Nesen, domājot par nākamo apmeklējamo vietu, Aņa teica: "Nu ejam uz tiem stacijas pagrabiem!" Līvai bija liels izbrīns – kas tie par "stacijas pagrabiem", un tikai pēc precīzām norādēm viņa saprata, par ko ir runa. Te arī redzam to, ka ikdienā dzīvojam savā sociālajā lokā, lielā mērā izvēlamies sev tīkamus cilvēkus, ar kuriem komunicēt, un vietas, kuras apmeklēt, tādēļ sev "neatbilstošās" vietas un cilvēki vienkārši tiek ignorēti, īpaši par to neaizdomājoties. Bieži ir iets šiem pagrabiem garām, pats centrs taču, bet Līvas apziņas kambaros tās nebija konstatētas kā eksistējošas vietas. Droši vien tāpēc arī liels prieks, ka vispār izdomājām izkāpt no savas "kastes" un papētīt sev svešo pasauli, kas ir pilna ar vīriešiem ādas jakās un melnās pufaikās, plastmasas ziediem, dekorācijām un kaltētām voblām. Viens no "stacijas pagrabiem" – "Joy pub" ("Bārs prieks") – gan izrādījās kas pilnīgi atšķirīgs no līdz šim pieredzētā.
Atrašanās vieta: Raiņa bulvāra gals, kas pie pašas Centrālstacijas, blakus viesnīcai/spa "Opera".
Cenas: Jagermeister šots (Aņa, protams, aizrādīja Līvai, ka tas esot 14 gadīgu meiteņu dzēriens, un turpinot salīdzinājumus, moku noraksturoja kā 40-gadīgu šķirteņu dzēriens) EUR 2,9666, moka EUR 2,85. Vienvārdsakot, baigi dārgi.
Īss apraksts: Te ir veseli divi pagrabi ar atšķirīgiem nosaukumiem, bet vienam priekšā bija novilkta ķēde un teikts, ka šis bārs pašlaik atrodoties "Joy pub", kas mīt pāris soļus pa kreisi. Neko darīt, jāiet tur, divi zaķi ar vienu glaudījienu. Bārmene apstiprināja, ka šie abi bāri ir viena vieta, bet tomēr nav viena vieta, mudinot mūs apcerēt lietu dabu un to, kā viens var būt un nebūt divi vienlaikus. "Joy pub" atrodas zem hosteļa, kas savā ziņā pakoriģē šī bāra raksturu. Protams, arī šeit var priecēt aci pie neiztrūkstoši eklektiskā iekārtojuma – mēteļu pakaramais ar pūcēm, milzīgs puķpods zābaka formā, kakti, kur nolīst dīvānos, dažādu sporta komandu suvenīri, Eiropas Savienības karogs un Latvijas Republikas karogs. Tomēr tas galīgi nav tāda veida ūķis, pie kāda esam pieradušas. Tas pat nav ūķis. Tā ir pilnīgi cita kategorija. Nezinām, kāda, bet kad izdomāsim, noteikti par to uzzināsiet. Šeit dod arī ēst, televizoros rāda sporta pārraides tipisko mūzikas videoklipu vietā, un pirmā lieta, ko jutīsit, atverot durvis – cigarešu smārds. Jā, šeit varot smēķēt. Vai tas gadījumā netika aizliegts jau pirms daudziem gadiem? Pat ja tā, Latvijā un "Joy pub" viss ir iespējams – varat droši ļuļķēt, nav pat nekādu nodalījumu, viss ir viena liela smēķētava. Daudziem tas droši vien ir pluss, bet tādām nīkulēm kā mums ar pretenziju uz smaržīgiem matiem – ne tik ļoti. Iekārtojums visai savāds un nepārredzams, un, ieejot dibentelpā, uzdūrāmies stikla durvīm, aiz kurām bija desmitiem ģitāru. "Music shop" tāds, iedzer un ej nopirkt ģitāru, tamburīnu vai trijstūri, tikai ieeja pa citām durvīm. Katrā ziņā – oriģināli, te nu "Joy pub" parastajiem ūķiem ieliek vienos vārtos.
Atmosfēra: patīkama, jo var nolīst pa stūriem un savā nodabā drūmi iedzert, kā jau latviešiem pienākas.
Apmeklētāji: gan jau paredzēts, ka "Joy pub" apmeklēs hosteļa iemītnieki, tos gan tur neredzējām. Publikas pēcpusdienā nebija daudz, bet katrs pilnīgi citādāks – draudzenes, kas atnākušas papļāpāt, vīrieši melnās pufaikās (protams), un šoreiz pagadījās arī pa kādam pīrsingotam jaunietim.
Īpašie notikumi: šoreiz nekādu trako atgadījumu, kā tas bija, piemēram, "Zelta enkurā" ar sardelēm, krējumu un nelegālo smaržu tirdzniecību. Toties Līvai tualetes apmeklējums izvērtās par īpašu pieredzi. Virs izlietnes spogulis, kurš ir appūsts ar kaut kādu baltu pulveri, veidojot nenosakāma veidola formu, kas neko neatklāj par mākslinieka ieceri. Pirmā asociācija, jā, tieši tā, ir ar kaut ko šņaucamu, un vienīgais iemesls, kādu varam iedomāties, kādēļ šis "sniedziņš" netika uzpūsts strīpu veidā, blakus pielīmējot kredītkartes, ir tāds, ka atrastos taču kāds, kas mēģinātu šo konstrukciju pabojāt. Te gan grūti izvēlēties, kurš dekors tualetē ir labāks – šis sniedziņš vai smaidošas Džūlijas Robertsas bilde pie sienas blakus podam. Jā, nepārlasījāties, tieši blakus podam plastmasas rāmī ir iegūlis jaukās sievietes Džūlijas portrets, kas ir izplēsts no kāda žurnāla. Par interjera dizainera domām un nolūkiem vēsture atkal klusē. Par oriģinalitāti un pārsteiguma momentu – vērtējumā 10 glāzītes (vietas, ko nespējam ielikt kategorijās, vērtējam ar glāzītēm).
Vērtējums: oriģināli, noslēpumaini, ir atstāta vieta minējumiem un pārdomām. Jauka vieta, taču tas nav ūķis, bet kāda cita kategorija, kuru vēl nespējam noraksturot. Piešķiram daudz glāzīšu!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
