšanas sistēmas "Delta" datu bāze ietver sevī, atsaukšos te uz Induli Zālīti, vairāk nekā 8000 dažādus ziņojumus. Tas ir tas, kas ir saglabājies no ļoti aptverošas VDK rīcībā esošās informācijas, kuru bija domāts sistematizēt, un uz kuras pamata izveidot ļoti plašu datu bāzi.

Ja es pareizi atceros, tad kopumā varēja būt apmēram trīsdesmit ruļļi ar šo informāciju, un no tiem deviņdesmito gadu sākumā tika atjaunoti, pateicoties Totalitārisma seku dokumentēšanas centram, divi ruļļi. Tātad informācija, kas ir mūsu rīcībā, ir samērā neliela.

Šajā datu bāzē ir informācija, kura uzkrājās VDK jau no septiņdesmitajiem gadiem, un pārsvarā tur ir informācija no septiņdesmitajiem – astoņdesmitajiem gadiem, nedaudz no sešdesmito gadu beigām.

Piemēram, ir informācija par Eduardu Berklavu jau no 1959. gada. Šajā datu bāzē ir no aģentu personīgajām lietām pārņemti ziņojumi, ir arī ziņojumi no citu tā laika padomju republiku vietējām VDK, arī daži no PSRS VDK specdaļām, kā arī ziņojumi par VDK operatīvo darbību, piemēram, ārējo novērošanu, telefonu noklausīšanos, vēstuļu kontroli.

Iejaukšos. Dzirdot tevis teikto, ka no apmēram trīsdesmit ruļļiem palikuši divi, nespeciālistam loģisks ir jautājums – kur palikuši pārējie? Ir jāpaskaidro, lai cilvēki saprot.

Vienkārši vairums ruļļu tika iznīcināti, un šie divi ir tie, ko pēc VDK pārņemšanas tehniski izdevās atjaunot.

Respektīvi, atjaunotās Latvijas speciālistiem izdevās atjaunot informāciju divos, kas arī jau bija speciāli bojāti, bet pārējie ruļļi ir gājuši zudībā neatgriezeniski.

Tā es to saprotu.

Kad vispār VDK vai kompartijas līmenī tika pieņemts lēmums, lietojot mūsdienām saprotamāku valodu, datorizēt šo informāciju?

Ja pareizi atceros, septiņdesmito gadu sākumā.

Tas ir, tika pieņemts lēmums, ka papīra formā uzglabāt informāciju nav pietiekoši, un "process sākās".

Jā. Tur ir ļoti daudz kategoriju – astoņpadsmit tematiskās, un katrai tematiskajai kategorijai ir vēl rīcības kvalifikācijas. Piemēram, ir tematiskā kategorija, kas mani pašu visvairāk interesē, "PSRS pilsoņu apzināti veikta pretpadomju aģitācija un propaganda" – tātad fakti un parādības, kas liecina par padomju pilsoņu apzinātu ideoloģiski kaitīgu rīcību. Un šajā tematiskajā kategorijā ir vairāk nekā simts dažādas rīcības kvalifikācijas, piemēram, "ienaidnieka radio pārraižu atstāstīšana", "masu nekārtību kurināšana" un tā tālāk.

Lai būtu skaidrība – kad saka, ka datu bāzē ir aģentu ziņojumi, tad jāsaprot, kas tie ir – viņus kūrējošo VDK darbinieku pārstāsti, apkopojumi? Vai, citādi formulējot, - cik izlasāmais ir tuvu tam, ko aģents ir stāstījis?

Kā jau teicu, materiāli ir ņemti no aģentu personīgajām lietām. Tātad aģents pastāsta savam kūrētājam, ko viņš ir redzējis, dzirdējis, tas tiek pierakstīts.

Es tā tincinu par bāzes parametriem, tādēļ, ka ir uzskats, ka, ja mēs gribam iegūt lielāku skaidrību ne tikai par kāda cilvēka sadarbošanās ar VDK raksturu, tad ar kartotēku nepietiek un ir jāgaida, lūk, "Delta" publiskošana, jo tad būs redzams, kurš ko ir ziņojis.

