Populārākā ķibele virtuvē - uzsprāgusi piena bundža un olas (konkursa stāsti)  (12)

Izlasot visus atsūtītos stāstiņus, skaidrs ir viens - populārākā ķibele virtuvē ir uzsprāgusi kondensētā piena bundža, jo par to portālam "Tasty.lv" ziņoja 19 konkursa dalībnieki. Lielākoties kondensētā piena stāsti sākās ar teikumu "Tas bija pasen, pirms kādiem 20 gadiem..." Nu, jā, tolaik vēl veikalu plauktos nebija atrodams jau vārīts iebiezinātais piens, ko tik ļoti daudzi ir iecienījuši.

Otrajā vietā ierindojušās pārvārītas olas, kuras arī sprāgst, kā izrādās. Tikai jāievēro priekšnosacījums - uzlikt vārīties un aizmirst par tām, skatoties televizoru, lasot grāmatu vai runājot pa telefonu. Kad ūdens no katliņa izvārījies, olas turpina karsēties un tad vienā mirklī - atskan blīkšķis un olas jau ir visur - pie griestiem, uz skapīšiem, aizkaros, traukos... Labāk nemēģiniet to atkārtot savās mājās!

Trešajā vietā - sajauktas garšvielas. Vairāki stāsti bija par to, ka cukura vietā piebērts sāls, citronskābe vai soda, miltu vietā - kartupeļu ciete vai soda u.t.t. Kuram gan tā nav gadījies? Droši vien tiem, kuriem virtuves skapīšos ir pedantiska kārtība un viss atrodas savā vietā, sabērts glītās kārbās vai traukos ar skaidri saskatāmiem uzrakstiem "Cukurs", "Sāls", "Pūdercukurs" u.t.t.

Turpinājumā piedāvājam nelielu virtuves ķibeļu stāstu izlasi, lasītāju uzmanībai piedāvājot spilgtākos un amizantākos vai pamācošākos no visiem atsūtītajiem.

Īpaši apsveicam Ivetu Kaļinku, jo tieši viņas stāstu par mīlestību un ceptajiem kartupeļiem vēlamies apbalvot ar konkursa balvu - stilīgu "Russel Hobbs" tējkannu, kas lieti noderēs! Iveta, informācija par balvas saņemšanu tiks nosūtīta uz Jūsu e-pasta adresi.

Visiem liels paldies par atsaucību un piedalīšanos, tiksimies jaunā konkursā jau pavisam drīz!

Balvu piedāvā vadošais automātisko tējkannu ražotājs pasaulē - "Russel Hobbs". 

Nedalītu uzmanību piesaistošā dizaineru veidotā tējkanna "Glass Touch" ietver unikālu, izgaismotu skārienjutīgo temperatūras kontroles paneli, kas ideāli piemērots tējas un kafijas pagatavošanai ikdienā un ļauj iestatīt temperatūru zāļu un citām īpašām tējām. Futūristiskā dizaina tējkanna iederēsies teju jebkurā virtuvē!

Sen tas bija... Vismaz 20 gadus atpakaļ, bet to šausmu nakti atceros vēl joprojām! Toreiz mācījāmies vidusskolā, un mums - trijām meitenēm "izkrita" laime - uz 23.februāri klases zēniem sagādāt torti. Tāda tortu pārbagātība, kā tagad veikalos, toreiz nebija, tādēļ bija jācep pašām. Izvēlējāmies visvienkāršāko - biskvīta torti. Sagādājām tortes sastāvdaļas un kādas klasesbiedrenes dzīvoklī, kuras vecāki tonakt stādāja, sākās lielā cepšana. Mobilo telefonu toreiz nebija, pat "parastie" "Lattelecom" telefoni nebija katrā dzīvoklī, līdz ar to tortes pagatavošanā varējām paļauties tikai uz savu čuteni un atmiņu, kā tās tortes cep.

Pirmās biskvīta ripas nesanāca, nekas, tās pašas ar ievārījumu apēdām, mums garšoja! Sen jau bija pāri pusnaktij, kad izcepām pēdējo (lasīt vienīgo) tortes ripu, kuru varējām noņemt no plāts, biskvītu nesaplēšot. Lai biskvīts kļūtu par torti, tas ir ar kaut ko jāapsmērē. Kāda no mums zināja ļoti labu un vienkāršu, galvenais ļoti garšīgu variantu - vārītais iebiezinātais piens!!! Ap pulksten diviem uzlikām vārīties katliņu ar iebiezinātā piena bundžiņu, un pašas aizgājām pļāpāt uz citu istabu. Nebija vēl četri, kad dzīvokli satricināja sprādziens! Izrādās, ka katliņā ūdens bija izvārījies un mūsu vienīgā iebiezinātā piena bundžiņa uzsprāgusi un tās viss saturs atrodas uz mūsu klases biedrenes svaigi izremontētās virtuves griestiem! Līdz 7 rītā kasījām un mazgājām virtuves griestus, lai paspētu pazust no dzīvokļa, pirms ierodas klases biedrenes vecāki. Kas ar torti notika, godīgi sakot, neatceros, jo tas, ko bijām izdarījušas ar virtuvi, aizēnoja visu pārējo. Pēc tās nakts es nekad vairs neesmu mēģinājusi vārīt iebiezināto pienu, nekad.

