Taču kardināla Vaivoda kartīte čekas maisos ir tāda pati kā citu garīdznieku kartītes! Tas nozīmē, ka čekisti uzskatīja par kontaktpersonu (jeb aģentu – kā viņi sauca) ikvienu garīdznieku, ar kuru viņiem ir bijusi dienesta darīšana. Jāsaka, ka garīdzniekam tas nav nekāds grēks - kārtot dienesta darīšanas ar laicīgās varas vīriem.
Pirmoreiz ar čekistu es sastapos kā priesteris jau pirmajā darba vietā Preiļos (1951.g.). Nomira Preiļu draudzes prāvests un padomju vara nolēma konfiscēt draudzes māju un likvidēt garīdznieka saimniecību, neļaujot pat cūku nokaut viņa bērēm. Tad man pienācās iet pie pilsētas čekista un viņš atļāva bērēm nokaut to sīklopu. Tāda bija mana pirmā "dienesta darīšana" ar čekas vīru.
Lai uzturētu attiecības ar Baznīcu un pēc iespējas kontrolētu tās darbību, čeka nodibināja Rīgā "Reliģisko lietu padomi". Neviens garīdznieks nedrīkstēja oficiāli veikt savu pienākumu, ja viņam nebija šīs iestādes dokumenta. Tādā veidā bīskaps un priesteri bija spiesti rēķināties ar šo iestādi, veicot pastorālo darbu. Bīskapam nācās saskaņot ar šo iestādi jebkuru pastorālo pasākumu, piemēram:
a) katra audzēkņa uzņemšanu Garīgajā Seminārā;
b) katra priestera pārvietošanu uz citu draudzi;
c) katru reliģiska satura publikāciju;
d) veidu, kā bērnus sagatavot dievgaldam, u.t.t.
Bīskapam tas viss nozīmēja "dienesta darīšanas" ar čekas darbiniekiem, kārtojot Baznīcas labā visu, cik vien tas padomju laikā bija iespējams.
Bīskapus vai priesterus, kuri šādā veidā veica savu kalpojumu, saukt par čekas aģentiem būtu idiotiski. Mēs uzskatām, ka viss, kas atrodams čekas maisos, ir atstāts ar nolūku, lai jaunās varas pārstāvji plēstos savā starpā, un lai novērstu viņu uzmanību no svarīgākiem uzdevumiem valstī.
Par čekas aģentu īstā nozīmē garīdznieks kļūst tad, ja kontaktus ar čekas vīriem izmanto, lai taisītu sev karjeru, neklausot arī bīskapu. Un pie mums tādi priesteri – karjeristi bija, vismaz kādi četri, kurus arī bīskaps nevarēja pārcelt uz citu draudzi, jo tam pretojās čeka. Toties viņiem viegli ļāva izbraukt uz ārzemēm. Divreiz viņi ārzemēs pavadīja arī mani, bet Romā (1975.g.) viņi nespēja izjaukt manu slepeno tikšanos ar Vatikāna valsts sekretāru. . . Toties Lurdā (Francija) kongresa laikā (1981.g.) viņu uzdevums bija, lai es nesatiktos ar ārzemju latviešiem un to viņi smalki izpildīja. Viņu metode bija vienkārša, jo viņi pacentās jau iepriekš tikties ar ārzemju latviešiem, brīdinot viņus: "Esiet uzmanīgi, jo Pujats sadarbojas ar čekistiem". Tā pietika, lai kontakti ar mani izjuktu, bet ar viņiem tie nostiprinātos. Čekistiem šādi priesteri bija zelta vērts, tāpēc viņu uzvārdi čekas maisos nav atrodami, jo tikai tādi ir īstie aģenti.
1991.gadā, būdams jau arhibīskapa statusā, es nekavējoties viņus aizsūtīju uz perifēriju. Viņu vārdus es negribu minēt, jo viņi ir jau miruši un Dievs ir viņu tiesnesis.
