Laiks, kurā dzīvojam šobrīd, ir sarežģīts no visām pusēm. Lai gan paši esam drošībā, katru dienu sekojam un jūtam līdzi Ukrainai, pasaules notikumiem kļūstot par primāro rutīnas noteicēju arī daudziem no mums. Iespējams, šajā laikā izjūti bailes, skumjas, dusmas. Iespējams, pārdzīvojumu dēļ ir grūti iemigt. Padomos, kā nomierināties, turēt sevi rokās un saprast emocijas krīzes laikā, dalījusies psiholoģe Marija Ābeltiņa.
"Mēs ikdienā esam pieraduši dažas emocijas saukt par "negatīvām", un tas atstāj iespaidu, kā mēs pret tām attiecamies. Sajūta, ka bailes, skumjas, dusmas ir kaut kas tāds, ko labāk ātrāk neitralizēt. Taču tā nav tiesa. Emocijām ir svarīga signālfunkcija. Jā, mums subjektīvi vienas patīk (prieks, iedvesma) un citas nepatīk (šaubas, sēras), bet tas nemaina visu emociju lietderīgumu. Es gribētu šobrīd izdarīt to lietu, kuru mēs reti darām ar emocijām ikdienas dzīvē. Mēs gribam ātri un racionāli rīkoties, bet emocijas nereti prasa normalizēšanu, t.s., negatīvās emocijas. Es arī nevarēju agrāk saprast ko nozīmē pabūt ar emocijām. Tā nav ārējā darbība, tā ir iekšējā rīcība, kad mēs esam empātiski un saprātīgi paši pret sevi. Un paradoksāli, bet tas mūs nomierina. Tas ir normāli justies nenormāli – neikdienišķi – nenormālos apstākļos.
Bailes
Tās liek būt modriem un rūpēties par drošību. Pat pandēmijas sākumā pētījumi rādīja, ka tie, kas baidījās, vairāk ievēroja epidemioloģiskos ieteikumus un mazāk saslima. Arī šobrīd bailes liek domāt, kā rīkoties, ko es darīšu X stundā, vai manā mājas aptieciņā vispār ir zāles ar atbilstošu derīguma termiņu, kā pasargāt bērnus u.c. Un šie jautājumi ir "okey" šajā nenormālajā situācijā. Ir normāli baidīties no kara un nāves, un šīs bailes nereti mums liek pārvērtēt prioritātes un veltīt laiku tam, kam mūžīgi varbūt nepietika.
Skumjas
Atceros sava prof. Praško lekcijas, kad viņš stāstīja, ka skumjas pavada tādas hormons kā oksitocīns. Tam ir liela nozīme intimitātē un sociālo attiecību veidošanā. Tas mums liek meklēt citus cilvēkus, lai pārdzīvotu zaudējumus. Lai dalītu bēdu un tā paliktu par pusbēdu. Un tas ir normāli raudāt, redzot ziņas no Ukrainas un ne tikai ar sprādzienu bildēm. Ja mums ir empātija, mēs nevaram bez acīs saskrējušām asarām lasīt par notiekošo: jaunās māmiņas raud par jaundzimušajiem metro, dzīvnieku īpašnieki par kaķiem un suņiem, ar kuriem cilvēki skrien uz patvērumiem, par bērniem, sievietēm, vīriešiem, kas šobrīd skatās nāvei tieši acīs. Un šīs skumjas un empātija liek mums domāt, kā palīdzēt, kā izmitināt bēgļus, kur var pārskaitīt naudu palīdzības organizācijām vai armijai. Tas liek mums lieku reizi samīļot savus mīļos, tuvos, dārgos.
Dusmas
Dusmām ir sargsuņa loma. Tās rej, ja kāds pēc mūsu sajūtām pārkāpj robežas. Tās mūs reāli aktivizē, lai sevi aizstāvētu. Un tās atkal liek rīkoties: domāt par iestāšanos Zemessardzē, neklusēt par savu viedokli, iet piketos, uzstājīgi prasīt valdībai rīkoties, lai ieviestu sankcijas, un tamlīdzīgi. Un šeit nav jāsajauc dusmas ar agresiju. Agresija ir nepieņemama uzvedība. Dusmas ir tikai emocija, kuru mēs varam paust arī civilizēti.