Stāsta vīrietis, kurš nav norādījis savu vārdu:

Tāds nu mums atgadījums. Sen tas bij', gadi deviņdesmitie. Ar sievu vēl tikko sagājušies, jauni un azartiski... Nolēmām virtuvē uzsākt remontu. Cik nu tie "repšuki" (Toreizējā naudiņa) mums bij', tik arī remontējām. Nedēļu vismaz pa vakariem balsinājām griestus, krāsojām, špaktelējām, berzām un pucējām. Virtuve sanāca smuka. Atlika uzlikt jaunos aizkarus un visam par godu uzcept torti. Vakarā svinībām par godu uzaicinājām kaimiņus.

Tortei uzlikām vārīties divas bundžas ar iebiezināto pienu. Ko nu tur vairs slēpt - kā jau jaunais pāris, laiku lietderīgi izmantojot, lielā kaislē devāmies (gludināt palagus)... Sprādziens!!! Ko kājas nes no gultas stāvus, klupdami, krisdami, plikiem apaļumiem no guļamistabas kā raķetes ienesāmies viesistabā, dūmi kā pa Jāņiem! Taustoties pa sienām, atveram logu un pilnā neziņā par notikušo gaidām, kad dūmi izgaisīs.

Drebošām sirsniņām ienākam virtuvē un šausmās sastingstam, tas nekas, ka abi kā no mātes miesām nākuši, un kaimiņi blenž nesaprašanā caur logiem! Sienas, griesti, jaunie aizkari, mēbeles... Viss, kas atradās tikko remontētajā virtuvē, ir nesaprotamās saldās lāstekās, katliņš pilnīgi melns un mainījis savu formu. Bet pie griestiem pielipušas divas, smuki zieda formā atvērušās iebiezinātā piena bundžas. Kaimiņi protams atnāca, bet ar savu torti!

Tortes recepti gan jums neatklāšu, bet, kādā veidā sievām likt vīriem virtuvē uzsākt remontu, iespēja garantēta!

Daces Vosas stāsts

Tas notika sensenos laikos, deviņdesmito gadu sākumā. Mani skolas gadi bija tikko beigušies, toties sākās studijas un reizē ar tām – neatkarīgās Latvijas laiks. Krusttēvs bija atguvis zemi Latgales laukos un visa ģimene devās viņam palīgā apdarīt neapdarāmos lauku darbus, arī mana māte un tēvs. Un tā es pēkšņi attapos vasaras vidū viena pati pilsētas dzīvoklī, tukšā virtuvē.

Pēc tam, kad vairākas reizes bija pagatavoti kubiciņbuljonā vārīti makaroni ar sieru, es sapratu, ka ir nepieciešamas pārmaiņas. Ar šo brīdi tad arī sākās mani pirmie kuslie mēģinājumi pavārmākslas jomā. Diemžēl mana mamma nebija saimniece, no kuras parauga es būtu varējusi gūt iedvesmu – biežākais ēdiens mūsu mājās bija vistas zupa ar kartupeļiem un burkāniem, bet otrajā ēdienā – tā pati vārītā vista. Šā vai tā, bet uzsākot patstāvīgas gaitas virtuvē, es izlēmu vārīt tieši zupu.

Pats sarežģītākais bija veikalā iegādāties gaļu – es nekādi nevarēju saprast, kas tieši man ir vajadzīgs. Tie vēl bija laiki, kad es jēlu gaļu ņēmu ar diviem pirkstiem... Veikala vitrīnā aplūkoju lielus, dažādas formas un treknuma pakāpes gaļas gabalus un klusās šausmās domāju, ko man tagad iesākt? Pārdevēja bija aizķērusies veikalā vēl no padomju laikiem – strupa un nelaipna, un es jutos neērti saprotot, ka pati nezinu, ko vēlos. Beigu beigās ievēroju vitrīnā mētājamies vienu gaļas gabalu, kurš izskatījās pietiekoši mazs, lai es spētu tikt ar to galā, un to arī iegādājos. Man nebija ne jausmas, kāda bija šī gaļas gabala atrašanās vieta cūkas anatomijā, un es to nezinu arī šodien. Varbūt tas bija gabals no lāpstiņas, varbūt arī no pavēderes.

Pēc tam, kad zupai paredzētā gaļa bija nogādāta mājās, radās nākamais būtiskais jautājums: ko vēl likt zupā iekšā? Nu taču skaidrs: dārzeņus, putraimus, makaronus… Bet ja konkrētāk? Pavārgrāmatu es drīz vien noliku malā – tur viss bija aprakstīts bezgala sarežģīti, turklāt vajadzēja pārāk daudz dažādu produktu. Turklāt es konstatēju, ka mājās no visām iespējamajām izejvielām ir tikai kartupeļi un miežu putraimi, un nolēmu vārīt zupu no tiem. Tiesa gan, es nekad nebiju redzējusi, ka mamma vai kāds cits gatavotu kaut ko tamlīdzīgu, bet – kāpēc ne?

