Atsaucoties uz sabiedrībā radīto ažiotāžu, ko izsauca aizvadītajā nedēļā publicētais raksts par vīnziņu amata lietderīgumu, portāls "Delfi" saviem lasītājiem piedāvā pretējās puses viedokli, iepazīstinot ar Latvijas vadošā vīnziņa Jāņa Kaļķa uzskatiem par sevis pārstāvētās profesijas specifiku.
Ja vīns ir apdullinoša dzirda, tad Luvra - vien liela māja?
"Vīns ir ne tikai viena no nedaudzajām grēcīgajām baudām, ko mums ir atļauts baudīt, izbaudīt un novērtēt, bet arī zinātne, māksla un aizraušanās! Šo vārdu labākajā nozīmē. Vai aizejot uz Luvru kādam ienāktu prātā pateikt, ka visi šie mākslas darbi ir pilnīgas muļķības un katrs, kas izsaka viedokli par mākslu ir dīvains un margināls?
Vai kāds var pateikt, ka Degā, Pikaso un Rembrants ir bijuši dīkdieņi, kas aiz bezdarbības ir uzzīmējuši kas nu kuram ienācis prātā? Nē! Jebkurš cilvēks to uzskatītu par gandrīz vai zaimošanu.
Attiecīgi arī dzert vīnu un domāt par to tikai kā par apreibinošu dziru ir tas pats, kas doties ekskursijā pa manis pieminēto Luvru un redzēt tikai grīdas ornamentu," sarunā ar "Delfi Sievietēm" stāsta Kaļķis, raksturojot vīna novērtēšanu.
"Bez šaubām, vīns ir arī miljardu bizness, un, kur ir bizness, tur ir biznesmeņi. Arī vīnziņus var pieskaitīt pie tādiem. Mēs pelnām savu dienišķo maizīti ar vīna degustācijām, novērtēšanu un servisu.
Lasītāju komentāri par manis pārstāvēto profesiju manī radīja izbrīnu - vai tiešām mēs neesam vēl izkāpuši no autiņiem vīna kultūras izzināšanā, ja salīdzinām Latviju ar Eiropas valstīm?
Vai tiešām daļai cilvēku liekas, ka vīnam līdzīgais dzēriens lielveikala plauktā par diviem latiem ir tāds pats, kā vīna veikalā iegādātais par, teiksim, piecdesmit?" retoriski vaicā Kaļķis, kurš ir arī vairāku konkrētajā jomā atzītu publikāciju un grāmatu autors.
Piemānīt var jebkuru
Tāpat, raksturojot sabiedrības ietekmēšanos no rakstā "Visi vīnziņi - meļi?" aplūkotajiem eksperimentiem, kas teorētiski apšauba vīnziņu profesionālo kompetenci, Kaļķis labprāt skaidro vīna degustācijas procesu, minot arī argumentus, kādēļ šādos eksperimentos gadās "iekrist" pat profesionāļiem.
"Jebkas uz mūsu pasaules sastāv no ķīmiskām daļiņām. Arī vīns. Un kuru no mums nevar piemānīt tādā vai citādā veidā? Jebko var atdarināt, jebko var viltot. Jebkuru profesionāli var apmānīt.
Iepriekšējā rakstā minētie eksperimenti patiešām ir notikuši, un to rezultāti ir bijuši it kā visai neglaimojoši vīnzinības ekspertiem, tomēr šai brīdī vēlos uzsvērt, ka eksperti vīnu vērtē pēc krāsas, smaržas un garšas.
Tādējādi ar krāsas novērtējumu it kā viss ir kārtībā - mēs redzam to, ko mēs redzam. Bet te arī slēpjas galvenais āķis. Tieši vizuālais novērtējums dod impulsu mūsu smadzenēm, un tās koncentrējas uz šajā gadījumā sarkanvīna raksturošanu un atpazīšanu," skaidro Kaļķis, analizējot pētnieka Brošē eksperimentu, kurā tika fiksēta vīnziņu kļūdīšanās, raksturojot vīna izcelsmi.
