Dziedošās Eriņu ģimenes mammas Ainas maize - kā no vecāsmātes krāsns

Jau šopiektdien, 30. janvārī, Rēzeknes novada pašvaldības ēkas foajē notiks šogad pirmais lauku labumu tirdziņš "Izvēlies novadā ražoto!", kur savu izaudzēto, saražoto, izloloto piedāvās novada zemnieki, amatnieki, mājražotāji. Starp pārdevējiem būs arī Dricānu pagasta zemniece, dziedošās Eriņu ģimenes mamma, Aina Eriņa. Viņas cepto baltmaizi un rupjmaizi pagājušā gada Ziemassvētku tirdziņā izpirka visātrāk.

"Es cepu klasisko, parasto lauku baltmaizi un lauku rupjmaizi, kā to agrāk cepa, bez kādām piedevām. Kviešu milti, piens, drusciņ rauga, lai uzrūgst, un nedaudz taukvielu jāpieliek, parasti sviestu, bet tik tiešām nedaudz, lai maize nebūtu pārāk trekna un drupena," – ar recepti labprāt dalās Aina. Eriņu mājās šobrīd notiek remonts, tomēr saimniece pamanās iejaukt mīklu lielajā abrā, lai izceptu īstu lauku baltmaizi. Kamēr maizīte krāsnī cepas, ir laiks parunāties.

Cept maizi Ainai iemācījusi vīramāte. Apprecējusies pavisam jauniņa, 18 gadu vecumā, bet jau virtuves gudrības bijušas zināmas, vienīgi maizi – to gan nav pratusi cept. Visgrūtākais bijis pamatīgi izmīcīt mīklu, jo vīramāte teikusi – jāmīca, kamēr mugura slapja paliek. Kādas sajūtas ir, kad gatavo kārtējo cepienu? "Liela nopietnība, tādas kā bailes, satraukums, vai izdosies labi. Vai sāls nav par daudz, vai siltuma pietiks. Katru reizi jau ir kaut kā citādāk. Pamatā lieku lapu koku, bērzu, alksni, apses malku. Skuju koku maizes cepšanai nedrīkst.

Lai pārbaudītu krāsni, vai gatava – daru tāpat kā senos laikos, izraušu ogles un ieberu uz krāsns grīdas šķipsniņu miltu. Ja nedeg, viegliņām apbrūnē, tad jau var likt maizīti iekšā."

Pagājušā gadsimta 90. gados, kad tikko veidojās privātbizness, Aina cepusi maizi vietējam veikalam, vēlāk tā tirgota Rēzeknes ēdnīcā "Pumpuri", kam paši bijuši līdzīpašnieki. Maizes cepšana apsīkusi tad, kad vairāk pievērsušies lauksaimniecībai. Eriņu z/s "Pumpuri" apsaimnieko vairāk nekā 130 ha zemes, audzē graudus, arī dārzeņus. Šad un tad tikai uzcepts kāds baltmaizes rieciens pašu saimes galdam. Taču tagad, pateicoties Lauku konsultāciju un izglītības centra un Rēzeknes novada pašvaldības darbinieku mudinājumiem, tirdziņu apmeklētāji atkal varēja nobaudīt Ainas Eriņas cepto maizi.

"Parasti iemīcu vienu lielu abru. Sešus klaipus tā var sataisīt, pa 4 kg klaipā. Ziemassvētku tirdziņā biju ap 40 kg maizes atvedusi, visu izpirka, vēl labdarības grozos noliku pa gabaliņam," stāsta Aina. "Cenu neliku lielu, sākumā jau jāapskatās, kā ies, vai pircējiem garšos. Ja jau ies tā lieta, ja garšos, tad jau varēs arī domāt par peļņu. Pagaidām tikai atpelnu to, ko esmu ieguldījusi cepšanas procesā." Izejvielas tiek ņemtas no savas saimniecības, vienīgi pagaidām milti tiek pirkti veikalā, bet Aina domā, ka vajadzēs atkal darīt tāpat kā agrāk, kad pašu izaudzētos graudus veduši uz dzirnavām Varakļānos vai Felicianovā, un arī graudi maizei izaudzēti atsevišķā tīrumā, kur nelietotu nekādu ķīmiju.

"Tirdziņi novada pašvaldībā – ļoti patīk. Ļoti laba tradīcija. Es vispār neesmu tāds tirgu cilvēks, man labāk patīk mājās darīt, nekā uz tirgus sēdēt, bet tur ir labi. Tā ir iespēja pašam parādīt savu prasmi un citus paskatīties. Zem jumta, siltumā, kur tad vēl labāk, ne tā, kā pie veikala "Maxima", kur augu dienu aukstumā jāstāv. Mēs Latvijā mierīgi varētu sevi ar pārtiku apgādāt. Nevajadzētu ne lietuviešu piena, ne Ķīnas ķiploku, ne poļu gaļas."

Ainas Eriņas maize tagad būs iegādājama arī tiešās pirkšanas pulciņā Rēzeknē, veikalā "Zaļais", kaut gan, kā atzīst pati Aina, neorganizēti viņa šādā kustībā ir iesaistījusies jau sen – līdz šim daudzi zvanot individuāli, reklāma par labiem produktiem ejot no mutes mutē, tad jau paši fasējot un vedot uz pilsētu. Ar tūristu grupām regulāri sadarboties vēl tā kā pabail – tad jau būs jācep nepārtraukti, bet nevar zināt, kāds būs noiets.

Rēzeknes novada pašvaldības nodibinājuma lauku ekonomikas attīstībai "LEARN" vecākā konsultante Daina Butlere gan domā, ka tas ir iespējams. "Kad iestrādātos, tad jau apmēram zinātu, cik no katra tūristu autobusa maizi izpērk. Kas paliek pāri, tas aizietu tiešās pirkšanas kustībai, tad – tirdziņam. Tad jau varētu plānot savas produkcijas noietu un peļņu."

Eriņi audzē arī dārzeņus – galdabietes, burkānus, kāpostus, kartupeļus, arī sīpoli, ķiploki, viss pa kādam pushektāram. Dārzeņus piegādā Rēzeknes ēdnīcām, arī individuālajiem patērētājiem. Tagad divus mēnešus Eriņu izaudzētie kartupeļi tiek vesti Rēzeknes skolu un bērnudārzu ēdnīcām. Iepirkuma noteikumi gan bijuši vietējiem neizdevīgi, vinnējis Valmieras uzņēmums, kas piesolījis lielākus apjomus un zemāku cenu, bet vai nu valmierieši paši tik tālu tupeņus vedīs, tāpēc meklē vietējos zemniekus kā apakšuzņēmējus.

Stunda pagājusi, istabu piepilda tvanīga, salda baltmaizes smarža. Pēc izvilkšanas no krāsns, brūnā klaipu garoziņa tiek noziesta ar svaigu pienu, un tad jau var nogaršot un ēst pilnām mutēm, cepēju slavēdami.

Uz atvadām Aina Eriņa vēl padalās ar cepumu – žagariņu recepti. Viņai tie padodas pufīgi, ne tik cieti un kraukšķīgi. "Recepte vecu vecā, saputo olas, uz katru olu pa karotei cukura, drusku vaniļas cukurs, tad liek pusglāzi krējuma (pēc iespējas mazāk treknu, var arī rūgušpienu), 200 g miltu, tos vajag arī vairāk, lai mīkla nebūtu pašķidra. Tad beigās pielej 2 ēdamkarotes degvīna, samīca, liek pusstundu nostāvēties, līdz rullē, veido un vāra verdošā eļļā. Garšīgi."