Zupu es vārīju, vārīju un izvārīju. Bēru ūdenī putraimus un kartupeļus, lēju klāt ūdeni, piebēru klāt putraimus un kartupeļus, un atšķaidīju visu ar ūdeni. Beigu beigās zupas vietā sanāca biezputra, pilns vislielākais kastrolis. Es mēģinu atcerēties, vai es to izēdu, bet man tas neizdodas. Taču es atceros, kā tas viss garšoja… Neilgi pēc tam es uzzināju, ka latviešu tradicionālajā virtuvē ir līdzīga recepte – bukstiņbiezputra. Kopš tā brīža es ilgu, ilgu laiku izturējos ar skepsi pret to, ko mēdz dēvēt par mūsu “nacionālajiem ēdieniem”, dodot priekšroku borščam, rasoļņikam un soļankai. Starp citu, tieši šīs zupas es tagad protu pagatavot gandrīz labi.

Ivetas Kaļinkas stāsts

Dzīvē bijuši gan laimīgi, gan skumji brīži. Laimīgākie laikam saistās ar skaistu mīlestību pret kādu vīrieti. Bija viss - taureņi vēderā, pastaigas gar jūru, ziedi, vīns, sapņi. Diemžēl pēc muļķīga pārpratuma mūsu attiecības pagaisa mums, pat neatvadoties. Pagāja vairāki gadi, dzirdēju, ka mans kādreizējais sapņu princis ir aizbraucis tālu no Latvijas.

Tad kādu vakaru atskanēja negaidīts zvans pie durvīm. Atvēru. Tur stāvēja VIŅŠ. Atvainojās, ka nav varējis iepriekš piezvanīt (biju mainījusi telefona numuru). Sacīja, ka braucis caur Jelgavu un neesot varējis neienākt. Bija jau ļoti vēls, bet viņam vēl ceļš mērojams līdz Latgalei. Esot stunda laika. Skudriņas skrēja man pa kauliem, galva noreiba, neskaitāmas domas jaucās pa galvu. Neskatoties uz visu, kā jau kārtīga latviešu namamāte, vēlējos ciemiņu pabarot. Tolaik man klājās tiešām finansiāli grūti. Ledusskapī svilpoja ziemeļvējš. Pieliekamajā bija pašas skābēti gurķīši, kurus mans draugs savulaik dievināja. Tā nu uz ātro izdomāju, ka pie gurķīšiem varētu uzcept kartupeļus. Dzērām tēju, runājāmies, es pa starpu cepu kartupeļus. Smaržoja mazliet dīvaini, bet es nodomāju - tieši šodien biju virtuvē taisījusi ģenerāltīrīšanu. Iespējams, neesmu kārtīgi notīrījusi tīrīšanas līdzekli no plīts virsmas... Kartupeļi izcepās un mēs ķērāmies pie vakariņām. Ieēdu vienu kumosu, otru... garša dīvaina. Pat nebaudāma. Arī mans viesis paņēma mutē vienu kumosu un viņa fizionomija ne par ko labu neliecināja. Un tad jau es pēkšņi aptvēru, ka biju kļūdījusies receptē. Eļļas vietā uz pannas tika uzliets trauku mazgāšanas līdzeklis.

Tas bija lielākais negadījums manā saimnieces praksē. Taču, taisnību sakot, ar laimīgām beigām. Tiem pāris kartupeļu kumosiem, kurus noriju, bija savas sliktas sekas. Un džentelmenis taču nedrīkst pamest dāmu, kurai nav īsti labi ar veselību! Mans pagātnes vīrietis, protams, uz Latgali tajā vakarā neaizbrauca. Šobrīd esam kopā, pateicoties ceptiem kartupeļiem un mīlestībai, kura uzplauka no jauna.

Apsveicam Ivetu Kaļinku, jo tieši viņas stāstu vēlamies apbalvot ar konkursa balvu - stilīgu "Russel Hobbs" tējkannu, kas lieti noderēs! Iveta, informācija par balvas saņemšanu tiks nosūtīta uz Jūsu e-pasta adresi.

Visiem liels paldies par atsaucību un piedalīšanos, tiksimies jaunā konkursā jau pavisam drīz!

Balvu piedāvā vadošais automātisko tējkannu ražotājs pasaulē - "Russel Hobbs". 

Nedalītu uzmanību piesaistošā dizaineru veidotā tējkanna "Glass Touch" ietver unikālu, izgaismotu skārienjutīgo temperatūras kontroles paneli, kas ideāli piemērots tējas un kafijas pagatavošanai ikdienā un ļauj iestatīt temperatūru zāļu un citām īpašām tējām. Futūristiskā dizaina tējkanna iederēsies teju jebkurā virtuvē!

Leldes Sīles stāsts

Laikā, kad ar virtuvi biju uz jūs, vēlējos ģimeni pārsteigt ar vakariņām. Pārsteidzu arī, tiesa gan ne ar vakariņām.

Biju uzlējusi uz pannas eļļu, lai sakarst, bet pati aizgāju pārlasīt vēlreiz recepti. Kad atgriezos virtuvē, panna dega zilās liesmās, aiz šoka pagrūdu pannu zem auksta ūdens strūklas, protams rezultāts bija vēl trakāks, un nu, jau tēlojot žonglieri, kas rāda elpu aizraujošus trikus ar uguni, mēģināju šo pannu izdabūt pa logu. Rezultātā aizdegās aizkari.

Gaidīto vakariņu vietā ģimeni sagaidīja piedūmots dzīvoklis, ziņa par jaunu aizkaru pirkšanu. taču vakars noslēdzās uz jautras nots - visiem ejot meklēt izmesto pannu. Kopš tā laika visi joko, ka mani nedrīkst laist virtuvē, ja vien nav vēlme tikt pie jauniem aizkariem vai arī ja kāds vēlas paskatīties lidojošas pannas šovu.

