Bērns nevar iemigt, trūkstas no miega un runā aizvērtām acīm

Viena no biežākajām sūdzībām – bērniņš nespēj nogulēt visu nakti bez pamošanās, turklāt mēdz mosties raudot. Sākumā jānoskaidro, vai izdodas mazuli nomierināt, pieliekot pie krūts vai paņemot rokās. Miega medicīnā šos notikumus dēvē par aizmigšanas asociācijām, kuras rodas, kad bērnam spēja iemigt asociējas ar kādu noteiktu aizmigšanas vietu vai veidu, piemēram, vecāku gultā vai pie krūts. Naktī pamostoties, (kas ir pilnīgi normāli visos vecumos) bērns ierauga, ka vairs neatrodas tur, kur sevi pēdējo reizi atceras, tāpēc raud. Viņam nepieciešama vecāku palīdzība, lai atkal aizmigtu. Aizmigšanas asociācijas ir dabīgs notikums, bet, ja tās negatīvi ietekmē citus ģimenes locekļus, tad tie jau ir aizmigšanas traucējumi. Daudzos pētījumos ir pierādīts, ka zīdaiņa mošanās naktī rada vai pastiprina mammas depresiju. Tāpat pierādīts, ka, piemēram, nomainot asociāciju miegs = krūts uz asociāciju miegs = gultiņa, mazinās gan mammas depresīvie simptomi, gan uzlabojas atmosfēra ģimenē.

Bērniņš pirmajā dzīves gadā miegā var ritmiski kustēties, piemēram, šūpoties no viena sāna uz otru, vēlāk – nostāties četrrāpus vai stāvus un šūpoties uz priekšu un atpakaļ. Šādā veidā bērns sevi nomierina, tas ir diezgan bieži sastopams ieradums agrīnā vecumā, par kuru vecākiem nevajag satraukties.

Vēl daži mazuļi mēdz sevi pamodināt, miegā noraustoties, bet nomodā noraustīšanās izzūd, nav novērojama. Tās dēvē par miega mikolonijām, kas ir vairāk raksturīgas pirmajos dzīves mēnešos.

Vecāki bieži vien pārdzīvo, ka arī pēc gada vecuma bērns mēdz naktī mosties un vēlas mammas vai tēta klātbūtni. Vecāki mēdz uzskatīt, ka nu jau mazulim vajadzētu spēt nogulēt visu nakti, taču aizmigšanas asociācijas var turpināties arī bērnudārza vecumā.

Grūtības ģimenē var sagādāt tas, ka daudzi mazuļi arī sāk pretoties gulētiešanai, izdomājot dažādas atrunas. Šis ir vecums, kad bērns pārbauda robežas, izmanto to, ka viņam pirms gulētiešanas tiek veltīta nedalīta uzmanība. Šajā gadījumā noteikti nav jālieto nekādas miega zāles – nepieciešama skaidru, saprātīgu robežu nostādīšana, turklāt talkā var nākt metode "gulētiešanas caurlaide" un "aizbildināšanās" metode.

Bērnam pirmsskolas vecumā var sākties parasomnijas – dīvainas norises, kas notiek miegā. Visbiežāk cilvēki atpazīst staigāšanu miegā, ko tautā sauc par mēnesserdzību. Bērns ir aizmidzis, bet var piecelties no gultas, staigāt, kaut ko runāt un pat atbildēt uz jautājumiem, taču lielākoties atbildes ir neskaidras. Nereti sastopamas arī nakts bailes – tās ir biedējošākas epizodes, kuru laikā bērns pieceļas, kliedz, izskatās pārbijies un pretojas jebkādiem nomierināšanas mēģinājumiem. Epizode var ilgt līdz 30 minūtēm. Parasomnijas ir bērnu vecumā bieži sastopamas miega problēmas, kas augot pāriet pašas no sevis. Nav īsti zināms, kas tās izraisa, iespējams, ģenētiskie faktori, bet tās pastiprināt var jebkas, kas pasliktina miegu – piemēram, atopiskais dermatīts vai kāda akūta slimība.