Emocijas var sākt traucēt normālu rīcību tikai, ja to intensitāte paliek tāda, kuru mēs nespējam izturēt, un mums "izsit korķus". Psihologi to nereti sauc par tolerances logu. Es gribētu saukt par tolerances koridoru – cik intensīvas emocijas saglabā mūsu rīcībspēju, bet kuras rada paniku vai tieši pretēji absolūto sastingšanu vai nerealitātes sajūtu. Starp šiem diviem grāvjiem emocijas pilda savu funkciju, pat ja mums tās nepatīk. Un katram ir savs platums šim tolerances koridoram. Viens var izturēt stiprāku intensitāti, cits nē. Mēs esam dažādi. Ja ir sajūta, ka ir sasniegtas robežas un jūties nerīcībspējīgi, nevari gulēt, domāt, darīt ikdienas lietas, noraujaties uz tuviniekiem, ir vērts domāt par emociju nomierināšanu.
Un šeit talkā var nākt visvienkāršākās sadzīves lietas:
- Pastaiga
- Fiziska slodze
- Sarunas ar atbalstošiem cilvēkiem
- Ziņu lasīšanas limitēšana
- Diennakts režīma atjaunošana
Un arī vingrinājumi no psihologu un psihoterapeitu arsenāla:
- Diafragmālie elpošanas vingrinājumi (kur mēs elpojam ar vēderu). Vairāk par par šo elpošanu lasi šeit.
- Muskuļu relaksācijas prakses
- Apzinātības prakses (man patīk vingrinājums, kur pastaigā "izkāpjam" ārā no galvas un apzināti pamanām piecas lietas ar acīm, tad ar ausīm un tad ar pārējo ķermeni – ko tieši tagad jūtu kā spiedienu, smaržu, pieskārienu utml., tad 4, 3, 2, 1 lietu)"
Prihoterapeite norāda, ka iespējami var būt nepieciešama arī profesionāla palīdzība. Krīzes apstākļi var uzraut augšā vecās mentālās kaites, dažādus trauksmes traucējumus, depresiju u.c. Šī iemesla dēļ krīžu un konsultāciju centrā "Skalbes" ir diennakts atbalsta līnija pieaugušajiem, kas pieņem zvanus arī nakts laikā. Tālruņa numurs – 116123.
Turpinājumā atradīsi vēl virkni rakstu un speciālistu padomu, kā pārdzīvot šo krīzes laiku pēc iespējas mierīgāk.
Ko un kā mācīties no negatīvajām emocijām, no kurām parasti vēlamies izvairīties?
Negatīvas emocijas ir nozīmīgs signāls, kas vēsta – tavā pasaulē kaut kas nav kārtībā. Un šīs emocijas var būt labs skolotājs, ja tu tajās ieklausies, nevis mēģini no tām izvairīties. Emociju noliegšana izslēdz iespēju dziļi izjust jebkādas emocijas, tādējādi arī tava spēja saprast citu emocijas ir ierobežota. Ja tu nespēj mācīties no savām emocijām, arī tava spēja augt un veidot veselīgas, jēgpilnas attiecības var būt traucēta. Citiem vārdiem – arī šķietami sliktajam, pareizi to izmantojot, var būt savi ieguvumi.
Kontrolēt dusmas un vairot prieku. Kā pārvaldīt emocijas un vai to vajag?
No emocijām izbēgt nav iespējams, lai kā arī mēs censtos, tāpēc ar tām ir jāiemācās sadzīvot. Atbrīvoties no bailēm, kontrolēt dusmas un vairot prieku ir trīs lietas, ko bieži iesaka. Tajā pašā laikā netrūkst ļaužu, kas uzsver – dusmu apspiešana mums var kaitēt. Kā tad īsti ir – vai emocijas ir jāsavalda? Kā to izdarīt? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem kopā ar psihoterapeitu Andri Veselovski meklējām podkāstā "Laimes laboratorija".
Apspiestas emocijas – fizisku sāpju izraisītājas. Kā atpazīt un novērst
Dažkārt, saskaroties ar nepatīkamām emocijām, nevēloties tām ļaut vaļu vai virsroku, šķiet, vislabāk ir emocijas apspiest, nolikt kādā attālākā apziņas stūrī un aizmirst. Taču tas, par ko šādā brīdī mēs nedomājam, – viss apspiestais reiz nāks laukā. Un ir būtiski saprast, ka paslēptās emocijas nebūt neatgriezīsies emocionālu sajūtu izpausmē, bet gan, ļoti iespējams, tās liks par sevi manīt, radot fiziskas sāpes vai nepatīkamas izjūtas.