Publiskošanas gadījumā, protams, varēs izdarīt vairāk secinājumu, tomēr jāsaprot, ka informācija ir ļoti nepilnīga. Piemēram, "Delta" datu bāzē izlasāmā informācija lielā mērā balstās uz tā saukto VDK uzticības personu ziņojumiem, un šo uzticības personu kartotēkā nav.

Tāpat jāņem vērā, ka informācija datu bāzē dažos gadījumos ir baumu līmenī – aģents kaut ko ir dzirdējis, tad viņš pārstāsta, klāt nāk VDK darbinieka interpretācija. Vēl ir arī tā problēma, ka cilvēki dažkārt apzināti maldināja VDK pārstāvi, piemēram, tā dēvētie profilaktētie. Runa ir par cilvēkiem, kuri VDK ieskatā ir veikuši kādas pretpadomju darbības, viņi tiek izsaukti uz VDK, un varēja būt situācijas, kad izsauktie apzināti stāsta niekus.

Manis teiktais nekādā gadījumā nenozīmē, ka informācija datu bāzē ir viltota, bet ir jārēķinās ar situācijām, kad labi būtu, ja vien tas iespējams, informāciju pārbaudīt, aprunājoties ar laika biedriem. Man atmiņā ir gadījums, kad nesakrita bāzē lasāmais un ģimenes locekļu teiktais par to, kurš, kā saka, pie kura gājis: aģents pie novērojamā cilvēka, vai otrādi.

Pētniekiem nepieciešamība salīdzināt liecības nav nekas jauns, līdz ar to, manuprāt, būtisks jautājums ir par to, ko sabiedrības vairākums sagaida bāzes publiskošanas brīdī, teiksim, šā gada maijā. Proti, debatēs pēc kartotēkas publiskošanas mēs esam jau pieredzējuši, ka kartotēkā atrodamie apgalvo, ka viņi patiesībā neko jēdzīgu nav ziņojuši, nevienam nav kaitējuši utt. Un tam var ticēt, vai neticēt. Savukārt datu bāzes publiskošana ļautu jau iegūt apstiprinājumu vai noliegumu šādiem apgalvojumiem. Un tas, ko es saprotu no tevis stāstītā, ir – arī publiskošanas gadījumā mūs var sagaidīt vilšanās, kad, piemēram, kartotēkā pavīdējis aģents bāzē vispār neparādās.

Tā ir, un tādēļ ir zināmas bažas par to, kā publiskošanas gadījumā interesenti šo informāciju lietos. No otras puses, datu bāze ir ļoti interesants vēstures avots, un tā ir jāpublicē, jo ātrāk, jo labāk.

Bet tad ir jautājums, ko tu kā vēsturnieks iesaki? Kā mums publiskošanas gadījumā šo bāzi lasīt, ko tajā meklēt?

Es varu pastāstīt par to, kā es pētu. Es ne tik daudz skatos, ko konkrēts cilvēks ziņojis par citu konkrētu cilvēku – es skatos uz šo informācijas kopumu kā statistiski analizējamu. Piemēram, ir 52 ziņojumi par "buržuāziskās Latvijas simbolikas" izmantošanu septiņdesmitajos – astoņdesmitajos gados.

Mēs redzam, ka simbolikas, vairumā gadījumu Latvijas Republikas karoga, izmantošana aktīvi parādās, sākot ar 1984. gadu, un posmā starp 1984. gadu un 1986. gadu šie karogi tika ļoti konsekventi izkārti vienā datumā – un tas, nedaudz tas man bija pārsteigums, bija 15. maijs.

Savukārt 1987. gadā karogi tika izkārti tikai 18. novembrī. Respektīvi, mēs varam kaut ko secināt par Latvijas sabiedrības vēsturiskās atmiņas iezīmēm šajā laikā. Tātad vienā posmā mēs varam pieļaut versiju, ka mēs redzam tieši "labos ulmaņlaikus" kā vēsturiskās atmiņas sastāvdaļu, ko vecākā paaudze nodot jaunākām.

