Ar šādiem vārdiem savu iknedēļas bloga ierakstu BBC sācis žurnāla "GEO" galvenais redaktors Vladimirs Jesipovs, kurš regulāri raksta par zaļo domāšanu un ekoloģijas jautājumiem. Turpinājumā: Vladimira bloga ieraksts, kas veltīts latviešu kulinārajam patriotismam.
Latvieši ir samērā mierīga tauta. Visi, ar ko tikos Eiropas 2014.gada kultūras galvaspilsētā sava īsā komandējuma laikā, uz manu stāstu reaģēja samērā vienādi - ar rūpīgi slēptu, baltiešiem raksturīgu atturību un labi saskatāmu neizpratni.
Tas viss tādēļ, ka ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā modē ir kas cits - vietējie produkti. Vai tās būtu zivis, ogas vai dārzeņi. Turklāt, jo smalkāks restorāns, jo lielāka iespējamība ēdienkartē ieraudzīt tādus ēdienus kā "Plūškoka ogu mērce", "Biešu sukādes" vai "Pīlādžu deserts".
Nemaz nerunājot par zivīm - Rīgas Centrāltirgū, kas ir viens no lielākajiem Eiropā, ir vesels zivju paviljons.
Slavenie zemnieki
Viņi lepojas ar saviem produktiem, popularizē savus zemniekus. Kāda, pavisam nesen atvērta, vecpilsētas restorānā ēdienkartē vesela lappuse veltīta piegādātājiem - vārds, uzvārds, dzīvesvieta un produktu saraksts, kas tiek audzēti restorāna vajadzībām.
Citā restorānā, pāris soļus no Doma baznīcas, 26 gadus vecais šefpavārs man ilgi un izsmeļoši stāstīja par to, kā un pie kura pārdevēja zivju tirgū viņš iegādājas zivis. Un viņa ēdienkartē ir ne vairāk, ne mazāk kā 14 dažādi zivju ēdieni.
Trešajā restorānā viņa vienaudzis piedāvā desertu no... bietēm: biešu jogurts, biešu sukādes, marinētas saldās bietes - tam visam pārkaistītas rupjmaizes drupačas. Jaunais šefpavārs ar dedzīgo skatienu pāris pēdējos gadus pavadījis Londonā, kur Islandes meistaru virsvadībā strādājis modernā restorānā, kam piešķirtas "Michelin" zvaigznes - pāris soļus no Oksfordstrītas. "Kādēļ gatavot to, kas jau ir gatavots pēdējos 40 gadus," viņš man sacīja, kamēr es rakos pa biešu sukādēm, uzkožot rupjmaizes drupačas.
Mērķtiecīga vietējo produktu izmantošana ir ideoloģija, ne kaprīze.
Eksistē vesels "mūsdienu Latvijas virtuves manifests", kurā pavāri ne tikai apņēmušies maksimāli daudz izmantot vietējos produktus, bet arī atteikušies tos pirkt ārpus ierastās sezonas. Piemēram, ja zandartu nārsta laikā to zveja ir aizliegta, šīs zivis nepērk arī no ārzemēm.
Maksimālā programma - ēdienkartei pilnībā jāsastāv no vietējiem sezonas produktiem.
Bietes kosmosā - lāpas vietā!
Loģisks iznākums: vietējos restorānos viesus sagaida nevis ar bieziem sējumiem, kuros uzskaitīts miljardiem ēdienu, bet pieticīgām A4 formāta lapām, kurās nosaukts viss, kas šodien iegādāts tirgū.
Tā rezultātā gandrīz trīs ceturtdaļas izmantoto produktu ir vietējas izcelsmes. Pat zaļumus ēdienu dekorēšanai Rīgas pavāri ved nevis no kaut kādas Izraēlas, bet no "Jūrmalas vecmāmiņas".
Tāds nu ir tas latviešu "zaļais" nacionālisms - ēdam to, ko esam izaudzējuši paši, nevis to, kas par bargu naudu iegādāts no citiem. Priecājamies par to, kas mums ir. Mazāki ceļa izdevumi, savu zemnieku atbalsts - taisnākais ceļš uz pilsoņu sirdi caur viņu vēderiem. Olimpiskās lāpas vietā - bietes kosmosā.
Viena vienīga otrā ēdiena porcija apvieno valsti - klients maksā virknei pavāru, piegādātāju un ražotāju vienas valsts iekšienē, nevis ārzemniekiem. Vai jāsaka, ka Rīgas restorānos cenas ir krietni zemākas nekā Maskavā, un pamatēdiens, kas dārgāks par 10 eiro, ir liels retums?
Tikmēr Maskavas metro šorīt es pamanīju kādu avīzes virsrakstu: "Burgeris + hotdogs = jaunās krievu virtuves pamats". Draugi mani acina rīt uz jaunu bāru, kurā piedāvā jūras veltes. Bāra nosaukums izvēlēts par godu kādai lielai amerikāņu pilsētai. Šķiet, es jau nojaušu, ka no "vietējiem produktiem" tur būs tikai salvetes.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!