Psiholoģe: Dusmoties ir veselīgi, tikai emocijas jākontrolē
Dusmas var radīt negatīvas asociācijas, taču patiesībā dusmas ir veselīgas un vajadzīgas emocijas, ja tās tiek atbilstoši un pieņemami izpaustas. Kādas ir dusmu funkcijas, kas ir nekontrolētas un pārspīlētas dusmas un kā tās iespējams kontrolēt un izreaģēt, nevis apspiest, skaidro izglītības un skolu psiholoģe, psiholoģijas doktore Ilze Damberga.
Kad dūmu mutuļi veļas no nāsīm: veidi, kā kontrolēt dusmas
Dusmas ir normāla un ierasta emocija, kas palīdz katram tikt galā ar ikdienas darbiem mājās vai darbā. Tomēr brīdī, kad tās pārvēršas agresijā vai pat fiziskā otra ietekmēšanā, emociju uzplūdiem būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība. Lai novērstu kārtējos dusmu mutuļus, kas aizskarošu vārdu vai kliedzienu veidā plūst no tevis, izmēģini šos padomus, lai savaldītos.
Nāvi nevar kontrolēt vai uzveikt – ko darīt ar bailēm no tās
Bailes ir neizbēgama un dabiska ķermeņa reakcija uz dažāda veida apdraudējumu. Tiesa, ne vienmēr šis apdraudējums ir reāls un tiešs kā ceļā stājies nikns dzīvnieks vai mirklis pirms autoavārijas. Dažkārt bailes mēdz būt arī abstraktas un neizskaidrojamas, un tādas, šķiet, ir arī bailes no nāves. "Cilvēki vairās pieskarties, vairās nosaukt vārdā savas bailes, šo nolemtību, bet ir ķermeņa valoda, un tā runā pati par sevi. Tas ir acu skats, kurā ir bailes, izmisums, neziņa," tā par bailēm no nāves saka kapelāne. Neskatoties uz to, ka par nāvi dzirdam teju ik dienu un visi zinām – reiz pienāks arī mūsu laiks aiziet, ir cilvēki, kuriem vien mirkli ilga apziņa par nāvi izraisa trauksmi.
Bailes nomirt un sajukt prātā. Kas ir panikas lēkme, un kā rīkoties
Mūsdienās ir radīti augsti standarti materiālajā, izglītības, darba un citās jomās. Cilvēki tērē daudz enerģijas, lai sasniegtu šos augstos standartus, kā rezultātā izdeg brīžos, kad vēlas pierādīt sevi sabiedrībai. Viņi aizmirst par svarīgāko cilvēku uz Zemes – par sevi! Tas savukārt "atver vārtus" stresam, trauksmei, depresijai, somatiskiem traucējumiem, veģetatīvai distonijai, panikai un panikas lēkmēm.
Vienkārši un efektīvi veidi, kā parūpēties par savu garīgo veselību
Visur, kur vien skaties, skan aicinājumi neaizmirst par sevis lutināšanu, un šķiet teju neiespējami iztikt bez pārcenotām sejas maskām, vannas bumbām un skaistumkopšanas līdzekļiem, kas sola mazināt stresu un atrast iekšējo mieru. Patiesību sakot, dažkārt tādām izpriecām nav laika, nemaz nerunājot par tēriņiem, ko šādi rituāli rada. Taču tas nenozīmē, ka vajadzētu atstāt novārtā sevi vai savas vajadzības. Ir tik daudz vienkāršu veidu, kā parūpēties par sevi, netērējot ne centa un neveltot tam visu dienu, tajā pašā laikā ļaujot sev būt pašpārliecinātai un harmonijā ar sevi.
Stresa izraisīts bezmiegs: kā ar to cīnīties
Satraucies par finansēm, darbu, attiecībām un citām lietām, kā rezultātā naktīs neguli? Tu neesi vienīgais – katrs trešais pieaugušais ir izjutis kādu no bezmiega formām. Šogad pētnieki ir atklājuši jaunu saikni starp miega problēmām, trauksmi un depresiju, raksta "Very Well Mind". Lai arī stress, garīgā veselība un ikdienas straujais temps ne vienmēr ir iemesli bezmiegam, tos ir būtiski pieminēt kā iespējamus cēloņus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