Vai varētu teikt tā, ka datu bāze tātad vairāk lietojama ne tik daudz konkrētu aģentu sadarbības satura noskaidrošanai, cik kaut kādu sižetu, piemēram, politisko anekdošu fenomena okupācijas gados, pētīšanai?

Anekdotes ne pārāk. Indulis Zālīte ir rakstījis, ka tām lielu uzmanību nepievērsa – tikai 0,84% ziņojumu bija veltīti anekdotēm.

Jo septiņdesmitajos – astoņdesmitajos gados anekdošu stāstīšana nebija nekas briesmīgs. Daudz nozīmīgāks nodarījums bija lapiņu izplatīšana, "pretvalstiskās literatūras" došana paziņām un tā tālāk.

Lai gan dažas anekdotes ir minētas. Mēs, piemēram, varam uzzināt kā tika tulkots vārds "KLUB" krievu valodā – "kak lučše ubiķ Brežņeva?" ("kā labāk nogalināt Brežņevu?"). Atbilde meklējama, lasot vārdu otrādi – "BLUK". "Brežņeva lučše ubiķ kirpičom" ("Brežņevu labāk nogalināt ar ķieģeli").

Bet, atgriežoties pie jautājuma, es teiktu, ka cilvēki, kuri ir cietuši no represijām, kuru karjeras ir sabojātas padomju laikā, varētu datu bāzē pētīt, kurš šajos nodarījumos ir "palīdzējis". To varētu gan. Tiesa, bez garantijas, ka uzzinās, jo, kā jau runājām, visu aģentu ziņojumi bāzē nav.

Ja es pareizi saprotu, tad arī publiskošanas gadījumā datu bāze būs pasmagi lietojama, jo mūsu dienesti ir anonimizējuši, vai, žargonā izsakoties, aizkrāsojuši daudzus vārdus un uzvārdus. Kā iemeslu minot personu privāto datu aizsardzības iemeslus.

Galvenokārt ir "aizkrāsotas" personas, par kurām ir ziņots, un personas, kas vispār parādās, un tas, protams, pētniecību apgrūtina. Piemēram, es izlasīju dokumentu, kas bija nācis no Baltijas kara apgabala VDK specdaļas.

Šķiet, tas bija 1971. gads, un tur bija rakstīts, ka latviešu inteliģences grupa, redzami rakstnieki, "apstrādā" jaunatni "nacionālistiskā garā". Un šīs "pretpadomju grupā" dalībnieku vārdi un uzvārdi ir "aizkrāsoti". Un tikai pateicoties Induļa Zālītes un Alda Bergmaņa publikācijai, mēs varam uzzināt, kas šie cilvēki bija – piemēram, Māris Čaklais, Vitauts Ļūdēns, Imants Auziņš, Vizma Belševica.

Te gan arī jāsaka, ka konkrētais piemērs liecina par to, ka, strādājot ar bāzes informāciju, jārēķinās ar pārspīlējumiem, ka ir saskatīts kaut kas tāds, kā patiesībā nav bijis.

Tāpat ir ziņojumi par to, ka viens vai otrs cilvēks ir mēģinājis spiegot, un te nu ir jautājums, vai tā nav paša aģenta interpretācija. Savukārt runājot par "aizkrāsošanu", tad, cik esmu jautājis, pagaidām vēl nav īsti skaidrs, kā tad īsti notiks bāzes publiskošana, cik lielā mērā "aizkrāsošana" notiks.

Tu minēji, ka profesionāli tevi visvairāk interesē "pretpadomju darbības" epizodes. Parunājam par tām, jo mana pārliecība ir, ka visā šajā "čekas maisu" gaisotnē mēs nepietiekoši runājam par cilvēkiem, kuri uzvedās pretēji, kuri ar savu esamību apgāž apgalvojumu, ka "tāds bija laiks", "visi jau tolaik...". Cik, spriežot pēc "Deltas", šī "pretpadomju darbība" okupētājā Latvijā bija izplatīta? Latvijas karogu izkāršanu tu jau pieminēji...

