Kad salda miega vietā šausminošs sastingums. Kas ir miega paralīze  (5)

Lai saprastu, kas ir miega paralīze, vispirms ir jāaplūko miegs un tā fāzes. Kā skaidro miega speciālists Juris Svaža, miega paralīze ir saistīta ar miega uzbūvi un struktūru, ar cikliskajām miega fāžu maiņām. "Ir lēnais un ātrais miegs. Kopumā cilvēkam nakts laikā ir 4 – 6 miega fāžu maiņas. Pirmajā daļā vairāk ir lēnais miegs – tā laikā smadzenes ir pasīvas un visvairāk atpūšas.

Muskulatūras tonuss pamazām pazeminās. Šajā miegā ir tādi traucējumi kā staigāšana, runāšana, bet cilvēki tos neatceras, tas ir tādēļ ka smadzenes šajā fāzē ir pasīvas. REM fāzē jeb ātrajā miegā, kurš ir vairāk no rīta, tur, savukārt, muskulatūras tonuss ir pats, pats zemākais, bet smadzenes ir aktīvas, tad mēs sapņojam. Piemēram, murgi vienmēr ir REM jeb ātrajā miega fāzē," stāsta Svaža. "Saistībā ar šīm miega fāzēm izriet, ka miega paralīze ir tāds fenomens, kad cilvēks mostas pārsvarā no rīta, jo visbiežāk tas notiek ātrā miega fāzē, kurā muskulatūras tonuss ir zems. Tātad, cilvēks mostas, viņš sāk apzināties realitāti, bet vēl atrodas tā REM iespaidā, kad ķermeņa tonuss ir zems. Un tad ir tāda sajūta, ka nevar pakustēties, ka grūti paelpot, ka kaut kas spiež krūtis. Tajā miega varā vēl ir sapņu halucinācijas vai murgi. Un cilvēkam ir ļoti grūti pakustēties. Tas ir principā labdabīgs fenomens," skaidro speciālists.

Medicīnas portāls "Web Md" vēsta, ka var būt divu veidu miega paralīze. Ja tā notiek pirms cilvēka aizmigšanas, to sauc par hipnagoģisko vai predormitālo miega paralīzi. Pirms aizmigšanas cilvēka ķermenis lēnām atslābst. Parasti cilvēks tā laikā kļūst mazāk apzinātāks un tādējādi pat neievēro šīs pārmaiņas. Tomēr, ja cilvēks paliek pie pilnas apziņas, nomodā vai ja viņš pēkšņi pamostas pirms pašas iemigšanas, cilvēks var ievērot, ka nespēj pakustēties vai parunāt.

Savukārt, ja miega paralīze norisinās pirms pamošanās jeb REM fāzes laikā, to dēvē par hipnopompisko vai postdormitālo miega paralīzi. Kad norisinās REM miega fāze, muskuļi ir pilnībā atslābuši. Ja cilvēks pamostas pirms fāzes beigām, arī tad viņš var just, ka nevar pakustēties vai parunāt.

Juris Svaža uzskata, ka miega paralīzes izraisītājus nav iespējams īsti noteikt. "Tas nenotiek bieži, varbūt līdz diviem procentiem cilvēku vai pat mazāk to piedzīvo. Tā ir sastopama arī kopā ar dažādām slimībām, teiksim, citām miega problēmām, piemēram, narkolepsija, kas ir tāda izteikta miegainība dienā, tādos gadījumos arī reizēm ir novērojama miega paralīze. Tātad tā var būt saistīta ar citām miega pataloģijām vai var būt pati par sevi. Ja tā ir pati par sevi, tad tā ir nekaitīgs fenomens. Tad cilvēkam ir vienkārši jāsadzīvo ar to. Bet tā nav grūtākā slimība ar ko sadzīvot, teiksim tā. Ir jāsaprot, kas ar tevi notiek un jāpieradina pie domas, kas tev tas ir," viņš skaidro. Bieži vien miega paralīze tiek novērota tieši pusaudžiem, taču arī pieaugušie no tā nav pasargāti, tā vēsta "Web Md".

