Ne tikai bailes... Mazāk zināmas trauksmes pazīmes bērniem

Lūk, ne tik viegli ar trauksmi saistāmas pazīmes, kas tomēr var par to liecināt.

Daudzi bērni ir gana izvēlīgi un nevēlas ēst noteiktu ēdienu. Taču trauksmainiem bērniem tas ir īpaši izteikti. Daudz vieglāk pateikt, ko viņi ēd, nekā – ko neēd. Diezgan tipiski, ka ļoti trauksmains bērns ēd vien četrus piecus produktus. Viņš var pat izvemties, ja šķīvī būs izrādījies kaut kas, viņaprāt, "neēdams". Šādi bērni gandrīz nekad nepamēģina jaunus ēdienus. Viņi ir jutīgi pret maltītes tekstūru, var nebaudīt iecienīto produktu, ja tas būs "nepareizi pagatavots". Var vispār atteikties ēst, ja viņu maltīte pat tikai pieskārusies citādam ēdienam vai vienkārši pārāk tuvu ir ēdiens, kurš teiksim, smaržo citādāk.

Te ir aptuveni tas pats, kas ar ēdienu. Tas un tas neder. Kādu apģērba gabalu trauksmains bērns atsakās nēsāt vispār, pat ja viņš var nosalt vai pārkarst. Viņš var izdomāt sarežģītas apģērbšanās un izģērbšanās shēmas, tērpu salikumus.

Viņš var ģērbties savās iemīļotajās drēbēs dienām ilgi un atteikties tās mainīt, pat ja tās jau vairs nevar nēsāt. Viņš var krist histērijā dēļ jebkuras problēmas, kas saistītas ar apģērbu vai apaviem. Diezgan tipiskas ir asaras un skandāli, ģērbjoties uz bērnudārzu vai skolu.

Bērns asi saraujas, baidās vai sāk raudāt no jebkuras spalgas, skaļas vai pēkšņas skaņas, pat ja tā ir diezgan ierasta esošajā vidē, piemēram, no kādas sadzīves tehnikas. Bērns atsakās iet tur, kur ir skaļāks vai skaņas ir neierastas (cirks, teātris, kino, vietas ar daudziem cilvēkiem u.tml.). Aizspiež ausis, ja ir kāds paaugstināts skaļums un nevar izvairīties to dzirdēt.

Atkal jau – daudzi bērni vēlas, lai dienai būtu noteikta struktūra un rutīna, bet neirotisks bērns burtiski bez tā nevar dzīvot. Viņam vajag precīzi zināt, kas notiks tālāk, kas aiz kā sekos. Viņam var būt tipiska histērija, pat ja ir mazākās nobīdes no dienas plāna, piemēram, lifta pogu nospieda mamma, nevis kā parasti – pats bērns. Viņš pieprasa izmantot vienus un tos pašus priekšmetus un rīkoties vienā un tajā pašā veidā visu laiku. Viņam ir skaidra darbību secība, ko darīt pirms miega. Viņš var pieprasīt no vecākiem sākt visu no jauna, ja viss nav "izdarīts, kā nākas" vai pusē rituāla kaut kas aizgājis ne tā.

Bērns pieprasa mainīt apģērbu, iet dušā vai vismaz nomazgāt rokas pat tad, ja ir tikai nedaudz nosmērējies. Viņš izvairās no spēlēm un aktivitātēm, kurās var nosmērēties. Viņam var sākties histērija, ja pēkšņi būs ļoti nosmērējies vai nav iespējas uzreiz nomazgāties vai pārģērbties. Viņš visu laiku grib mazgāt rokas, pat ja tās nav acīmredzami netīras.

Bērns ar trauksmi var "salipt" ar vecākiem gan mājās, gan citu cilvēku sabiedrībā. Tipiski šāda atvase seko vecākam, ja viņš iziet no istabas, cenšas nākt līdzi pat tualetē un raud vai krīt histērijā, ja viņam to aizliedz. Bērnam var rasties panika, ja vecāki nav redzami pat dažas sekundes un arī, ja tas notiek drošos apstākļos (mājās). Atvase burtiski fiziski ieķeras vecākos, ir ciešā kontaktā ar vecāku ciemos vai jaunos apstākļos, neatkarīgi no vecuma.

Trauksmaini bērni ļoti lēni satuvinās ar kādu un viņiem vajag daudz laika, lai sāktu uzticēties. Tādēļ viņiem var gandrīz nebūt draugu klasē vai grupā. Dzimšanas dienas un citas svinības viņi labāk svin kopā ar vecākiem vai ielien stūrī, pat ja viņiem kaut kas notiekošā interesē. Viņi var agresīvi reaģēt uz bērniem, kas uzstājīgi vēlas paspēlēties vai parunāt.

Selektīvais mutisms ir periodiska nespēja runāt. Kā likums, tas notiek noteiktās situācijās – skolā, kad līdzās ir citi cilvēki vai noteikta veida cilvēki (piemēram, jaunas sievietes ar gaišiem matiem) u.tml. Ir ne mazums pētījumu par saikni starp selektīvo mutismu un trauksmi. Ir pat hipotēze, ka 90 procentos ar šādu simptomu ir arī trauksmainība. Reizēm bērni mēdz čukstēt vai ar žestiem vai zīmēm paust vēsti, citkārt vispār neko nevar pavēstīt un "sastingst".

Lasi par zēnu, kurš divus gadus skolā nespēja runāt un kā mamma palīdzēja viņam atsākt sarunāties šeit.

Trauksmaini bērni reti guļ normāli. Var būt dažādas miega grūtības – murgi, bieža mošanās, lielas grūtības aizmigt, bailes no tumsas, nespēja gulēt vienam gultā vai istabā, enurēze u.tml. Bet kaut kas noteikti ir, jo trauksme ļoti ietekmē miega neiroķīmiju un fizioloģiju.

Trauksmainam bērnam var būt visi no minētajiem punktiem, bet var būt tikai daži no tiem, tādēļ ka trauksme var izpausties individuāli, dažādā biežumā un ar atšķirīgiem simptomiem. Trauksmainam bērnam tā nebūs tikai viena epizode, bet jau viņu raksturojošs lielums, pazīmes atkārtosies.

Ko darīt, ja ir pamats aizdomām par paaugstinātu trauksmi? Ir jēga pārbaudīt pārējo ģimenes locekļu trauksmainību – nereti ir sociāli vai ģenētiski faktori. Var vērsties pie bērnu psihologa. Noteikti ieteicams lasīt vecākiem domāto literatūru par bērnu trauksmainību. Tāpat var noderēt atbalsta grupas. Un ļoti svarīgi ģimenes dzīvē ieviest prakses trauksmes mazināšanai – gan bērniem, gan pieaugušajiem. Reizēm vajadzīga arī medikamentoza palīdzība.