Šī aktivitāte palielinājās astoņdesmito gadu sākumā. Vēstures literatūrā ir rakstīts, kā tolaik notiek PSRS kopumā. 1977. gadā PSRS bija 16 000 gadījumu, kuros konstatēts, ka iedzīvotāji ir izplatījuši "pretpadomju informāciju", tai skaitā, lapiņas. Savukārt 1985. gadā runa ir par 9000 gadījumiem.

Tātad PSRS mērogā aktivitāte it kā samazinās. Tomēr iepazīstoties kaut vai ar šiem 500 ziņojumiem "Deltas" datu bāzē, man izveidojies priekšstats, ka Latvijā, sākot ar astoņdesmito gadu sākumu, aktivitāte lēnām, bet sāk pieaugt.

Pagājušā gada pavasarī, starp citu, bija konference, kurā jaunā vēsturniece Agnija Ruhocka analizēja šo "Deltā" atrodamo materiālu Bauskas rajona griezumā, un viņa ļoti labi parādīja, ka astoņdesmito gadu sākumā, un jo īpaši, sākot ar vidu, ir vērojams aktivitātes pieaugums.

Astoņdesmito gadu sākumā parādās tāda īpatnība kā panki. Un mēs varam lasīt, ka, piemēram, kāds jaunietis – VEF kultūras pils apgaismotājs, 1982. gada 18. novembrī ir pieķerts pie Brīvības pieminekļa, tad viņš ir pieķerts 21. novembrī Meža kapos un tad viņš decembra sākumā ir pieķerts "v sborišče pankov" ("panku saietā"). Pakāpeniski drosme cilvēkos sāka parādīties, bet tā nebija radošā inteliģence – tie bija jaunieši, "parastie" cilvēki.

Posmā 1985. – 1987. gads, iespējams, saistībā ar "perestroiku", aktivitāte palielinās vēl vairāk, un interesanti ir tas, ka šajās "Delta" lietās var redzēt norādes uz aizsāktām operatīvajām lietām.

Palielinās arī "profilaktēto" iedzīvotāju skaits, turklāt mēs redzam, ka "profilaksei" bija dažādi veidi – bija tāda, ko veica pati VDK un bija "profilakse", ko veica sabiedriskās organizācijas, piemēram, komjaunatne.

Skatoties šos dokumentus, rodas sajūta, ka situācija 1985.-1987. gadā kaut kādā ziņā bija līdzīga situācijai piecdesmito gadu beigās, kad pēc partijas XX kongresa un Staļina režīma nosodīšanas, pēc nemieriem Ungārijā, sabiedrībā sākās viļņošanās, daudzi nezināja, kur ir robeža starp atļauto un aizliegto.

Starp citu, mēs varam redzēt, ka piecdesmito gadu beigās Latvijā un visā PSRS pieauga ideoloģiski motivētu ierosināto krimināllietu skaits. Latvijā pēdējās krimināllietas bija 1986. gadā, bet, kā jau minēju, par mutuļošanu sabiedrībā vislabāk liecina pieaugošo operatīvo lietu un "profilakšu" skaits.

Atgādināšu, ka bija notikusi arī avārija Černobiļas atomelektrostacijā – es pats esmu redzējis vismaz trīsdesmit ziņojumus par šo tēmu. 26. aprīlī notika avārija, jau 30. aprīlī Černobiļa parādās vienā no ziņojumiem – kāds jelgavnieks kopā ar kolēģiem klausās Rietumu radio stacijas, ko tās stāsta par avāriju...

Vai datu bāze ļauj nojaust, vai VDK dažādos posmos deva norādījumus, kādai tēmai sabiedrībā pievērst pastiprinātu uzmanību? Pats jau minēji Černobiļu, es kā piemēru varētu minēt ebreju emigrāciju no PSRS un t.s. "otkazņiku" kustību.

Var nojaust. Tevis pieminētie "otkazņiki" patiešām atradās VDK pastiprinātas uzmanības lokā. Te ir interesants stāsts par fiziķi Arkādiju Cinoberu, kurš 1975. gadā iesniedza lūguma ļaut viņam izceļot no PSRS. Līdz 1978. gadam viņam to neļāva, un viņu novēroja ļoti rūpīgi. Cinobers organizēja neformālus ebreju vēstures pulciņus mājas apstākļos, kur sanāca 30 – 40 cilvēku.

