Lai pastiprinātu ūķīgo atmosfēru bāros, attēli ir uzņemti ar viedtālruni. "Mēs esam atvērtas komunikācijai un ieteikumiem gan par vietām, uz kurām iet, gan par veidiem, kā uzlabot procesu. Mūsu mērķis ir iepazīt dzimto pilsētu arvien labāk, pārvarot neomulību un pat zināmas bailes, kas pārņem dažās pilsētas vietās, atklāt sev un citiem, ka ir arī dzīve ārpus centra rajona bāriem, kā arī atrast veidus, kā par alkoholu maksāt mazāk. Ja kāds no mūsu aprakstiem jūs iedvesmo iet uz šādām vietām, labprāt dzirdēsim arī jūsu pieredzi!" savā blogā "ShadyRiga" raksta meitenes. Turpinājumā - atskats uz nesenāko no izpētes gājieniem - kafejnīcu "Sniedziņš".
Jauno gadu sākām ar tādām nopietnām pārdomām par savām saknēm un to, kas kādreiz ir bijis dārgs. Tāds tagad laikam ir tas pārdomu periods, daudz jaunu notikumu un pārmaiņu. Mūsu gadījumā šis pārdomu laiks iezīmē tendenci regulārāk iegriezties bāros, kuri mums jau kādu laiku ir īpaši tuvi, tas ir, "Jumis" Brīvības ielā un "Sniedziņš". Par "Jumi" kādreiz jau rakstījām tālajā 2009. gadā, kad tur bijām ieklīdušas pa taisno no vidusskolas sola, bet "Sniedziņu" līdz šim esam kaut kā izlaidušas. To tagad plānojam labot.
Pirmo reizi "Sniedziņā" bijām tālajā 2008. gadā, liekas. Toreiz "Sniedziņš" strādāja tikai līdz 23.00, tur varēja nopirkt siļķmaizes, ikrmaizes un dažādus alkoholiskus dzērienus. Mēs tur gājām salīdzinoši bieži. Tā kā "Sniedziņš" atrodas tieši pretī Maskavas namam, publika tur parasti bija dažāda. Pārsvarā tolaik Sniedziņu pēc mūsu iespaidiem apmeklēja pusmūža vīrieši ādas vestēs (bet nopietni, tērpās viņi tikai ādas izstrādājumos), kuri vienatnē dzēra alu/kādu stiprāku dzērienu, poētiski skatoties tālumā (pārsvarā uz Maskavas namu vai Marijas ielu). Ļoti svarīgs tā laika interjera elements, kas telpu it kā sadalīja vairākās daļās, bija salmu jumts, kas sākās virs letes un veda līdz tualetei. Šis salmu jumts vietai piešķīra tādu brīvdienu noskaņu, bet tie vīrieši melnās ādas vestēs nodrošināja nepieciešamo eksistenciālisma pārdomu līmeni, kas šādās vietās piederas.
Pēc tam kādus vairākus gadus "Sniedziņu" neapmeklējām, līdz Aņa reiz kādā vēlā vakarā, 2011. gada ziemas beigās, nokļuva pie "Sniedziņa" durvīm. Bija ļoti pārsteigta, jo "Sniedziņš" likās zaudējis savu šarmu: vismaz tajā vakarā "Sniedziņš" šķita kā parasta, bezpersoniska točka ar pāris plastmasas krēsliem, pilnām pudelēm alkohola, ko deva līdzņemšanai, un spilgtu gaismu. Tā bija liela vilšanās. Turklāt "Sniedziņš" jau strādāja visu diennakti, vairs nebija vīriešu ādas vestēs, un cilvēki pārsvarā "Sniedziņā" uzturējās grupās, nevis vienatnē. Turpmākos gadus Līvai visai bieži nācās klausīties randomās Aņas vaimanās par to, ka "Sniedziņš ir sabojājies".
Mēs bijām vīlušās "Sniedziņā", līdz kādā no 2013. gada pēdējiem vakariem Aņa atkal ieklīda "Sniedziņā" un ievilka līdzi arī divus draugus. Pēc ātras ceļakājas "Sniedziņā" viņi devās tālāk, bet viens bija skaidrs: "Sniedziņš" jau kādu laiku, šķiet, ir atguvis savu sākotnējo šarmu, tāpēc vakar abas kopā vēlreiz atgriezāmies "Sniedziņā", lai uzrakstītu klasisku aprakstu, ko kādreiz nesaprotamu iemeslu dēļ neizdarījām, jo likās, ka visi taču "Sniedziņā" tik un tā jau ir bijuši.