Morāle: virtuvē pie loga aizkarus nevajag.

Ilzes Limanānes stāsts

Kas tā par Jaunā gada sagaidīšanu bez ceptas karpas uz galda un zvīņām, ko ielikt makā bagātākam jaunajam gadam? Domāts - darīts, aizbraucu iepriekšējā dienā uz tirgu un izvēlos pašu skaistāko zivi, nolemju pirkt dzīvu, jo jāgatavo taču nākamajā dienā, būs svaigāka. Recepte arī sadomāta, nu vien atliek gaidīt rītdienu!

Naktī pamostamies no traka trokšņa, bet uzreiz nevar saprast, no kurienes tas nāk, līdz aptveram - ledusskapī! Tajā karpa nolēmusi nosvinēt savu pēdējo dienu, izdemolējot manu ledusskapi! Ar bailēm veru vaļā ledusskapi - burciņas sagāztas, trauciņi izmētāti, valda pilnīgs haoss, kuram pa vidu mana skaistā karpa! Uz mirkli pat škita, ka tā man piemiedz ar aci, brr!

Raita Miksona stāsts

Tas bija pasen, vēl Padomju laikos! Un, lai cik dīvaini būtu, stāsts būs par čaiņiku, tajos laikos tā sauca tējkannas! Tika kārtīgi nosvinēts Jaunais gads, 1. janvārī pamodos vēl tāds, ne šāds! Un tad atnāca kaimiņš ar pusstopu! Nu un mums bija elektriskā metāla tējkanna, tajos laikos skaitījās baigā manta! Vārīju kaimiņam kafiju, iemetām, uzradās otrs pusstops! Kaimiņš sagribēja tēju, teicu lai iesprauž kontaktdakšu rozetē, jo tad jau tāda slēdža kannām nebija! Bet par nelaimi, čaiņikā nepaskatījās! Pēc kāda laika tāds plīsiens, un visā podjezdā korķi izsisti! Pat mana sieva pamodās!

Stāvu augstāk dzīvoja elektriķis, sieva aizgāja pie viņa, lai saslēdz korķus, mēsjau nesapratām kas noticis, vodka galvā! Un tad iedegās gaisma, sieva ar elektriķi stāv durvīs un smejas kā kutināti par mums! Izrādās, čaiņikā ūdens nebija, tas uzskarsa un sprāga, bet spirālē iekšā balts pulveris, kaut kāds izolējošs materiāls, un tas viss pa gaisu! Nu mēs sēžam pie galda balti, kā apsniguši sniegaveči no tā pulvera! Sieva vēl joprojām to skatu atceras, kā mēs tādi balti, ar spīdīgām acīm sēžam!

Kristīnes Ezeriņas stāsts

Kad iedomājos, kas varētu būt mans lielākais neveiksmes stāsts virtuvē, uzreiz nāk prātā diena, kad pirmo reizi vārīju zupu. Nesen biju pametusi vecāku ligzdiņu un sākusi dzīvot ar puisi. Vecāku mājās īsti negatavoju, tādēļ biju pilnīga iesācēja kulinārijas jomā, bet tas mani nemaz nesatrauca - kas tad tur liels - zupu uzvārīt!
Kamēr pusis darbā, nolēmu vakariņās pagatavot biešu zupu. Noskaidroju sastāvdaļas, visu iegādājos un ķēros pie darba. Nez kāpēc biju iedomājusies, ka gaļu un dārzeņus vāra atsevišķi, sagatavoju divus katlus, vienā vārīju dārzeņus, otrā gaļu. Katrā katlā pievienoju ēdamkaroti ar kaudzi rupjo sāli (!!!), tad man neienāca prātā, ka saliekot gaļu un dārzeņus kopā, sanāks divas ēdamkarotes sāls. Pie tam, visā gatavošanas laikā, ne reizi zupu nepagaršoju - tik lieliskam pavāram taču viss sanāks garšīgi! Kad gaļa bija izvārījusies, to izķekselēju no katla, sagriezu gabaliņos, BULJONU IZLĒJU ĀRĀ un gaļu pievienoju dārzeņiem, vēl drusku pavārīju un zupa bija gatava. Puisis bija ļoti delikāts- pielika pusiepakojumu krējumu un teica, ka nav ne vainas. Nākamajā dienā uzcienāju draudzeni, viņa momentā aizskrēja uz tualeti un izspļāva "brīnumgardo zupu", tā bija NENORMĀLI sāļa un man nācās to izliet ārā...

Gribēju padalīties ar savu humorīgo virtuves piedzīvojumu, ceru, ka Jums tas liksies tikpat jautri kā man. Tiesa, pagāja pāris dienas, līdz es spēju pasmaidīt par savu neveiksmi. Būtiski, ka tolaik, un arī šobrīd (vēl pavisam īsu brīdi, gan), biju [esmu] stāvoklī. Kā jau visiem zināms, ir dažādi šausminoši un histēriskus smieklus raisoši nostāsti par grūtnieču nepārspējamo radošumu ēdienu izvēlē šajā dzīves posmā. Nē, man nekārojās siļķēs mērcēta šokolāde vai dārzā lasītas svaigas zemenes 13. decembra naktī. Vienkāršu, sātīgu, tādu buljonīgu laša zupiņu gan, ņammm...