Gan maziem bērniem, gan bērniem skolas vecumā un pusaudžiem raksturīgs nemierīgo kāju sindroms. Tā ir nepārvarama vēlme kustināt kājas, kura saistīta ar nepatīkamām sajūtām – durstīšanu, spiešanu, karstumu, aukstumu. Šīs sajūtas pastiprinās miera stāvoklī, tāpēc daži bērni visu laiku grib staigāt, lai diskomfortu mazinātu, bet nemierīgo kāju sindroms traucē izgulēties. Vispirms jāveic analīzes, jo bērnu vecumā šis sindroms bieži saistīts ar zemu dzelzs līmeni asinīs.

Daži bērni miegā krāc, šņākuļo, aiztur elpu, guļ ar atgāztu galvu vai vaļā muti. Parasti to novēro pēc divu gadu vecuma, bet šīs parādības var sākties arī agrāk. Simptomi var liecināt par obstruktīvu miega apnoju. Kaut kas nosprosto elpceļus un apgrūtina elpošanu miegā. Bērnu vecumā visbiežākais iemesls ir palielinātas kakla vai aizdegunes mandeles. Jādodas pie ausu, kakla un deguna ārsta. Ja otorinolaringologs iemeslu neatrod, iespējams, nepieciešams miega izmeklējums. Bērniem šos izmeklējumus veic Bērnu slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centrā.

Svarīgi! Problēmas, kas saistītas ar bērna miegu, ir dažādas, arī ārstēšana atšķiras, medikamenti ir nepieciešami diezgan reti.

Biežākās sūdzības, ar kurām pusaudži mēdz vērsties pie miega speciālista, ir grūtības iemigt un miegainība. Miegu pusaudžu vecumā ietekmē gan hormonālie procesi, gan dažādas aktivitātes līdz vēlai naktij, gan opozicionāra uzvedība – ja vecāki teiks, ka jāiet gulēt, pusaudzis rīkosies pretēji. Turklāt pusaudžiem nereti ir aizkavēta melatonīna izdale – signālu, ka jāiet gulēt, smadzenes dod vēlāk nekā pieaugušajiem. Bet, aizejot gulēt ap vieniem, diviem naktī, no rīta ir grūti piecelties, pēc skolas gribas pagulēt, un tad vakarā atkal nenāk miegs. Veidojas apburtais loks. Šajā vecumā nereti sastopamas arī psihiskās veselības problēmas, tai skaitā depresija, kas var izraisīt gan bezmiegu, gan miegainību.

Pirmais solis ir aizpildīt miega dienasgrāmatu un izvērtēt miega higiēnu – ieradumus un rīcību, kas palīdz nodrošināt veselīgu miegu. Nereti pusaudžu vecāki stāsta, ka bērns dienas laikā ir miegains, bet brīvdienās var nogulēt teju visu dienu. Kā atšķirt, vai tas ir miega trūkuma dēļ vai kādas slimības simptoms? Jāpavēro, kas notiek, kad ir vairākas brīvdienas pēc kārtas. Ja kopējais miega daudzums brīvdienās ir 8-10 stundas un jaunietis jūtas labi, tad miegainība ikdienā ir nobīdīta miega cikla dēļ. Tomēr, ja ar šīm 8-10 stundām nepietiek, miegainībai jāmeklē dziļāki cēloņi. Iespējams, tā ir depresijas pazīme, iespējams, miegainība ir obstruktīvas miega apnojas vai nemierīgo kāju sindroma dēļ. Mazāk zināms miegainības iemesls ir narkolepsija. Tā ir hroniska neiroloģiska slimība, kas sākas jauniešu vecumā un padara cilvēku ļoti miegainu, jo smadzenēs ir mazāk hormona, kas regulē nomodu un miegu. Miegainība nemazinās arī tad, ja ir iespējas pietiekami daudz gulēt vai tiek ārstēta depresija. Ja pusaudzim ir miegainība, kas nav saistīta ar psihoemocionālo veselību, tad noteikti jāvēršas Bērnu slimnīcā pie miega speciālista –, iespējams, būs nepieciešama padziļināta izmeklēšana.