Sajūtam to, ko pazīstam
"Arī aromātu izjūtas ir pilnīgi subjektīvas. Smaržu pasaulē pašlaik ir atklāti ap 50 000 dažādu aromātu. Cilvēks, atkarībā no dzīves gājuma, ir spējīgs atpazīt līdz apmēram 800 dažādiem aromātiem. Ir izpētīts, ka vīnā to ir virs 500.
Katram cilvēkam ir bijis citāds dzīves gājums, un katram no mums ir aromāti, kurus atpazīstam un kurus nē. Ja cilvēka bērnība ir pagājusi laukos, tad tas viegli atpazīs, piemēram, svaigi pļautas zāles vai meža zemeņu aromātus, savukārt pilsētnieks vieglāk atpazīs karsta asfalta vai gumijas smaržas.
Tātad, cilvēks spilgtāk atceras aromātus, kas tam saistās ar kādām pozitīvām vai negatīvām emocijām. Tieši tādēļ dažādi cilvēki vīnā atpazīst dažādus aromātus. Un, ja viņa priekšā ir sarkanvīns, tad jebkurš eksperts domās par sarkanvīna terminiem, un metiet man ar akmeni, ja tur šo aromātu nav!" teic Kaļķis.
Vīnziņu uzdevums - salikt un novērtēt vīna "puzli"
"Visi šie aromāti vīnā ir vai nu no vīnogu sulas, kurā ir daudz ķīmisko savienojumu, vai no fermentācijas, kas ir ķīmisks process un rada papildus aromātus. Tāpat aromāts rodas arī no vīna izturēšanas ozolkokā, jo ozols atdod dzērienam savu smaržu un garšu.
Ekspertu uzdevums ir mēģināt atpazīt aromātus, kas dod norādes uz kādu no vīnogu šķirnēm, jo katrai no tām ir kādi spēcīgāk izteikti aromāti. "Cabernet Sauvignon" - upenes, "Gwurztraminer" - ličijs, "Sauvignon Blanc" - ērkšķogas un tā tālāk. Bet cik lasītāju spēj atpazīt ličija smaržu?" taujā vīnzinis.
"Garšā jebkurš eksperts cenšas nevis atpazīt, vai vīns ir sarkans vai balts, bet gan novērtē to pēc viena kritērija - balansa. Jebkurš vīns sastāv no alkohola, cukura, skābes un tanīniem. Tieši šo četru komponentu balanss arī ir svarīgākais vīna novērtējumā.
Nav svarīgi, tas ir balts vai sarkans. Garšas izjūtu raksturojums un identificēšana ir atkarīga no pieredzes.
Papildus tam tiek vērtēts dzēriena kompleksums, potenciāls, mineralitāte, pēcgarša un citas lietas no kurām tad arī saliekas šī puzlīte, pēc kuras eksperts dod slēdzienu par vīnu," skaidro Kaļķis, aplūkojot arī pārējos aizvadītajā nedēļā publicētajā rakstā minētos eksperimentus.
Vai sajūtas iespējams matemātiski izmērīt?
"Frederiks Brošē ir veicis vēl vairākus līdzīgus eksperimentus iepriekš minētajam, un to mērķis ir bijis pētīt cilvēka uztveres īpatnības.
Tomēr pētījumos minētie un vīnzinības ekspertiem neglaimojošie fakti ir izrauti no konteksta. Neviens sevi un vīnu cienošs vīnzinis par vīnu nekad nepateiks, ka tas ir, atvainojiet, mēsls.
Vīnzinis zina, cik darba un jūtu ir ieguldīts jebkurā no tiem. Ar saviem eksperimentiem Frederiks Brošē pierādīja tikai to, ka vīna degustācija ir sarežģīta nodarbe un vienas taisnības nekad nav un būt nevar," uzskata Kaļķis.
"Arī pati ideja ar matemātiskām metodēm vērtēt vīnu un izjūtas, ko tas rada, iespējams var radīt izbrīnu. Kā gan iespējams izmērīt garšas sajūtas, emocijas un iespaidus, ko sniedz vīns? Šis izjūtu atspoguļojums skaitļos, tāpat kā garšu un aromātu apraksti, drīzāk ir iespēja dalīties ar iespaidiem.
Šādi mēs varam uzzināt un kaut nedaudz pietuvoties lietām un izjūtām, kuras kāds cits ir izbaudījis. Tā, protams, ir vienkāršota pieeja, bet pagaidām nekas pilnvērtīgāks nav izgudrots.