Par laimi saldētavā bija aizķēries labs un trekns laša gabals ar visu asaciņu. Tad nu sāka tapt mana zupiņa. Ģeometriski precīzos un estētiski pievilcīgos gabaliņos sagriezts burkāniņš, sīpoliņš, katliņā jau burbuļo mans laša buljoniņš un apkārt danco sagrieztās saknītes. Māja smaržo un saskrien mutē siekalas :) Gribēju piebilst, ka virtuvē dažreiz jūtos kā burve, ne dēļ savām gatavošanas prasmēm, bet dēļ patīkamā procesa - kurā brīdī kura sastāvdaļa tiek pievienota un cik lielā daudzumā, tas ietekmēs gala rezultātu, es jau zinu kādam tam jābūt! Buros pie saviem dārzeņiem un dēlīšiem, un nazīšiem.

Buljoniņš jau sasniedzis ideālo līmeni nokāšanai, parasti nokāšu biezumus, lai izlasītu ārā piparus un sīpolu un, lai zivtiņu sadalītu gabaliņos, ko pēc pasniegšanas atkal pievienoju zupai. Nez kādas kosmosa čakras ietekmē, laikam aizdomājos par kartupeļu vārīšanu, bet visu savu dzidro un prefekti smaržojošo laša buljonu nokāsu tieši izlietnē!!! Laikam pagāja kādas 3 sekundes, līdz sapratu, ka buljons ir zudis kanalizācijas dzīlēs uz neatgriešanos... Melotu, ja teiktu, ka tobrīd nesariesās asaras acīs. Biju tik nikna uz sevi, ārprāts!!! Viss kas man palika bija rozīgs zivsgabals un savārītu sakņu čupiņa. Ehhh... Laikam tikai pēc dažām dienām spēju ar kādu atklāti dalīties par šo skarbo piedzīvojumu un tad sapratu, ka tas ir diezgan komiski, ņemot vērā manu stāvokli un vispārzināmo grūtnieču izklaidību :)

Mans trakākais stāsts virtuvē nesaistās gan ar pašu gatavošanu, bet ķibele bija diezgan iespaidīga. Nakts vidū, dziļā klusumā no sienas nogāzās trīsdurvju virtuves skapītis ar visu tā saturu. Troksnis bija tik iespaidīgs, ka pirmā doma bija - iegāzās griesti, ar visu trešo stāvu. Ar bailēm devāmies uz virtuvi, skats pavērās TĀDS!!! Likās, ka skapī būtu glabājusies visa mājas mantība, jo visa virtuve bija pilna ar garšām, smaržām, lauskām, u.t.t

Trīsdurvīgajā virtuvs skapītī glabājās krūzes, glāzes, dažādas garšvielas trauciņos, vanilīns, kanēlis, kakao. u.c, vēl visa mājas aptieciņa un zem plaukta vēl bija piestiprinātās tādas kā atvilknītes ar miltiem, cukuru, griķiem, u.t.t, kopā 8 gab. Vēl tagad žēl, ka šo šausmu skatu neiemūžināju fotogrāfijā (tas bija gadus 9 atpakaļ, telefonos kameru vēl nebija.

Kā vēlāk noskaidrojās, skapis nogāzās, jo augšējo kaimiņu izlietnei garām sūcās ūdens, siena palika mitra un no tās pamazām izkustējās un izslīdēja skapīša stiprinājuma skrūves.

Kopš bērnu dienām saldumi ir manas dienas neatņemama sastāvdaļa. Viens no mīļākajiem saldumiem bija tēta gatavotie cukurgailīši. Tos gatavoja pavisam vienkārši – dzelzs bļodiņā vārīja cukuru ar ūdeni, līdz masa kļuva dzeltenīgi brūna. Pēc tam uzlēja uz otrādi apgriezto krūzīšu virsmas, kuras bija ieziestas ar nelielu daudzumu sviesta. Uz maliņas uzlika sērkociņu, kuram tika nogriezts sēra galiņš, lai varētu tos baudīt kā īstas ledenes.

2010. gada vasarā, kad biju palikusi mājās viena, gribēju ko saldu un izdomāju uztaisīt šo brīnumaini gardo kārumu. Tikusi līdz masas uzliešanai uz krūzīšu apakšdaļas iedomājos, ka varbūt uzlikt vēl sviestu, lai noņemšana būtu vieglāka, taču pārdomāju un lēju tik virsū. Kad visi bija atdzisuši ņēmu tos nost. Kā par pārsteigumu to noņemšana bija ļoti sarežģīta. Sērkociņu daļa, kas nebija cukurgailītī nolūza, ar karoti arī neko nevarēja noskrubināt. Ņēmu talkā trulāko virtuvē atrodamo nazi. Skrubinu, skrubinu un saprotu, ka sanāk daudz labāk, tikai nepieciešams pielikt nedaudz vairāk spēka. Tā nu sagriezu krūzīti slīpi un skrubināju. Nazis paslīdēja un iedūrās man kreisās rokas mīkstajā daļā starp rādītājpirkstu un īkšķi. Tūlīt pat to izvilku ārā un ķēros pie virtuves dvieļiem, jo asinis tecēja ļoti strauji, taču sāpes nejutu vispār. Šoka stāvoklī bira asaras, jo nezināju ko iesākt. Zvanīju tētim, lai mani ved uz slimnīcu. Aizbraucām uz slimnīcu un man uzlika divas šuves…

Kopš šīs vasaras cukurgailīšus vairs neesmu taisījusi. Man, kā par atgādinājumu, virtuvē vēl stāv šis nazis un kreiso roku rotā rēta, kas izskatās pēc krustiņa.

