Apceļojot Rīgas 'ūķus': Tallinas ielas 'Veikals kafejnīca'  (21)

Kad nonācām pie "3 lietu" durvīm, konstatējām, ka bārs ir ciet un ka tas nemaz nav ūķis. Arī darba laiks tur nav norādīts, taču bija uzlīme par wi-fi pieejamību, kas vien liecina – šeit tīrradni neatradīsim pat darba laikā, un šīs vietas interpretāciju par tēmu "3 lietas" tā arī laikam paliks noslēpums.

Noskumušas uz dullo sākām klīst pa naksnīgo centru, meklējot vakara piepildījumu. Kādas tik ielas neizstaigājām, bet, iedomājieties, galīgi bēdīgi ar ūķiem centrā palicis. Pat tādos rajonos, kur ūķiem pilnīgi noteikti jābūt (Matīsa iela, Artilērijas iela, Čaka iela ap Ziedoņdārzu). Tā aizklīdām līdz Tallinas ielai un izmisumā izmantojām opciju zvans draugam – ex-žurnālistam un mediju guru Kasparam B, kurš šo rajonu labāk pazīst. Kaspars tobrīd savā miteklī vakarēja sveču gaismā ar žurnālisti Ilzi J., un izteica gatavību pievienoties gājienā uz sevis ieteikto vietu – "Veikals kafejnīca" Grīziņkalnā. Ar šo mēs "Shady Riga" blogā atklājam jaunu sadaļu "Shady Riga nāk pie jūsu namdurvīm", jo kas var būt labāks par spontānu uzaicinājumu doties vēlā vakara piedzīvojumā uz noskretušām vietām?

Tātad mūsu aprīļa vakara pastaigas piedzīvojumi noslēdzās "Veikals kafejnīca", kur, par laimi, gājām četratā. Par laimi, jo jau ieejot sapratām, ka divatā mums tur labi neklātos.

Atrašanās vieta: Pērnavas un J. Asara ielas stūris

Cenas: upeņu balzams EUR 2,20/100 g, moka EUR 1,60/100 g

Īss apraksts: no ārpuses "Veikals kafejnīca" šķiet samērā gaiša, plaša un tādējādi arī droša vieta. Lika pagaidīt. Izrādās, reizēm jo atklātāka un apgaismotāka vieta, jo nepatīkamāka atmosfēra. Līdz šim esam bijušas visādos puspagrabos un stipri tumšās vietās, bet nevienā neesam jutušās tik bailīgi kā šeit. Kafejnīcā bija vēl divi apmeklētāji (pāris) – raudoša sieviete ar uzsistu aci un vīrietis. Iekārtojums ir gluži vienkārši nekāds, šai vietai principā nav nekāda rakstura, un tās mērķis ir visai praktisks – nodrošināt nočņika iespējas Grīziņkalna iedzīvotājiem. Šis novērojums mums lika padomāt par citām 24/7 vietām, uz kurām esam gājušas, piemēram, "Jumis" un "Būda", kur vienmēr uzturēšanās ir bijusi patīkama un piedienīga, un to saistām ar to, ka pārējām vietām ir savs raksturs, ko veido dažādi nieki no veikala "Gerkens un Partneri". Nu, jūs jau zināt, tās ūdenskritumu gleznas, mākslīgie augi, mākslīgās sveces, balerīnu statujiņas un tāda veida interjera objekti, kas vietu padara dzīvīgu un interesantu. Diemžēl "Veikals – kafejnīca" ir mazliet patukšs tāda interjera ziņā, tāpēc telpa liekas pārāk nepiepildīta un pārāk pakļauta citu apmeklētāju izpausmēm.

Lai arī logos rakstīts, ka šeit ir veikals, kur turklāt var nopirkt pārtiku, var gandrīz droši apgalvot, ka tas ir pārspīlējums. Plaukti ir pildīti ar alkoholiskiem un bezalkoholiskiem dzērieniem, bet no pārtikas ir pāris belaši, bulkas un citas uzkodveidīgas lietas, piemēram, sviestmaizes. Bārmene ir diezgan nogurusi, bet laipna un atsaucīga pusmūža sieviete. Kaspars ar savu ex-žurnālista uztrenēto aci ievērtēja bārmenes lielisko viedpulksteni. Blakus bāra plauktiem bija diezgan aizkustinoši atklāts vēstījums – bārā piedāvātajiem dzērieniem esot 25% uzcenojums no veikala cenas. Iespējams, mājiens pirkt pilnu pudeli "veikalā". Šeit var arī uzspēlēt biljardu un "boksa" spēļu automātu. Sākumā mēs iedegāmies par domu uzspēlēt biljardu, bet turpmākie notikumi šo vēlmi ātri vien apdzēsa. Par to sadaļā "Īpašie notikumi".

