Septiņi gari mēneši bez miega. Daces ceļš uz izgulēšanos un jaunu arodu

Bērniņa ienākšana ģimenē ir ne tikai skaistiem mirkļiem piepildīts laiks, bet arī pietiekami izaicinošs notikums, it īpaši tiem vecākiem, kuri sagaidījuši savu pirmdzimto. Tā tas izrādījies arī Dacei Cinavai, kuras mazais dēlēns Roberts metis vecākiem izaicinājumu un licis ģimenei pacīnīties ar bezmiegu. Ilgstošs bezmiegs un trauksme par katru zīdaiņa kustību miegā – tas licis Dacei ne tikai meklēt palīdzību, bet arī saprast, ka viņa pati vēlas kļūt par miega konsultanti, un sapni realizēt.

"Miega plāns" un "miega režīms" ir frāzes, kas jauno vecāku vidū ienākušas tikai pēdējo gadu laikā. Dace pēc savas pieredzes sapratusi, cik svarīgi ir domāt ne tikai par mazuļa, bet arī vecāku labsajūtu, jo neizgulējies bērniņš un neizgulējusies mamma pat pusgada un gada garumā ir visai ekstrēma kombinācija. Kad izstaigāti daudzi speciālisti, kuri visi kā viens teikuši, lai vecāki gaida, līdz mazais Roberts izaugs un sāks labi gulēt, jaunā māmiņa sapratusi, ka tā vairs nevar. Par Daces un viņas Roberta ceļu līdz tam, ka abi nu ir izgulējušies, bet Dace apguvusi jaunu specialitāti, lasi turpinājumā!

Celšanās ik pēc pusotras stundas septiņu mēnešu garumā noved līdz trauksmei

Mazais Roberts, kuram nu jau ir viens gads un deviņi mēneši, saviem vecākiem bija ļoti gaidīts mazulis. Gaidību laiks Dacei pagājis visai mierīgi, viņa baudījusi grūtniecību un pastiprināti nav interesējusies par dažādiem nestandarta bērna kopšanas aspektiem, tā teikt – kā būs, tā būs, gan jau tiks galā. Pirms dēliņa piedzimšanas sieviete vien dzirdējusi no citām mammām, ka esot bērniņi, kas guļ labi, un tādi, kuriem ar miedziņu ir grūtāk. "Tajā laikā es vienkārši cerēju, ka mans puika būs labais gulētājs," pastāsta Dace. Tuvākā padomdevēja, ar kuru varējusi parunāt par gaidāmo, bijusi māsa, kam ir meitiņa. Tā kā Roberts ierasties pasaulē nesteidzās un piedzima ar novēlošanos, vienīgais satraucošais brīdis grūtniecībā bijis tas, ka tuvinieki un draugi nav varējuši sagaidīt puisēna piedzimšanu un Daci nobēruši ar jautājumiem, kas jauno sievieti nogurdinājis.

Un tad Roberts piedzima – kā Dace smejot saka, ilgākais brīdis, ko dēliņš nogulēja, bija pēc piedzimšanas slimnīcā, jo pēc tam sācies nebeidzamais riņķa dancis. "Kopš bijām slimnīcā, viņš sāka celties, un nezināju, kas jādara, nav nekādas pamācības – slimnīcā tev iedod bērnu un viss, tu skaties, kas notiek. Māsiņas saka, ka jādod krūts, OK, tu dod," atceras Dace. Tad nu katru brīdi, kad dēlēns modies raudot, Dace domājusi, ka viņš vienkārši ir izsalcis, un devusi zīst krūti. Ik dienu un nakti, ik pēc pusotras vai divām stundām mazais Roberts raudājis, bet mamma viņu mierinājusi ar pupu, kas it kā ir pavisam normāli, taču, ja tā notiek septiņus mēnešus no vietas...