Kā teicis mans kolēģis Aigars Lukstiņš, degustācija nav precīza, matemātiski izskaitļojama zinātne. Varu teikt, ka identificēt vīna nosaukumu, ražotāju un vīnogu šķirni nebūt nav svarīgākais, tā ir relatīva veiksme.
Daudz būtiskāk ir izdarīt pareizus secinājumus par vīna kvalitāti, brieduma stadiju, attīstības potenciālu, atbilstību priekšstatam par konkrētas vietas vīndarīšanas tradīcijām un kvalitātes līmeni, arī par atbilstību cenai," spriež Kaļķis, argumentējot arī vīna iespējamās cenas noteikšanas specifiku.
Ne katrs lietotājs spēj vīnu izprast
"Katram cilvēkam ir robeža, pie kuras viņš pārstāj saprast cenas atšķirību. Jo lielāka ir pieredze vīna degustācijā un tā lietošanā, jo šī latiņa būs augstāka. Vēl vairāk. Gatavojot kvalitatīvu un nosacīti dārgu vīnu, vīndaris rūpīgi audzē vīnogas, ievāc ierobežotu ražību, kombinē vīndarīšanas metodes, izvēlas ozolkoka mucas un tā tālāk.
Tas viss padara vīnu par sarežģītu dzērienu, kuru ne katrs vīna lietotājs var saprast. Jo vairāk jūs vīna lietosiet, jo vairāk jūs tajā atklāsiet. Kaut kādā brīdī cilvēkam nāk atklāsme, ka atkal nopirktais vīns par trijiem latiem vairs nav garšīgs.
Nākamajā reizē tiek nopirkts vīns jau par pieciem latiem, un uz kādu laiku latiņa ir pacelta. Tā var turpināt. Bez šaubām, kaut kādā brīdī jūs sāksiet maksāt arī par vārdu, ražas gadu un tamlīdzīgi," stāsta vīnzinis.
Nav jēgas runāt par vīna kvalitāti, ja tas paredzēts vien apdullināšanai
"Tieši tādēļ arī ir vajadzīgi šie vīna eksperti, kas var palīdzēt izdarīt izvēli. Kaut vai starp dzirkstošu vīnu un šampanieti, jo par vārdu "Champagne" jūs noteikti piemaksāsiet. Un ar to es nevēlos teikt, ka šampanietis nemaksā to cenu, par kuru tiek pārdots, bet gan to, ka vienmēr var atrast alternatīvas.
Vienmēr arī ir jāatceras, ka labs vīns ir tas, kas jums garšo, neatkarīgi no tā cenas. Starpība starp kvalitatīvu vīnu un lētu padzērienu ir brīdī, kad ielejat to glāzē. Tas jūs uzrunā.
Ja vīns glāzē mainās, ja tas ir pamats dialogam ar sarunas biedru, pirkums ir veiksmīgs. Ja jūsu glāzē ir padzēriens ar kuru vēlaties vienkārši apdullināties, nav jēgas runāt par vīna kvalitāti un vīnu vispār, jo vīns nav paredzēts šim mērķim. Tas ir tikai un vienīgi patīkams blakusefets, ko tas sniedz," uzskata Kaļķis.
Sarunas noslēgumā vīnzinis arī atzīst, ka vienotas patiesības par šīs profesija specifiku nav, jo tā, kā jau vienmēr, meklējama kaut kur pa vidu.
"Melo visi. Ir labie meli, sliktie, kaitīgie un mīļie. Tas nav būtiski. Varētu minēt daudzus eksperimentus, kas ir pretēji aprakstītajiem un pierāda vīnziņa profesijas nepieciešamību, taču domāju, ka katrs lasītājs saprot, ka tādu ir ne mazums.
Uz katru lietu var paskatīties no dažādiem skatu punktiem, caur dažādām prizmām. Ir cilvēki, kuri ar savu skatījumu cenšas iekarot vietu zem saules, lai arī paši saprot, ka taisa vētru ūdens glāzē. Ceru tikai, ka arī Gonzalesa kungs, kas ir bloga vietnes "io9" autors, arī to apzinās," rezumē Kaļķis.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
