Valdība atbalsta Stambulas konvencijas ratifikāciju; galavārds Saeimai  (65)

LM skaidroja, ka Stambulas konvencijas mērķi ir aizsargāt sievietes no jebkādas vardarbības un novērst vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, sodīt par to, kā arī sekmēt jebkādas vardarbības pret sievietēm izskaušanu un veicināt sieviešu un vīriešu faktisku līdztiesību. Ar konvenciju tiek izveidots visaptverošs un daudzpusīgs tiesiskais regulējums nolūkā aizsargāt sievietes no visu veidu vardarbības un aizsargāt sievietes un vīriešus no vardarbības ģimenē.

Likumprojekta saskaņošanas procesā iebildes pret tā tālāku virzību pauda virkne NVO, kuru ieskatā konvencija uzliek vīriešiem varmākas zīmogu, kā arī starptautiskais dokuments ietver neskaidru izpratni par ģimeni. Piemēram, Latvijas vīru biedrība norāda, ka Stambulas konvencija uzliek vīriešiem varmākas zīmogu. Savukārt SIA "Sakņu pagrabs" uzskata, ka konvencija savā tekstā neparedz aizstāvēt sieviešu un bērnu tiesības. Uzņēmums pauž, ka tajā jau iepriekš vīrietis definēts kā vienīgais iespējamais varmāka, bet dzimtes jēdziena iesaiste konvencijas tekstā parāda patiesos konvencijas mērķus, tostarp ieviest "Latvijas valstij klaji naidīgu neomarksistu ideoloģiju".

LM šos iebildumus atspēko, norādot, ka konvencija aizsargā arī vīriešus no vardarbības ģimenē, savukārt LM virzītais likumprojekts neskar ģimenes jēdziena definīciju.

Vienīgā NVO, kas saskaņojusi likumprojektu, ir "Centrs Marta", kas pauž atzinību par likumprojekta virzību ratificēšanai.

"Valstīs, kur konvencija ir spēkā, veikti nozīmīgi likumu uzlabojumi cietušo aizstāvībai, starpinstitucionālai sadarbībai, kā arī pasākumi vienotas izpratnes par vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē veicināšanai visos sabiedrības un institūciju līmeņos," teikts "Centra Marta" atzinumā par LM virzīto likumprojektu.

Ministrijā informē, ka no Latvijas Republikas Satversmes 93. pantā ietvertajām tiesībām uz dzīvību izriet valsts pienākums sargāt personas dzīvību ne vien no valsts pašas darbībām, bet arī no citu personu darbībām. Satversmes 95. pants ietver spīdzināšanas un citādas cietsirdīgas vai cieņu pazemojošas izturēšanās aizliegumu, kas liedz arī tādu rīcību, kas var radīt cietušajam baiļu, ciešanu un mazvērtības sajūtu. Savukārt Satversmes 111. pantā ietvertais valsts pienākums aizsargāt cilvēku veselību nozīmē tostarp pienākumu aizsargāt personu no citu privātpersonu iejaukšanās tās pamattiesību realizācijā gan attiecībā uz fizisko, gan garīgo veselību.

"Šo Satversmes normu tvērumā ietilpst valsts pienākums aizsargāt ikvienu no vardarbības, kas var apdraudēt personas dzīvību vai fizisko un garīgo veselību, kā arī pakļaut personu spīdzināšanas un cietsirdīgas vai pazemojošas izturēšanās riskam, skaidroja ministrijā.

Centrālās statistikas pārvaldes dati parāda, ka katra ceturtā sieviete 18-74 gadu vecumā ir pieredzējusi fizisku vai seksuālu vardarbību. Tomēr jāņem vērā, ka statistikas dati, iespējams, apkopo tikai daļu no vardarbības ainas, jo daļa cilvēku izvairās par vardarbību ziņot, skatot to kā ģimenes lietu, upura paša atbildību vai noklusējuma jautājumu. Uz augsto vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izplatību Latvijā norādījušas vairākas starptautiskās organizācijas.

