Ne tikai vairāk spēka un labāka veselība. Sportošanai ir vēl kāda lieliska 'blakne'

Pētījuma gaitā izmantoti dati par 10 732 cilvēkiem vecumā no 30 līdz 87 gadiem. Nedaudz vairāk par pusi dalībnieku bija sievietes. Katrs no dalībniekiem tika novērtēts divreiz ar astoņu gadu intervālu. Novērtēšanā dalībniekiem bija jāsniedz informācija par savām fiziskajām aktivitātēm, kā arī ar veselībai nekaitīgu testu, lai noteiktu sāpju slieksni un noturību pret sāpēm. Proti, dalībniekiem bija jāiebāž roka ledainā ūdenī (temperatūra – trīs grādi pēc Celsija) un jātur tik ilgi, cik tie spēj izturēt.

Pētnieki secināja – jo fiziski aktīvāks cilvēks, jo ilgāk tas spēj noturēt roku ledainajā ūdenī. Tie, kas ierindoti ļoti aktīvo pētījuma dalībnieku kategorijā, spēja roku ūdenī noturēt vidēji 115,7 sekundes, bet vismazāk aktīvo cilvēku grupa – vidēji 99,4 sekundes. Tā kā mērījumi veikti divreiz ar astoņu gadu starpību, bija iespējams arī salīdzināt izmaiņas. Cilvēki, kuri astoņu gadu laikā turpināja būt fiziski aktīvi vai pat sāka sportot vēl vairāk, vidēji uzrādīja labākus rādītājus nekā tie, kas aizvien nesportoja.
Tomēr, kā mēdz teikt, vecums nenāk viens, un faktiski visu dalībnieku spēja paciest sāpes gadu laikā vidēji saruka – kā sportiskajiem, tā "dīvāna deldētājiem". Tomēr pirmie aizvien šajos rādītājos bija krietni priekšā.

Un tomēr, kā savā bloga ierakstā vietnē "The Conversation" norāda Portsmutas Universitātes lektors Nils Nīderštrāsers, ar cēloņsakarību apstiprināšanu būsim piesardzīgi. Dati norāda par korelāciju, bet ne par to, ka tieši sportošana ir cēlonis augstākai sāpju tolerancei. Kā ierasts šādos pētījumos, kur tostarp daļa datu ir subjektīva – proti, katrs no dalībniekiem pats pētniekiem novērtēja savu fizisko aktivitāšu līmeni – ar interpretēšanu var būt pagrūti. Pētījumos, kur dalībnieki paši sniedz informāciju par saviem labajiem (sportošana) vai sliktajiem (alkohola, tabakas produktu patēriņš) paradumiem, reizēm nevar izslēgt vēlmi nedaudz samelot un uzdot sevi par nedaudz fiziski aktīvākiem vai arī lielākiem atturībniekiem nekā ir patiesībā.

Nīderštrāsers arī norāda, ka dalībniekiem jautāts par viņu fiziskajām aktivitātēm vien pēdējā gada griezumā, atstājot septiņus gadus lielu "caurumu" datos. Tādējādi, piemēram, kāds var tikt ierindots nesportisko kārtā, jo pēdējo gadu nav cītīgi nodarbojies ar aktivitātēm, kuras varbūt piekopa iepriekšējos piecus gadus.

Tomēr – kaut cēloņsakarības ar šo darbu vēl pierādīt nevar, tas ir vēl viens pētījums vairāku iepriekš tapušu darbu pulciņā, kur arī pamanītas statistiski nozīmīgas sakarības starp cilvēka fiziskās aktivitātes līmeni un noturību pret sāpēm.

Pagaidām nav detalizēti izpētīti arī cēloņi šādai saiknei, taču pētnieki grasās šiem jautājumiem ķerties klāt, tostarp izpētīt, vai fiziski aktīviem cilvēkiem vecumdienās ir mazāks risks iedzīvoties hroniskās sāpēs.

Visu darbu var lasīt brīvpieejas zinātniskajā žurnālā "PLOS ONE".