Miega pētnieki ir nākuši pie secinājuma, ka vairumā gadījumu miega paralīze vienkārši ir rezultāts tam, ka cilvēka ķermenis vienmērīgi nekustas cauri visām miega fāzēm. Ļoti retos gadījumos miega paralīze ir saistīta ar dziļām psihiskām problēmām. Tā tiek skaidrots medicīnas portālā "Web Md" un to apstiprina arī Juris Svaža. Miega speciālists stāsta, ka ir cilvēki, kuriem šī paralīze ir raksturīga un viņiem miega paralīzes epizodes ik pa laikam atkārtojas. Bet tā var būt arī kādu faktoru izraisīta lieta, kas pāriet. "Teiksim, kaut kādi ilgstošāki miega traucējumi, bezmiegs, pārdzīvojumi, stress – tas viss var provocēt miega paralīzes rašanos, tāpat kā staigāšanu un runāšanu miegā," viņš saka. Arī portāls "Web Md" skaidro, ka biežākais miega paralīzes iemesls ir bezmiegs un stress. Vēl tās rašanos var ietekmēt izmainīts miega ritms, bipolārie traucējumi, gulēšana uz muguras, nakts kāju krampji un kādu noteiktu medikamentu lietošana.

Miega paralīze visbiežāk tiek diagnosticēta ārsta un pacienta savstarpējā sarunā, izrunājot simptomus, kurus pacients izjūt. "Tā ir klīniska diagnoze. Nekādi speciāli izmeklējumi nepieciešami nav, ja vien šī paralīze nav saistīta ar nopietnākām miega problēmām. Ja tā ir vienkārši periodiska vai neperiodiska parādība, tad no tā, ko pacients stāsta, mēs saprotam, ka tā ir miega paralīze. Tās noteikšanai izmeklējumus var veikt tikai laboratorijā, ar speciālu miega testu, bet es neesmu dzirdējis, ka to plaši darītu, jo, labi, mēs iegūstam rezultātus, kas apstiprina paralīzi, bet var būt arī tā, ka, piemēram, mēs tagad viņu naktī izmeklējam un tad šīs paralīzes nav! Bet izmeklējumi ir dārgi, un to var arī neatrast. Un, ja arī mēs atrodam, ko mēs varam pateikt? Jā, jums ir miega paralīze! Bet cilvēks jau to tāpat nojauš pēc simptomiem. Tātad, šādi izmeklējumi ir derīgāki tad, ja ir aizdomas par kādu citu saslimšanu, tad varbūt tas izmeklējums ir vajadzīgs," uzskata Juris Svaža.

Kā skaidro miega speciālists, ja cilvēks apzinās to, ka viņu ik pa laikam piemeklē miega paralīze, viņam ir nepieciešams strādāt ar sevi, savām izjūtām un domām, lai brīdī, kad viņu pārņem paralīze, viņš spētu adekvāti saprast, kas ar viņu notiek. "Tur ir darbs ar pacientu, varbūt ir vajadzīgs psihoterapeits. Kad cilvēkam izskaidro, kas tas ir par fenomenu, kas nekas slikts viņam nenotiks, ka sajūtas ir pārejošas, cilvēks mēģina ar sevi strādāt un pieradināt pie domas, ka tā var būt. Un tai miegā jau viņš realitāti daudz maz apzinās. Viņš var mēģināt sevi ietekmēt un nekrist panikā. Cilvēki ļoti bieži nobīstas no šīs lietas, jo viņi domā, ka ir smagi slimi, ka nav kaut kas kārtībā ar nerviem, ka tas ir bīstami, ka viņi var nomirt un nosmakt, bet tā nav!" saka Juris Svaža.

Portāls "Viņa" uzklausīja lasītāju pieredzi saistībā ar piedzīvoto miega paralīzi.