"Veikals – kafejnīca" logā ir kāds neonīgs objekts, par kuru mums radās lielas pārdomas. Aņai no sākuma likās, ka tas varētu būt gailis, bet pēc kāda laika Līva un žurnālistu pāris pārliecināja, ka tas tomēr ir domāts kā kokteilis, kas, būsim godīgi, vietai arī piestāv labāk. Telpā ir četri galdiņi ar diviem krēsliem pie katra, kā arī ir lete, pie kuras var sēdēt uz augstiem krēsliem un malkot kādu dziru. Tā kā tas ir mazliet pagrabs, atkal var nodoties garāmgājēju kāju vērošanai. Telpā ir televizors, pa kuru rādīja pierasto krievu diskomūziku, kas kombinācijā ar visu pārējo veikala-kafejnīcas iekārtojumu un pieredzi pirmo reizi mums lika justies mazliet skumji, nevis pacilāti. Telpas mājīguma sajūtas izveidošanai uz palodzēm salikti puķu podi.

Atmosfēra: pār šī diezgan plašā bāra atmosfēru spēcīgi dominēja pieminētā sieviete, kas visu laiku skaļi raudāja, tādēļ arī mēs jutāmies skumji un neomulīgi. Tā kā šis nav mūsu mīļais ūķa veids (ar absurdi eklektisku iekārtojumu, dekorācijām un pustumsu), nebija tik ērtā un pierastā sajūta. Lai arī bijām četratā, ar lielu drošības sajūtu nevarējām lepoties. Vienīgais mierinājums bija pašvaldības policijas busiņš, kas ar apskaužamu regularitāti brauca pa Pērnavas ielu.

Apmeklētāji: mēs četri un skumjais pāris bija vienīgie apmeklētāji, kas "Veikalā kafejnīcā" sēdēja uz vietas. Pirms tam kāds jaunietis sportiskā apģērbā burtiski uz piecām sekundēm ieskrēja iekšā un tikpat ātri iznesās ārā. Kad kādu brīdi jau bijām pasēdējuši, ieradās divas sievietes efektīgā apģērbā iegādāties alkoholu. Bija vēl arī citi apmeklētāji, kuri ienāca kaut ko nopirkt un aizgāja prom, kā jau tas šādos diennakts veikalos mēdz būt.

Īpašie notikumi: skumjā pāra sievišķā daļa kļuva nedaudz agresīva, par laimi, tikai vārdos, kad ieraudzīja, kā mēs, četri smaidīgi jaunieši, ar smiekliem kā Ziemassvētku zvārgulīšiem priecājāmies. Viņa krievu valodā sāka uz mums kliegt pāri pustelpai, vai mēs vispār uzskatām, ka mums ir normāli šeit sēdēt un priecāties un ka tas viss ir vienkārši nepiedienīgi. Minētās efektīgās dāmas iejaucās un iebilda, ka katrs jau var sēdēt kur grib. Vispār šī bija pirmā reize, kad kāds mums tik brutāli aizrādīja, ka neiederamies šādās vietās. Nav gan skaidrs, kā viņa to izsprieda, jo mēs izskatījāmies pārāk normāli – pat vateņi bija mugurā. Mūs, iespējams, paglāba skumjā pāra vīrišķā daļa, jo viņš raudošo sievieti mierināja, skāva, turēja viņas roku un visādi citādi bija mierīgs kā laukakmens. Tā kā kautiņa nebija, bet pēc šā vienpusējā konflikta (jo mēs uz viņu nereaģējām), Aņa sāka steidzīgāk dzert savu balzamu un drudžaini meklēt, vai "Veikalā kafejnīcā" nav apsardzes firmas uzlīmes (ir). Secinājums? Labāk nesmaidiet un nesmejieties, ja ūķī kāds raud. Kā arī ņemt vērā, ka pa muti var dabūt ne tikai no vīriešiem, bet arī sievietēm.

Vēl viens īpašais notikums ir saistīts ar mums pašām, tas ir, Līva gadu laikā ir apguvusi prasmi tik ļoti neuzkrītoši uzņemt fotogrāfijas, ka pat acīgie žurnālisti nepamanīja, pa kuru brīdi Līva safotogrāfēja apkārtni. Šī prasme ūķos ir ļoti noderīga, jo, kā mūsu jaunākais piedzīvojums rāda, jo mazāk uzmanības sev pievēršam, jo drošāk.

Vērtējums: pirmais ūķis, kurā jutāmies neomulīgi un bailīgi, un pēc apmeklējuma arī nav īpaši pacilāta noskaņojuma. Tas gan nav ūķis, bet nočņiks, kas laikam tomēr ir cita apakšgrupa. Principā šo vietu nevar ieteikt kā ko īpašu, jo tāda tā nav. Ja arī vēlaties tur iegriezties, noskenējiet telpu – ja nu tur ir kāds skumjais, kas grib, lai arī jūs justos skumji, labāk tam ir laicīgi sagatavoties. Varbūt mums tā vienkārši nenoveicās un bijām tur tiešām par vēlu, bet pirmo reizi mūsu ūķu apgaitās sastapāmies ar vietu, uz kuru pārējie apmeklētāji bija atnākuši vienkārši brutāli piedzerties, nevis tikties ar saviem draugiem, pārrunāt aktualitātes bērnu audzināšanā, vilnas džemperu dizainos un valstī, vai mierīgi vientulībā pārdomāt dzīvi, domīgi skatoties tālumā. Iespējams, tāpēc arī tā pēcgarša bija diezgan bēdīga, un apņemamies nākamreiz iet gaišākās dienas stundās.