LM atzīst, ka līdzīgi arī Satversmes tiesa secinājusi, ka vardarbība pret sievietēm Latvijā aizvien ir izplatīta.

Šā gada 21. jūnijā LM organizēja Bērnu lietu sadarbības padomes sēdi, kurā Iekšlietu ministrija prezentēja sagatavoto pārskatu par nepilngadīgo noziedzības stāvokli un noziedzīgos nodarījumos cietušajiem bērniem 2022. gadā, kur tika konstatēts, ka laikā no 2018. gada līdz 2021. gadam noziedzīgos nodarījumos vairāk cietušas tieši meitenes. Tajā arī secināts, ka bērni visvairāk cietuši no noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību (55,5%), kā arī no cietsirdības un vardarbības (18,5%).

Atbilstoši Valsts policijas sagatavotajai informācijai, pērn saņemti 647 izsaukumi par vardarbību ģimenē, no tiem 616 gadījumos cietusī persona bijusi sieviete, bet vardarbības veicējs – vīrietis. No 616 gadījumiem 438 vardarbība notikusi starp laulātajiem partneriem un dzīvesbiedriem, kas LM liek secināt, ka lielākoties vardarbība ģimenē notiek starp intīmo attiecību partneriem.

Lai veicinātu iepriekš minēto problēmu risināšanu, LM izstrādājusi likumprojektu, kas paredz ratificēt Stambulas konvenciju.

Minētā konvencija tika atvērta parakstīšanai 2011. gada 11. maijā, bet spēkā tā stājusies 2014. gada 1. augustā pēc tam, kad to ratificēja 10 Eiropas Padomes valstis. Uz šā gada 26. jūniju konvenciju ir parakstījušas 45 no 46 Eiropas Padomes dalībvalstīm, ratificējušas nav septiņas dalībvalstis - Armēnija, Bulgārija, Čehija, Ungārija, Latvija, Lietuva un Slovākija, savukārt Azerbaidžāna ir vienīgā Eiropas Padomes valsts, kura konvenciju nav ne parakstījusi, ne ratificējusi. Latvija konvenciju parakstīja 2016. gada 18. maijā. Turcija 2021. gada 22. martā denonsēja konvenciju.

Stambulas konvencija sastāv no 81 panta. Konvencijas I nodaļā ir ietverti konvencijas mērķi, definīcijas, diskriminācijas aizliegums un vispārējie dalībvalstu pienākumi. Konvencija attiecas uz jebkādu vardarbību pret sievietēm, tostarp vardarbību ģimenē, kas skar sievietes. Vienlaikus konvencija mudina dalībvalstis piemērot šo konvenciju arī attiecībā uz ģimenē izdarītu vardarbību, kura vērsta pret vīriešiem un bērniem.

Konvencijā dots termina "vardarbība pret sievietēm" skaidrojums, proti, tas ir cilvēktiesību pārkāpums un sieviešu diskriminācija, un ar to apzīmē visus ar dzimumu saistītus vardarbības aktus, kas sievietēm rada vai var radīt fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku kaitējumu vai ciešanas, kā arī šādu vardarbības aktu draudus, piespiešanu vai patvaļīgu brīvības atņemšanu neatkarīgi no tā, vai šāda vardarbība notiek sabiedriskajā vai privātajā dzīvē.

Konvencijas paskaidrojošajā ziņojumā norādīts, ka termins "vardarbība pret sievietēm" tiek interpretēts kopsakarā ar ANO Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu pirmajā pantā noteikto, ka šāda vardarbība rada "jebkādas tādas atšķirības, izņēmumus vai ierobežojumus dzimuma dēļ, kuru sekas vai mērķis ir apgrūtināt vai pilnīgi liegt sieviešu cilvēktiesību vai pamatbrīvību atzīšanu vai minētās tiesības un brīvības, kas sievietēm ir neatkarīgi no viņu ģimenes stāvokļa un pamatojoties uz vīriešu un sieviešu līdztiesības principu, tām apgrūtināt vai pilnīgi liegt izmantot vai īstenot politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā, kultūras, pilsonisko tiesību vai jebkurā citā jomā".