Pastāstīšu par vienu no savām spilgtākajām neveiksmēm virtuvē. Kādu rītu nolēmu izcept sev olas, iesitu pannā tās cepties un aizgāju uz istabu, tur man iezvanījās telefons, sāku runāt un par olām aizmirsu. Pēc kādām 15 minūtēm beidzu sarunu, iegāju virtuvē un tur mani gaidīja milzīgs dūmu mākonis un degoši-kūpoša panna. Apjukumā atvēru logu un izmetu to ārā ar visām degošajām oglēm, kuras bija palikušas pāri no olām.

Nolēmu pannu paņemt un aiznest uz miskasti vakarā, kad satumsīs, lai kaimiņi neredzētu, jo pašai gan nāca smiekli, gan bija kauns par tik aplamu situāciju. Bija ziema un bija daudz sniega, bērni pagalmā cēla sniegavīru un bija dikti priecīgi, kad atrada manis izmesto apdegušo pannu, jo uzlika to sniegavīram uz galvas cepures vietā.
Man katru rītu nedēļas garumā sanāca iet garām šim sniegavīram un katru reizi tas man lika smaidīt. Vēlāk panna pazuda, laikam vēl kādam noderēja. Tāds lūk, ir mans neveiksmīgais virtuves stāsts, kurš nesa prieku gan man, gan pagalma bērniem.

Tas notika pirms daudziem gadiem, kad mācījos vēl vidusskolā. Man ļoti patika gatavot īpaši tad, kad vecāki nebija mājās. Tad varēju izpausties savos kulinārijas brīnumos. Man ļoti garšo biezpiens visādos variantos. Tā nu kādu dienu, atnākot no skolas, sagribējās eļļā vārītas biezpiena bumbiņas. Sataisīju mīklu, gāzes plītij liesma uz pilnu klapi (nezināju, ka tās jāvāra uz lēnas uguns) eļļa vārās burbuļodama nespēju pat bumbiņas taisīt, kur nu vēl likt katliņā un ņemt ārā. Protams visas sadega. Ārpuse melna un vidus jēls.

Lai no vecākiem nedabūtu brāzienu par izniekotajiem produktiem, bija jādomā, kur realizēt neizdevušos brīnumu. Toreiz mamma audzināja cūku. Es izdomāju, ka tas ir mans glābiņš, un sabēru visas bumbiņas cūkas silē. Cūkai arī negaršoja, un viņa mani iegāza. Vakarā mamma gāja barot cūku un nezin kāpēc skaļi šķendējas "Atkal tā cūka to sili pie********". Es izlikos, ka neko nezinu, protams, pēc gadiem atzinos.

Tiku pie sava dzīvoklīša ar eiroremontu, jo gribējās savu stūrīti un, lai tanī viss būtu skaisti, lai var iet un dzīvot, bet nelauzīt galvu par remontu. Tā arī bija - kāroto dzīvokli atradu, ievācos un visām savām draudzenēm paziņoju, ka gaidu uz sālsmaizi. Tā kā bija ziema un auksti, tad es nolēmu savārīšu laša zupu un cepeškrāsnī sacepšu lasi ar dārzeņiem.

Biju tādā eiforijā un rosījos pa virtuvi un ik palaikam aizskrēju uz citu istabu pie datora palasīt receptes, lai viss garšīgāk sanāktu un varētu pārsteigt draudzenes, jo iepriekš neko negatavoju, bet ar jaunu dzīvokli, biju apņēmusies visu mainīt un sākt pati gatavot. Ieliku lasi cepeškrāsnī un sāku gatavot laša zupu un nodomāju, kamēr bišku vārīsies aizskriešu pie datora pasmelties vēl kādas idejas.

Sēžot pie datora izdzirdu šausmīgu blīkški un tādu troksni, ka kaut kas sprāgst un plīst, nodomāju, ka laikam cepeškrāsns ir uzsprāgusi un bija bail iet uz virtuvi.
Tomēr saņēmos, aizgāju un ieraudzīju drausmīgu skatu - virtuvē griestiem ir atkritis apmetums un visa virtuve vienos būvgružos un arī manā laša zupas katlā liels apmetuma gabals. Kamēr es šokā mēģināju visu daudz maz savākt - piedega arī laša cepetis.

Tusiņu atcēlu, jo nebija noskaņojuma un asaras bira kā pupas, ka iegrābos ar dzīvokli, kurā pavirši tika veikts remonts, lai tikai uz pārdošanas laiku ir skaisti un vēlāk... Tā kā esmu optimiste, ilgi nebēdājos, bet sapratu vienu - pats galvenais, ka tanī momentā es atrados pie datora, nevis virtuvē!!!