2004. gadā sniegtajā intervijā viņš, atceroties to laiku, atzina, ka ir zinājis, ka starp pulciņa locekļiem ir bijuši VDK aģenti, bet viņam tas esot bijis vienaldzīgi, jo pulciņā ne ar kādām pretpadomju aktivitātēm taču nenodarbojas, mēs te par vēsturi, par kultūru runājam...

Tā viņam pašam likās, bet ne VDK.

Nu jā, jo ziņojumos redzam, ka viņš tiek uzskatīts par ekstrēmistu.

Visos laikos ir bijuši neatkarīgi domājoši, drosmīgi indivīdi. Vai datu bāzes ziņojumos parādās arī tas, ko VDK uzskatīja par organizētām grupām? Protams, pats jēdziens "grupa" ir ļoti neskaidrs – jau piecdesmitajos gados Maskavā bija "underground" mākslinieku grupas, lai gan to dalībnieki sevi kā "grupu" nemaz neapzinājās. Ir uzskats, ka par patiešām organizētām grupām var runāt pēc 1968. gada, pēc iebrukuma Čehoslovākijā, un tās ir cilvēktiesību aizstāvju grupas. Kā tas izskatās Latvijas kontekstā? Ja neskaita "Helsinki – 86", par ko cilvēki kaut ko ir dzirdējuši.

Parādās – ir šī speciālā rīcības kvalifikācija, par ko runājām pašā sākumā, "pretpadomju grupu darbība". Vairāk nekā simts ziņojumu. Protams, runa bija par "Helsinki – 86", bet par šādām grupām tika uzskatītas dažādas baptistu grupas.

Un varas iestāžu reakcija ir bijusi ļoti interesanta, ja tā drīkst teikt. No astoņdesmito gadu sākumā līdz 1986. gadam ir bijušas apmēram 18 krimināllietas, par šo tēmu Gints Zelmenis ir rakstījis. Bet netrūka arī citu aktivitāšu no VDK puses.

Piemēram, 1975. gadā kādu baptistu grupu Siguldā, kura gatavojās doties uz Valku/Valgu tikties ar ticības brāļiem, centās visiem līdzekļiem aizkavēt, iesaistot dzelzceļa miliciju, ļoti nopietnas aktivitātes. Ja pret "pretpadomju" anekdošu vai cita veida "pretpadomju informācijas" stāstītājiem sabiedriskās vietās operatīvo lietu nebija daudz, tad šādu grupu gadījumā lietas bija faktiski par visām.

Kā, tavuprāt, VDK centās saprast grupas kritērijus? Reliģisko grupu gadījumā patiesībā lielām šaubām nevajadzēja būt, jo tur objektīvi bija noteikta struktūra, vienojošs motīvs. Bet, teiksim, ļaudis, kuri pulcējas mākslinieka darbnīcā, lai lietotu grādīgus dzērienus un "pa starpu" runā visādas "pretvalstiskas" lietas?

VDK pievērsa uzmanību tam, cik regulāri cilvēks tiekas ar to vai citu cilvēku, bet es jau minēju, ka dažkārt tās bija iedomas un nekādas "grupas" nebija.

Šajā iedomu un izdomājumu kontekstā ļoti interesanta ir arī informācija datu bāzē, par to, ar kādiem līdzekļiem VDK vāca informāciju. Piemēram, ir ziņojums par ārvalstu diplomātiem, kuri no Maskavas ar lidmašīnu ierodas Rīgā, un viņi, lūk, lidmašīnai sākot nolaišanos, caur logu ļoti rūpīgi esot vērojuši Daugavgrīvu.

Nākamajā dienā viņi ir braukuši uz Mangaļsalu, esot staigājuši pa ostas apkārtni, tad atgriezušies viesnīcā un tur – tikos un tikos – piefiksēts, ka viņi esot pārliekušies pār karti un kaut ko tur pēta! Kādas šausmas, vai ne?