Vienlaikus Stambulas konvencijas paskaidrojošajā ziņojumā ir minēts, ka šajā konvencijā minētās saistības neuzliek konvencijas dalībvalstīm pienākumu veikt pasākumus, kas ir pretrunā konstitucionālajiem noteikumiem.

Konvencijā dots arī termina "vardarbība ģimenē" skaidrojums. Ar to apzīmē visas fiziskas, seksuālas, psiholoģiskas vai ekonomiskas vardarbības aktus, kas notiek ģimenē vai mājsaimniecībā, vai starp bijušajiem vai esošajiem laulātajiem vai partneriem neatkarīgi no tā, vai vardarbības izdarītājs dzīvo vai ir dzīvojis vienā dzīvesvietā ar vardarbības upuri.

Konvencijas paskaidrojošajā ziņojumā skaidrots, ka vardarbību ģimenē var iedalīt galvenokārt divos vardarbības veidos - vardarbība starp intīmo attiecību partneriem un vardarbība starp dažādu paaudžu pārstāvjiem, kas parasti notiek starp vecākiem un bērniem.

Tāpat konvencijas paskaidrojošajā ziņojumā sniegts skaidrojums terminam "vardarbības upuris", norādot, ka tas attiecas gan uz tiem vardarbības upuriem, kas cietuši no vardarbības, kura vērsta pret sievietēm, gan uz tiem vardarbības upuriem, kas cietuši no vardarbības ģimenē. Pret sievietēm vērstas vardarbības upuri var būt vienīgi sievietes, tostarp meitenes, bet vardarbības ģimenē upuri var būt vīrieši un sievietes, kā arī bērni.

LM norāda, ka vardarbībai pret sievietēm var būt dažādas izpausmes dažādās kultūrās un valstīs – izvarošana, vardarbība ģimenē, seksuāla uzmākšanās, piespiedu kontracepcijas lietošana, jaundzimušo meiteņu slepkavības un ar bērna dzimumu saistīta selektīva rīcība pirms viņa piedzimšanas, uzbrukumi ar skābēm, kaitīgas tradicionālas prakses kā slepkavība tā saucamā "goda" dēļ, sieviešu dzimumorgānu kropļošana, agrīnas vai piespiedu laulības, seksuāla uzmākšanās darbavietā, atraitņu piespiedu "pašnāvība".

"Ir vardarbības formas, kas notiek valsts bezdarbības dēļ, piemēram, seksuāla vardarbība un verdzība kara laikā, nomētāšana ar akmeņiem un pēršana. Daudzas vardarbības pret sievietēm formas, kā cilvēku tirdzniecība un piespiedu prostitūcija, bieži vien pielieto organizēta noziedzība.

Eiropas Padomes eksperti, analizējot konvencijas piemērošanas aspektus, skaidro, ka konvencijai ir stingrs uzsvars uz krimināltiesībām un ka viens no konvencijas sasniegumiem ir tas, ka definētas dažādas sodāmas vardarbības pret sievietēm formas," pauž LM.

Tomēr vardarbība pret sievietēm vai vardarbība ģimenē kā tāda nav atsevišķs noziedzīgs nodarījums konvencijas izpratnē. Līdz ar to konvencija identificē un pieprasa dalībvalstis atzīt par sodāmu konkrētu tīšu rīcību, kas attiecas uz vardarbību pret sievietēm, un nodrošināt, ka par to tiek celtas apsūdzības.

Tāpat LM informē, ka konvencijas V sadaļa uzskaita konkrētu rīcību, kas dalībvalstīm ir jāatzīst par krimināli sodāmu - fiziska vardarbība, psiholoģiska vardarbība, vajāšana, seksuāla vardarbība un izvarošana, piespiedu laulība, sieviešu dzimumorgānu kropļošana, piespiedu aborts un piespiedu sterilizācija. Dalībvalstīm ir arī jāatzīst par sodāmu seksuāla rakstura aizskārums.

Vienlaikus konvencijas paskaidrojošajā ziņojumā ir uzsvērts, ka minētie nodarījumi ir minimums, par ko vienojušies projekta autori, un tas neliedz valsts tiesību aktos paredzēt vēl citus nodarījumus vai noteikt minētajos tiesību aktos augstākus standartus.