Reiz, nu jau ilgu laiku atpakaļ, viesojāmies laukos pie vīra vecākiem. Bija vasaras vidus, ap Jāņiem. Laukos īstais siena laiks. Vīra vecāki, māsa, vecmāmiņa un arī vīrs visi strādāja pļavā, vāca sienu.

Tā kā mums bija pusotru gadu un divus mēnešus vecas meitiņas, es paliku mājās pieskatīt bērnus un gatavot pusdienas. Pusdienās vīramāte bija uzlikusi vārīties biešu lapu zupu. Man šī zupa sevišķi negaršoja, bet es neiebildu, jo pārējiem tā tīri labi garšoja. Kā jau lauku mājā ar malkas apkuri, vasarā ēst gatavoja uz divriņķu gāzes plīts ar gāzes balonu. Uz viena riņķa vārījās zupa, uz otra es uzliku vārīties mazulītes autiņus (tolaik nebija pamperu, un, ja vēlējies baltus marles autiņus, tos ik pa laikam vajadzēja pavārīt). Uzmanīju arī zupu, palaikam pamaisīdama.

Kad tuvojās pusdienlaiks, pirms saukšanas pusdienās nolēmu pagaršot, vai zupa gatava. Varat iedomāties manu pārsteigumu – lai arī man biešu lapu zupa negaršo, es sapratu, ka tā nav biešu lapu vaina, ka zupa ir tik nebaudāma! Katlā no blakus autiņvārāmā katla bija satecējis pulverūdens… Nezināju, ko nu iesākt, jo talcinieki noteikti izsalkuši. Devos uz pļavu un izstāstīju vīramātei savu bēdu. Kāds atvieglojums man bija, kad visiem bija lieli smiekli par manām pusdienām! Labi, ka laukos vienmēr bija kāda aukstās gaļas bļodiņa un vakardienas kartupeļi un maize, tā ka neēdis neviens nepalika. Bet līdz pat šodienai mēs visi ar smaidu šad tad atceramies manu biešu lapiņu zupu.

Jura Simsona stāsts

Draudzene uzdeva man pavisam vienkāršu uzdevumu - saputot putukrējumu dzimšanas dienas tortei. Vēlēdamies šo, tik svarīgo lietu, paveikt ātri un kvalitatīvi, ķēros pie darba. Nolēmu parastā miksera vietā izmantot savu celtniecības triecienurbjmašīnu. Ievietoju galā ēdamkaroti, paņēmu plastmasas spainīti un ar pilnu urbjmašīnas jaudu sāku putot kūkas svarīgo sastāvdaļu.

Pēc apmēram četrām minūtēm viss gatavs. Pajautāju draudzenei, vai putukrējums būs gana labs, bet viņa atbildēja, ka būtu vēlams mazliet biezāks. Pēdējais grieziens izrādījās putukrējumam liktenīgs, jo ar karoti biju izurbis plaisu plastmasas spainītī... Putukrējums uzsprāga! Sienas, es pats, tika arī mazajam dēliņam. Par laimi dzimšanas dienas svinības bija nākamajā dienā un arī torte tika likta galdā, kā paredzēts. Atkārtotai putukrējuma pagatavošanai gan tika izmantots tādām lietām paredzēts instruments - mikseris.

Pēdējā laika lielākā neveiksme, kas visspilgtāk palikusi atmiņā ir no manas vārda dienas - biju ieplānojusi uzaicināt ciemos draudzenes un pasēdēt pie skaista uzkodu galda. Tīri tādu dāmīgo vakaru. Biju iedomājusies, ka varētu pārsteigt meitenes ar kaut ko nebijušu. Tāpēc lūkojos internetā pēc interesantām un nebijušām uzkodām.

Izvēlējos četras uzkodas:

Visu nopirku, jau laicīgi no rīta sāku gatavot. Pat īsti nesanāca laika pašai nogaršot. Tad nu saklāju galdu un gaidījusi draudzenes. Draudzenes ierodoties teica, cik skaists, galds, kādas uzkodas, viss tik labi izskatās. Izskatījās jau patiešām arī labi! Līdz mirklim, kad sākās garšošana.

Bumbieru valriekstu uzkoda garšo nekā. Ja noņem bumbierus, tad bija vēl ēdams. Krekerā bija sasūcies siers, līdz ar to tas juka ārā un bija mīksts. Garšoja pliekani.
Melones un prošuto uzkoda pēc meiteņu vērtējuma garšoja kā speķis ar gabaliņu gaļas(tā tiešām arī bija). Ak jā, aizmirsu pieminēt, ka čipsi man krāsnī vienkārši palika melni, sačokurojās. Es tādus pat negribēju likt uz galda, tāpēc šī uzkoda izpalika.

Respektīvi izsmējāmies, ka nekas īsti no šī visa nav ēdams. Lai arī žēl visu mest ārā, es gariem zobiem pēc ballītes visu ik pa brītiņam ieēdu.

Par laimi man ledusskapī bija siers, majonēze. Aizskrēju uz veikalu pēc kukurūzas un rupjmaizes un pagatavoju tradicionālos siera - rupjmaizes salātus, ko apēdām gardām mutēm.

Man secinājums nākamajai reizei:

1. Nemiksēt saldo ar sāļo. Ir reizes, kad tas garšo labi, bet tad tas vispirms jānotestē.
2. Pieturēties pie tradicionālām vērtībām, iekļaujot svinību galdā varbūt vienu jaunu uzkodu, nevis balstīt visu uz jaunumiem.