"Kad mācījos pamatskolā, es diezgan bieži slimoju ar angīnu un saaukstēšanos, ko parasti pavadīja arī augsta temperatūra," sāk stāstīt Austra. Vienu reizi es biju tik slima, ka man nakts laikā bija drudzis. Es biju puslīdz pamodusies un jutu, ka man ir ļoti augsta temperatūra. Man lija sviedri, bija karsts un jutos pagalam slikti. Vēlējos saukt pēc palīdzības, bet tad secināju, ka nemaz nevaru pakustēties, bet kādu pasaukt – ne tik. Es biju kā sastingusi, lai gan biju nomodā. Tas bija ļoti biedējoši, bet pamazām tā sastinguma sajūta atkāpās," viņa saka.

"Mani miega paralīze piemeklē ik pa laikam," sāk stāstīt Edgars. "Sākumā es nesapratu, kas ar mani notiek, bet tad sāku meklēt informāciju un sapratu, kas par lietu. Sajūtas ir ļoti dīvainas, un bieži vien tās ir dažādas, katru reizi ar citu scenāriju, tā teikt. Vienu nakti man ir tāda sajūta, it kā kāds mani turētu aiz pleciem un neļautu kustēties, kādu citu nakti – esmu pie pilnas apziņas, pamodies, bet ķermenis ir pilnīgi sastindzis un esmu bezpalīdzīgs. Vēl ir bijis tā, ka redzu murgus, dažādus briesmīgus tēlus, pilnīgā pārliecībā, ka tas notiek pa īstam. Redzu savu istabu un pie gultas ir melni stāvi, kas mani it kā nospiež un neļauj piecelties. Pēc kāda laika tie izzūd un es spēju atkal kustēties, runāt. Pārsvarā šādas sajūtas man ilgst aptuveni divas minūtes. Bieži gan tas nav, bet reizi divos mēnešos miega paralīzi piedzīvoju," viņš saka.

"Saistībā ar miega paralīzi, atceros spilgti vienu epizodi, senāk, kad biju jaunāka," iesāk Antra. "Bija studiju laiks, sesija. Miegam laiks īsti netika atlicināts, visu laiku mācījos un uztraucos, lai visus eksāmenus labi nokārtotu. Tad vienu vakaru man uznāca liels miegs, aizgāju gulēt un ātri aizmigu. Tad pēkšņi pamodos nakts vidū ar vainas apziņu, ka man taču vēl daudz kas jāizdara. Gribēju celties un darboties, bet nespēju. Biju šokā un nesapratu, kas notiek. Jutu lielu spiedienu krūšu apvidū, man trūka elpas. Gribēju kliegt, bet nevarēju. Domāju, ka man kaut kas kait, ļoti sabijos. Tas ilga piecas biedējošas minūtes, kuru laikā es tikai šausmās prātoju, kas man vainas un centos ievilkt gaisu. Kad tas pārgāja, pamazām varēju atkal pakustināt savu ķermeni un normāli elpot. Uzreiz bailēs modināju savu istabas biedreni. Tajā naktī gan vairs neaizmigu un arī pamācīties vairs nespēju," viņa atceras.

"Esmu piedzīvojusi šo sajūtu vairākkārt," iesāk Anete. "Man ir intensīvs darbs, turklāt diennakts ritms bieži vien ir izmainīts. Parasti tas notiek tad, kad nakts vidū vēlos aiziet uz tualeti vai padzerties, un tai mirklī saprotu, ka to nevaru izdarīt. It kā kāds spēks mani ar varu turētu pie gultas, neļaujot ne pakustēties, ne parunāt. Tagad jau esmu ar to apradusi un mierīgi nogaidu, kamēr viss pāries," Anete saka.

"Man tā ir gadījies tikai dažas reizes mūžā, un vienmēr esmu no tās ļoti baidījusies," iesāk Marta. "Tā sajūta, kad esi pilnīgi paralizēts ir briesmīga! Vienreiz man šķita, ka smoku, citreiz bija sajūta, it kā kāds mani spiestu pie zemes. Tas bija briesmīgi, lai vai kā es apzinos, ka nekas traks tas nav. Visbiedējošākais ir tas, ka tu nespēj ne pasaukt vīru, ne piebakstīt viņam. Tāds nu tu esi viens savās šausmās uz pāris sekundēm!" viņa stāsta.