Attiecībā uz diskriminācijas aizliegumu norādīts, ka tā saprotama tādā nozīmē, kāda minēta Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantā. Vienlaikus minēts, ka, vērtējot Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi situācijās, kad šīs konvencijas 14. pants tika piemērots attiecībā uz tādiem diskriminācijas pamatiem, kas tajā nav uzskaitīti, konvencijas autori pievienoja plašāku diskriminācijas aizlieguma pamatu neizsmeļošo uzskaitījumu.

Stambulas konvencijas II nodaļā ietvertas četras galvenās dalībvalstu pienākumu jomas - vardarbības prevencija, cietušo personu aizsardzība, vainīgo personu sodīšana un saskaņota politika.

LM skaidro, ka cietušo aizsardzības jomā valstīm ir jānodrošina cietušajiem vispusīga palīdzība un aizsardzība, tai skaitā, skaidra un saprotama informācija par pieejamiem pakalpojumiem, krīzes centri, krīzes tālruni, kas darbojas diennakti, specializētie atbalsta centri no seksuālas vardarbības cietušām personām, jāaizsargā un jāatbalsta bērni, kas ir vardarbības liecinieki.

Lai nodrošinātu cietušo aizsardzību no vardarbības atkārtošanās, ir ietvertas prasības nodrošināt iespēju cietušajiem lūgt civiltiesisko aizsardzību, kā arī kompetentajām iestādēm piešķirt tiesības kritiskajās situācijās izlikt vardarbības veicēju no cietušā dzīves vietas un neļaut tur atgriezties pietiekami ilgu laiku. Sodīšanas jomā dalībvalstīm ir jāparedz, ka noteiktās darbības ir sodāmas, jānodrošina efektīva un savlaicīga izmeklēšana.

Kriminālprocesa un tiesvedības laikā jāievēro cietušā tiesības un jāizvairās no sekundāras viktimizācijas. Prevencijas jomā dalībvalstīm jāīsteno sabiedrības informēšanas un speciālistu izglītošanas pasākumi par dažādām vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē formām ar mērķi veicināt izpratni par vardarbības traumējošo raksturu, uzlabot vardarbības gadījumu identificēšanu un ziņošanu par vardarbības gadījumiem.

"Veidojot saskaņotu politiku, dalībvalstīm ir jānodrošina starpinstitucionāla sadarbība un sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām, pilsonisko sabiedrību un plašsaziņas līdzekļiem. Konvencija aicina iesaistīties visas kompetentās valsts iestādes un dienestus, lai pret vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē varētu vērsties koordinētā veidā, izstrādājot sadarbību regulējošus noteikumus. Tāpat konvencijā uzsvērta nepieciešamība apkopot statistikas datus par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē gadījumiem," pauž LM.

LM norāda, ka Stambulas konvencijas ieviešanas saistību apjomu praksē var novērtēt, balstoties uz Ekspertu grupu cīņai ar vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē (GREVIO) izstrādāto dalībvalstu novērtēšanas anketu un sagatavotajiem dalībvalstu novērtēšanas ziņojumiem. Konvencija paredz uzraudzības mehānismu par tās ievērošanu gan nacionālajā, gan starptautiskajā līmenī.

Saskaņā ar konvenciju, nacionālajā līmenī dalībvalstīm ir jānosaka vai jāizveido viena vai vairākas iestādes, kas atbild par politikas un pasākumu saskaņošanu, īstenošanu, uzraudzību un novērtēšanu, kuri paredzēti, lai novērstu un apkarotu jebkādu vardarbību, uz ko attiecas konvencija.

Ministrijā atzina, ka konvencijas uzraudzības mehānisms sastāv no diviem pīlāriem - neatkarīgo ekspertu grupa GREVIO un politiska grupa, konvencijas dalībvalstu komiteja, ko veido konvencijas dalībvalstu valdību pārstāvji.