Jāsaka, ka "Sniedziņš" pašā sākumā, vēl pirms tur bijām viesojušās, iedvesa pamatīgas bailes, jo ūķu apgaita tā īsti vēl nebija sākusies un mēs nezinājām, ko gaidīt. Taču, kad bailes tika pārvarētas, "Sniedziņš" kļuva par tādu kā neoficiālo iedvesmu mūsu nākamajiem piedzīvojumiem citos Rīgas bāros - dārgakmeņos, tādēļ mūsu sirdīs šai vietai ir atvēlēts īpašs kambaris.
Jāatvainojas, ka bilžu nav tik daudz, jo mēs tur bijām vienīgie apmeklētāji ceturtdienas vakarā pirms pieciem, tāpēc bija grūti kaut ko riktīgi sabildēt, jo bārmenis mūs kārtīgi uzraudzīja. Bet gan jau "Sniedziņā" drīz atgriezīsimies.
Atrašanās vieta: A. Kalniņa iela, gandrīz uz stūra ar Čaka ielu. Tieši pretī Maskavas namam, burtiski 3 minūšu gājiens no Centrālstacijas.
Cenas: 50 g šampanieša: 0,45 LVL, 50 g mokas: 0,80 LVL (eiro cenas aizmirsām iegaumēt)
Lai arī šajās dienās tirdzniecības vietās pārsvarā rauc degunu par sniegtajiem latiem, bārmenis vaļsirdīgi atbildēja, ka viņam esot vienalga, vai maksājam latos vai eiro.
Īss apraksts: "Sniedziņš" nu jau kārtējo reizi ir pārmainījis savu interjeru. Pastāvēs, kas pārmainīsies, kā mācīja Rainis. Šoreiz "Sniedziņš" ir plaša telpa, kurā vienā pusē ir milzīgs ādas dīvāns, virs kura ir savādas sieviešu torsu skulptūras (viņu krūtis ir vēju appūstas un drēbes savilktas uz augšu), un pie kura ir galds, uz kura, liekas, vienmēr ir zīme "Rezervēts". Ir pāris citi galdiņi, uz kuriem ir mākslīgās puķes. Pie griestiem neiztrūkstošā diskobumba. Aiz letes daudzos skapīšos un plauktiņos, kas aizņem visu sienu, ir izretināti salikti visi pieejamie alkoholi. Lai ko tu arī vēlētos, "Sniedziņā" to, visticamāk, droši varēsi atrast. No ēdieniem palikušas tikai siļķmaizes.
Kad mēs tur ienācām, bārmenis skatījās televizoru, pa kuru raidīja filmu "Stardust", kas bija ierunāta krieviski. Skatīties mūsdienu pasaku interpretācijas tādā vietā kā "Sniedziņš" ir diezgan sirreāla pieredze, bet nekādi nevar teikt, ka tas neiet kopā. Iesakām visiem ūķiem raidīt tikai pasaku filmas!
Atmosfēra: tā kā "Sniedziņš" ir pašā pilsētas centrā, turklāt tuvu tādām vietām kā jau daudzkārt pieminētais Maskavas nams un Centrālstacija, var teikt, ka "Sniedziņš" ir vieta, kur cilvēki nereti ieskrien garāmejot. Nešaubāmies, ka "Sniedziņam" ir pamatīga regulāro fanu bāze, kuri tur nāk bieži ar draugiem, bet liekas, ka "Sniedziņš" ir vairāk kā droša patvēruma osta starp steidzīgo cilvēku pūļiem un garlaicīgām/nogurdinošām izrādēm, uzvedumiem un citām ēverģēlībām.
Apmeklētāji: neviena paša cita apmeklētāja
Īpašie notikumi: "Sniedziņa" eksistence ir īpašs notikums pats par sevi.
Vērtējums: "Sniedziņš" – kruts ūķis! "Shadyriga" recommends!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!