Mamma mia! Itālijā sašutums par "karbonara" skārdenē

"Karbonara" skārdenē daudzu itāļu ieskatā ir milzīgs apvainojums skaistajai Itālijas virtuvei – "bella cucina".

Amerikāņu pārtikas milzis "Heinz", kas plaši zināms ar saviem kečupiem, konservētajām zupām, pupiņām un cīsiņiem, paplašinājis savu produktu klāstu, pircējiem piedāvājot populāro pastu "carbonara". Kā vēsta "Euronews", jaunais produkts šomēnes parādīsies pārtikas veikalos Lielbritānijā, tas maksās divas sterliņu mārciņas (2,37 eiro).

Pasta saldkrējuma mērcē ar pančetu tiek ieteikta kā "ideāls risinājums ātrām un sātīgām pusdienām mājās". Itālijā, kur spageti karbonara ir viens no svētākajiem nacionālajiem ēdieniem, šī ziņa izraisījusi ļoti vētrainas reakcijas.

Sarunā ar "The Times" Romas "Michelin" restorāna "Pipero" šefpavārs Alesandro Pipero bijis ļoti skarbs. Viņaprāt, konservētā pasta ir tik pretīga, ka salīdzināma ar "kaķu ēdienu".

Taisnības labad gan jāsaka, ka itāļu reakcija uz "kulinārajiem noziegumiem" nav nekas jauns. "TikTok" atrodami ļoti daudzi žultaini video, kuros to autori niknojas par nepareizi pagatavotu karbonaru.

Īstam itālim kulināro grēku sarakstā nav ne gala, ne malas. Paši lielākie grēki esot trīs, norāda "Euronews": cūkgaļa ēdienā (ja vien tie nav piparotie īpašas šķirnes cūku vaigi "guančiale"), ķiploki un – pats trakākais – saldais krējums pie karbonaras. "Heinz" ar savu jauno produktu pārkāpjot divus no trīs ļaunākajiem grēkiem: mērce ar pančeta šķiņķi, turklāt ar saldo krējumu. Un grēku sarakstu papildinājis vēl viens noziegums – karbonaras konservēšana.

Jebkurš itāļu šefpavārs jebkurā diennakts laikā spēs nosaukt visas piecas karbonaras sastāvdaļas: pasta (parasti – spageti), guančiale, Pekorino Romano siers, olu dzeltenumi un melnie pipari.

Tiesa gan, ir arī tādi, kas uzskata, ka tautiešiem nevajadzētu būt tik konservatīviem, jo karbonaras recepte nav no tām itāļu virtuves lappusēm, kas ir gadsimtiem senas, turklāt tās gatavošanā ir pieļaujamas dažādas variācijas. "Euronews" citē kulinārijas vēstures profesoru Alberto Grandi, kurš uzsver, ka karbonaras receptei nav pat simts gadu.

Viena no versijām par ēdiena rašanos saistīta ar 1944. gadu, kad gados jaunais itāļu pavārs Renato Gualandi, gatavojot vakariņas amerikāņu karavīriem, apvienoja vairākas receptes un izmantoja visu, kas bija tobrīd pieejams, – brīnišķīgu bekonu, saldo krējumu, nedaudz siera un sakultus olu dzeltenumus.

Senākā zināmā karbonaras recepte nemaz nav nākusi no Itālijas. Tā publicēta 1952. gadā Čikāgā izdotā pavārgrāmatā, un receptē "svētās" guančiles vietā tiek izmantots bekons.

Un tomēr itāļi kaismīgi aizstāv savu populāro ēdienu. Viņi apgalvo, ka patiesā karbonaras priekštece ir Neapoles "cacio e uova" jeb pasta, kas pagatavota ar kausētu speķi, sakultām, jēlām olām un sieru. Recepte atrodama neapolieša Ipolito Kavalkanti 1839. gada pavārgrāmatā.

Itāļu mediji, galvenokārt "La Stampa", karbonaru pieminējuši jau 1950, gadā – bieži vien kā romiešu ēdienu, ko iecienījuši amerikāņu karavīri.

Gadu gaitā karbonaras recepte piedzīvojusi dažādas metamorfozes – pavāri sastāvdaļas pievieno vai noņem paši pēc saviem ieskatiem. Vēsturnieks Alberto Grandi uzskata, ka nepieciešams kritizēt pašu Itāliju – par attieksmi pret savu kulināro mantojumu. Jo laiks nestāv uz vietas, karbonarai ir visas tiesības pastāvēt arī vienkāršajā "Heinz" versijā.