Karaliene olīva un viņas galminieki. Turcijas virtuves atklājumi

Kopš 2022. gada visā pasaulē tiek rīkota UNESCO Turcijas virtuves nedēļa, kad tiek iepazīstināts ar šīs valsts dažādo un gardo virtuvi.

Pērn UNESCO Turcijas virtuves nedēļa pirmoreiz tika atzīmēta arī Latvijā, Turcijas Republikas vēstniecībai aicinot viesus uz tematiskām pusdienām. Toreiz gastronomiskā uzmanība bija veltīta Hatajas provincei – reģionam, kas smagi cieta 2023. gada postošajā zemestrīcē. Šogad pasaule tika iepazīstināta ar citu Turcijas reģionu – Egejas jūras piekrasti.

"Pirmajā UNESCO Turcijas vēstures nedēļā iepazīstināja ar valsts gastronomiju kopumā, pērn pirmoreiz nolēma pievērsties konkrētai provincei, bet šogad Turcijas Ārlietu ministrijas apspriedē par to, kuru reģionu izvēlēties, tiešsaistē jau piedalījās vēstnieki no visas pasaules," stāsta Turcijas vēstniece Latvijā Šule Eztunčas kundze.

Egejas jūras piekraste ir Turcijas rietumu reģions, un par tā virtuvi vēstniece saka – ja gribi ēst veselīgi un dzīvot ilgi, tā ir laba vieta, kur sākt! Egejas jūras piekrastē valda Vidusjūras klimats, līdz ar to plaši tiek izmantoti dārzeņi un Vidusjūras karaliene – olīva! Melnas, zaļas un "treknas", paipalu olu izmērā, tās gozējās uz galda.

"No turku virtuves sagaida vislabāko," par valsts gastronomisko mantojumu saka vēstniece. "Te bija sultāna "sēdeklis", tāpēc visam bija jābūt izcilam. Ja zivis – tikai labākās, ja baklava – vislabākā."

Impērijas mantojums ir arī dažādība. Kad tiek pārvaldīta tik plaša teritorija, pieredzes un garšas saplūst, veidojot interesantas kombinācijas. Pat vienas ģimenes lokā galdā ceļ dažādu Turcijas reģionu ēdienus. Piemēram, favas pupiņu pastēte, ko pasniedza, protams, ar olīveļļu un rotātu ar svaiga sarkanā sīpola ripiņām, nav tikai Egejas jūras piekrastes ēdiens – to ēd visā Turcijā.

UNESCO Turcijas virtuves nedēļas "Rīgas versijā" viesi tika iepazīstināti ar ēdieniem, kas ir mazāk zināmi, bet raksturīgi konkrētajam reģionam.

Lai arī vienā pasākumā nav iespējams uz galda uzlikt visu reģiona ēdienu klāstu, nepārprotami skaidrs, ka dārzeņi un olīveļļa ir Egejas jūras piekrastes bagātība. Pildīti – un ļoti koši – pipari (Zeytinyağlı biber dolması), rīvētu kabaču pankūkas (Mücver), olīveļļā sautētas pupiņas (Taze fasulye) un portulaka salāti ar jogurtu (attēlā lejā). Starp citu – jogurts! Jogurtu Turcijā lieto vienmēr un visur, stāsta Šule Eztunča: "Jogurts pie mums nav salds kā Eiropā, ar augļiem un cukuru, bet sāļš."

Egejas jūras piekrastes ēdieni nereibina ar spēcīgiem aromātiem un "nebliež" pa garšas kārpiņām ar intensīvu garšu, tie ir maigi un patīkami, taču nekādā gadījumā nevar teikt, ka būtu bez "rakstura" – kā siers var būt "bez rakstura"?! Pa to parūpējas arī dārzeņi katrs ar savu specifisko garšu un, protams, olīveļļa. Ēdieniem, kas ar to aizdarīti, ir īpašs apzīmējums – "zeytinyağli". Tos pasniedz aukstus, un var vairākas dienas uzglabāt ledusskapī. Arī izvēlētais deserts (İncir Uyutması) – pudiņš ar pienu un žāvētām vīģēm – bija maigs un viegls, tāpat kā rūgto mandeļu un melones sēklu šerberts.

Un tad šajā maigumā ienāk Izmiras kofta (İzmir Köftesi), kas ir īsts garšas sprādziens – sulīgs, aromātisks maltās gaļas veltnītis, sutināts cepeškrāsnī ar dārzeņiem: kartupeļiem, saldajiem pipariem un tomātiem.

Brīnišķīgo garšu panāk, visas sastāvdaļas apcepot atsevišķi, bet pēc tam kopā sautējot krāsnī. Sutināšanas rezultātā radusies mērce bagātina jau tā aromātisko gaļas veltnīšu garšu. Kartupeļi ir ļoti sātīgi, tādēļ nekādas papildu piedevas vairs nav nepieciešamas. Ja vēlaties mājās pagatavot Izmiras koftu, te būs recepte no pavārgrāmatas "Turcijas ēdieni", kas vēstniecībā bija goda vietā.