GREVIO vērtēs dažādus pasākumus, ko dalībvalsts ir veikusi, lai konvencija darbotos. Papildus valdības gatavotajiem ziņojumiem, tā pieprasīs informāciju arī no nevalstiskajām organizācijām (NVO). Ja saņemtā informācija būs nepietiekama vai ja būs nepieciešama tūlītēja uzmanība kādam jautājumam, GREVIO brauks uz minēto valsti klātienes vizītē. Balstoties uz saņemto informāciju, GREVIO gatavos ziņojumus un rekomendācijas, lai palīdzētu dalībvalstij labāk ieviest konvenciju. LM piebilda, ka tā varēs arī pieņemt vispārējās rekomendācijas visām dalībvalstīm. Tāpat konvencijas īstenošanas uzraudzībā tiek aicināti iesaistīties dalībvalstu parlamenti, apspriežot GREVIO ziņojumus.

LM norāda, ka konvencijā īpaša loma paredzēta izglītošanai, lai veicinātu savstarpējā cieņā balstītu izpratni, mācītu nevardarbīgu pieeju konfliktu risināšanā, mazinātu stereotipus par sieviešu un vīriešu lomu sabiedrībā. GREVIO īpaši uzsver veselības mācības lomu visu zēnu un meiteņu izglītošanai skolās, lai nodrošinātu sieviešu seksuālās un reproduktīvās tiesības, kā arī tiesības uz neaizskaramību.

"Šajā ziņā gan jāņem vērā, ka atbilstoši Satversmes 99. panta pirmajam teikumam ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Demokrātiskā tiesiskā valstī nav pieļaujams tas, ka valsts uzspiež indivīdam kādu konkrētu pārliecību. Tomēr, apzinoties ikvienas personas tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, valstij ir pienākums veikt plašus un vispusīgus pasākumus, kuru mērķis ir mazināt sabiedrības toleranci pret vardarbību un izskaidrot vardarbības sekas visām personām. Proti, valstij ir pienākums saprātīgam un izglītotam indivīdam piedāvāt informāciju par vardarbību un to izraisošiem faktoriem, lai tādējādi šādu vardarbību novērstu," uzsvēra LM.

Līdz ar likumprojekta atbalstīšanu valdība pieņēma arī atsevišķu deklarāciju, kurā norādīts, ka Latvija uzskata, ka konvencijas mērķis ir sieviešu aizsardzība no jebkādas vardarbības, kā arī vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršana, sodīšana un izskaušana.

Tāpat deklarācijā ietverts Latvijas paziņojums, ka tā piemēros konvenciju Latvijas Satversmē ietverto vērtību, principu un normu ietvaros, īpaši attiecībā uz cilvēktiesību aizsardzību, sieviešu un vīriešu līdztiesību un laulības, ģimenes, vecāku un bērnu tiesību aizsardzību un atbalstu.

Lai arī Latvija ir parakstījusi Stambulas konvenciju, tomēr šo gadu laikā Saeimā nav bijis atbalsts šī dokumenta ratifikācijai. Arī šajā, 14. Saeimas sasaukumā opozīcijas partija "Progresīvie!" divas reizes vēlējās Saeimas sēdē iekļaut uzdevumu valdībai sagatavot likumu Stambulas konvencijas ratificēšanai, tomēr parlamentā šis priekšlikums neguva atbalstu.

"Progresīvie" minēto jautājumu virzīja drīz pēc traģiskā notikuma Jēkabpilī, kad Leons Rusiņš pēc ilgstošas vajāšanas nogalināja sievieti.

Ratificēt Stambulas konvenciju mudināja arī bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kura 11. maijā tviterī paziņoja, ka nespēja ratificēt konvenciju ir negods Latvijai.

Viņa uzsvēra, ka Jēkabpils gadījums un vardarbības apmēri pret sievietēm Latvijā ir dramatisks vēstījums tiem, kas gadiem ļāvušies propagandai, ka Latvijā jau viss ir kārtībā.

"Nav kārtībā," secina eksprezidente, uzsverot, ka Stambulas konvencija ir solis uz priekšu, kas jāsper nekavējoties.