"Rīdzinieki neko daudz par Centrāltirgu nezina. Tikai to, ka tur ir zagļi. Un vēl runā, ka zem tirgus paviljoniem ir noslēpumaini pagrabi. Mums būs iespēja paskatīties, ko tad nozīmē šie tuneļi un uzzināt vairāk par unikālo, Eiropā lielāko tirgu zem jumta," tā ceļojumu pa neiepazīto Centrāltirgu sāk neparasto izklaižu aģentūras Leisure Group Europe gide Aija. Satveram somiņas ciešāk un dodamies iekšā tik zināmajā un vienlaikus – mazliet mistiskajā tirgus pasaulē.
Rīgas Centrāltirgū ik dienas tiekas tūkstošiem tirgotāju un pircēju. Te ir visa galvaspilsētas pagātne un tagadne acu priekšā. Ik dienu tirgu apmeklē ap 100 000 pircēju un tajā rosās 3000 pārdevēju, katrā paviljonā atrodas 400 tirdzniecības vietas. Tā ir redzamā tirgus daļa. Tomēr visinteresantāk ir uzzināt lietas, kas parastā pircēja acīm ikdienā paliek apslēptas.
Zem Centrāltirgus vijas simtiem metru gari tuneļi, kuras pilda ne tikai noliktavu funkcijas. Te joprojām žāvē zivis, pārsvarā lašus. Tuneļi tika izbūvēti reizē ar lielajiem paviljoniem un kalpoja gan kā noliktavas, gan vietas, kur atradās dzesēšanas kompresori. Mūsdienās tuneļi ir funkcionāli un tiek izmantoti produktu uzglabāšanai un šķirošanai. Apskatīt šo tirgus daļu var arī ekskursanti, bet vislielākais šoks un pārsteigums šāda noliktavu sistēma bijusi tūristiem no ASV. Īsta padomijas un senatnes sajūta.
Sākotnēji paviljoni nebija sadalīti, kā mēs tagad esam ieraduši - piena, dārzeņu, zivju, bakalejas, gaļas. Produktus tirgoja jaukti, dalījums parādījās vien padomju gados. Pašreiz lēnām notiek atgriešanās pie jauktās sistēmas un gaļas paviljonā atkal varam iegādāties dārzeņus un pie dārzeņiem - piena produktus.
Katram tirgus paviljonam ir savs stāsts un leģendām apvīta vēsture. Arī šodien katrā no tiem ir lietas un vietas, par kurām parastais apmeklētājs nemaz nenojauš. Piemēram, gaļas paviljonā atrodas plašas uzglabāšanas un laboratorijas telpas, kur uz vietas tiek kontrolēta gaļas un gaļas produktu kvalitāte. Blakus mazā gaišā telpā iekārtota svētnīca ar stūrīti katoļticīgajiem un pareizticīgajiem, kur tirgus darbinieki var ienākt un uz brīdi pabūt ar sevi un savām lūgšanām. Gaļas paviljons ir vislielākais no paviljoniem - tas kopā aptver 5000 kvadrātmetrus, jo sākotnēji tika būvēts kā vairumtirdzniecības vieta.
Arī Piena paviljonam ir sava vēsture - Staļina gados tas tika pilnībā atbrīvots no tirgotājiem, jo to izmantoja… Staļina pieminekļa veidošanai. Piemineklis bija paredzēts deviņus metrus garš un citur tam vienkārši nebija vietas. Tomēr, kā zināms, 1953.gadā pēc Staļina nāves beidzās šī ēra un piemineklis tā arī palika nepabeigts. Piena paviljons atguva savas telpas un tirgotāji - iespēju pārdot savu produkciju.
Interesanti, ka tieši Centrāltirgus lielā mērā ir "atbildīgs" par mūsu pirmā neatkarības laika lauksaimniecības eksportpreču - bekona un sviesta - popularizēšanu. Tieši šos produktus pamanīja ārvalstu tirgotāji, iegriežoties tirgū un aizvedot mūsu bekona un sviesta slavu tālu ārpus Latvijas robežām.
Kas ir Centrāltirgus bez gastronomiskās baudas? Pirmkārt, jānobauda vietējā ražojuma produkti. Nogaršojam gaļas produkciju no "Nākotnes", pirmos vietējos burkānus un kartupeļus izrāda Inas Tvardovskas zemnieku saimniecības pārstāve, nogaršojām "Ievas" sieru, žāvētas zivis, Iļģuciema iesala dzērienu, medalu un citas vietējās delikateses. Nav citas vietas Rīgā, kur vienuviet var atrast tik bagātīgu vietējo produktu izvēli, kur visu var pagaršot, aprunāties ar pārdevējiem un, ja paveicas, sastapt pašus ražotājus un zemniekus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