Mans stāsts noteikti nav nekāds lielais neveiksmes stāstīt, drīzāk īsa pamācība kā nevajag rīkoties Un pieredze turpmākajām ballītēm!

Ellas Valtmanes stāsts

Gadījums, ko vēl bieži atminamies, ir saistīts ar gaļas cepšanu dārzā. Bija rudens, un līdz ar to jau agri iestājās tumsa. Taču tas neliedza mums ar draugiem vēl pēdējo reizi cept gaļu dārzā. Lai arī apgaismojums uz dārzu bija, tomēr tas nebija pietiekošs, lai pārredzētu visu, kas atrodas uz zemes vai grila tuvumā.

Lai gaļa nepiedegtu, un liesmas nešaudītos, gaļu mēdz parasti apslacīt ar kādu šķidrumu, parasti ūdeni. Arī mums vienā brīdī uguns liesmas sāka šauties uz augšu, draudot apdedzināt gaļu. Tāpēc, nesagaidot, kad kāds iznesīs no mājas ūdens pudeli, paķēru pirmo pudeli, kas pie grila mētājās, pārliecībā, ka tur iekšā ir ūdens. Taču izrādās, ka tajā atradās aizdedzināšanas šķidrums. Protams, gaļa sāka vēl vairāk degt, un tika momentā noņemta no grila. Mēģinājām gaļu mazgāt, bet "soļarkas" smaka un garša tāpat bija. Suns, protams, šādu gaļu gan nesmādēja.

Draudzene palūdza mani izcept dzimšanas dienas torti savam nesen pielaulātajam vīram. Nolemjam – vīrs dzimis Auna zīmē, tortei jābūt auniņa formā. Šokolāde un ķirši pildījumā, mmmmm, būs garda un skaista dzimšanas dienas rīta dāvana!

Neesmu dikti liela zīmētāja, bet auniņam jābūt skaistam, tāpēc piesaistīju savu vīru, kam ķēriens uz bildēm. Uzzīmēja man brīnišķīgu šablonu – auniņu ar smukiem ragiem, smaidīgu un omulīgu. Izcepu torti, izgriezu formu, sapildīju, no temperētas šokolādes pati taisīju auniņam sprogas, zīmēju mīlīgo ģīmīti, no plaucētās mīklas auniņam bija tapuši iespaidīgi ragu rituļi, ņēmos ne pa jokam. Sarunātās dienas rītā torte gatava, draudzene var droši braukt pakaļ, būs klāt pēc 15 minūtēm.
Paralēlā sižeta līnija... pavisam nesen mūsu ģimenei bija pievienojies vēl viens iemītnieks – īru setera kucēns.

Kā veca gudrība vēsta, - kā kuģi nosauksi, tā arī peldēs... Kucēna vārds – Remingtons (un, kā zināms, firma "Remington" savulaik ražoja ne tikai rakstāmmašīnas vai matu fēnus, kā šobrīd, bet arī šaujamieročus. Mjā, par to nepadomājām!) Iepriekšējās dienās Remī bija "apēdis" ne tikai vienu no manām smalkākajām orhidejām, bet arī kaktusu! Par orhideju saprotu, seteri ir estēti, bet kāpēc, nu kāpēc ir jāēd KAKTUSS??? Tāpēc visām durvīm mājā, kur nu vēl uz virtuvi, ir jābūt cieši aiztaisītām. Durvis arī bija aiztaisītas, bet izrādās, mūsu seterpuika tieši tajā rītā bija iemācījies nospiest durvju rokturi un atvērt durvis, neatkarīgi no tā, uz kuru pusi tās veras.

Tālāk jau stāsta draudzene – viņa ierodas pie manis, es viņu sagaidu durvīs, skaļi un izmisīgi raudot, un cauri neremdināmām elsām stāstu, - Remingtons attaisījis virtuves durvis, uzlecis uz letes un vēsā mierā notiesājis apmēram pusi no 2 kg smagās tortes. Nu, kā lai neraud?

Lieki piebilst, ka draudzenes vīrs bez tortes nepalika, tikai saņēma to dienu vēlāk un varbūt ne gluži tik iespaidīgu, kāds bija dubls Nr. 1. Un jāpiebilst arī, kā filmu titros raksta, "uzņemšanas gaitā neviens dzīvnieks necieta" – mazais rakaris tortes diētu pārdzīvoja bez jebkādām problēmām.

Nedēļas nogalē ar mammu pastaigājoties pa veikaliem ieraudzijām stikla pīli kurā varētu uztaisīt kartupeļu un gaļas sacepumu! Abām pīle iepatikās un nopirkām. Tās pašas dienas vakarā izdomājām izmēģināt sautējumu jaunajā traukā.

Uzliku uz plīts jauno pīli, lai mazliet uzsilst. Ieliku kartupeļus, gaļu un pielēju mazliet ūdeni. Kad pagriezos prom no plīts, virtuvē atskanēja liels būkšķis! Kad pagriezos, ieraudzīju, ka jaunā pīle bija uzsprāgusi gabaliņos, un visi kartupeļi ar gaļu bija aizlidojuši uz visām pusēm! No sākuma mamma bija lielā šokā un dusmīga, jo bija saplēsts jaunais trauks, bet pēc tam jau pasmējāmies tik par to!