Austrālijas vīnu sveiciens Latvijai

Niks Džeimss-Martins ir vīndaris ar 20 gadu pieredzi, audzis vīndaru ģimenē Barossa ielejā Dienvidaustrālijā, kas ir viena no tradicionālajām un prestižākajām vīna darīšanas vietām valstī. Sākotnēji viņš strādāja viesnīcu nozarē, taču vēlāk izveidoja pats savu vīna darītavu Maklarena ielejā, kā arī ieguva vīna mārketinga izglītību Adelaidas universitātē. 2009. gadā viņš tika izvēlēts par Austrālijas vīnu vēstnieku pasaulē, bet šobrīd ir "Jacob's Creek" vīnu vēstnieks.

Ilgus gadus Džeimss-Martins ir prestižā "International Wine Challenge" žūrijas loceklis, TV šovu autors un vieslektors Adelaidas universitātē.

Portālam "Delfi" bija ekskluzīva iespēja aicināt Niku Džeimsu-Mārtinu uz nelielu sarunu.

- Eiropai ir ļoti senas vīna tradīcijas, gadsimtu pieredze - ko Austrālija ar savu salīdzinoši īso, ap 200 gadu, vīna kultūru var tai likt pretī?
- Dažās vietās Eiropā vīnogas audzē kopš Senās Romas laikiem, un tas ir patiešām iespaidīgi; mūsu valstī pirmās "Shiraz" vīnogas ieveda 19. gadsimta 20. gados. Viena no Austrālijas priekšrocībām, salīdzinot ar Eiropu, ir tā, ka mums nav striktu likumu un noteikumu vīna darīšanā un galvenais - mums nav bīstamā vīnogu kaitēkļa "Daktulosphaira vitifoliae" jeb "Phylloxera", kas Eiropā iznīcināja visus vīnkokus 19.gadsimta beigās. Vēlāk izrādījās, ka Amerikas vīnkoku saknes ir noturīgas pret šo kaitēkli, un vīna dārzos Itālijā, Francijā, Portugālē, Spānijā uz vietējām šķirnes vīnogām tika uzpotētas Amerikas vīnogulāju saknes. Līdz ar to mums ir vecāki "oriģinālie" vīnkoki, kas ir tīri - pie mums ierodas pat Francijas vīndari pēc potzariem. Mēs varbūt esam jauna valsts vīna darīšanā, taču mums ir vieni no vecākajiem vīnkokiem pasaulē, un liela daļa no tiem aug Barossa ielejā. Eiropā šādu vietu palicis maz.

Barossa ieleja ir ļoti skaista vieta, ko apdzīvo emigranti no Silēzijas, dēļ kā tiek dēvēta par Jauno Silēziju, cilvēki tur runā augšvācu dialektā. Mēs tur ēdam desas, kūpinātu gaļu, pašceptu maizi no ceptuves ar malkas krāsni, kas darbojas kopš 19. gadsimta, kad Barossa ielejā ieradās pirmie izceļotāji no Silēzijas.

- Ar ko ir unikāli, atšķirīgi Austrālijas vīni?
- Mūsu vīni skaidri parāda, no kurienes nākuši, to izcelsmi var izgaršot. Austrālijā ir īpaši sena augsne, vairāk kā miljons gadus veca, mums ir unikāls klimats - karstas un sausas vasaras, vēsas ziemas, unikāli cilvēki un galvenais - mums nav stingru vēsturisku ierobežojumu, ko drīkstam vai nedrīkstam darīt ar vīnogām un vīnogulājiem. Mums noteikumus diktē mūsu klienti. Ja mēs visu darām pareizi, cilvēki pērk mūsu vīnus un mēs, kā saka, esam biznesā. Tas ir vienīgais likums.

- Kāds būtu Austrālijas vīnu stāsts Latvijai?
- Es nedalu valstis, nepielāgoju stāstus katrai zemei, kurā ierodos, jo Austrāliju tomēr vairāk vai mazāk zina. Zina, kur tā atrodas, kāds ir klimats, zina koalas…

- Runājot par koalām - par Austrāliju ir daudz dažādu stereotipu - tie palīdz vai traucē jūsu darbā?
- Katrai valstij ir savi stereotipi, no kuriem daļa ir balstīti patiesībā, daži ir izdomāti un izstāstīti filmās. Jā, mums ir koalas, ķenguri, karsts klimats, bet tai pašā laikā Austrālijā valda ļoti liela dažādība - te dzīvo izceļotāji no ļoti daudzām pasaules valstīm, kas, salīdzinot ar vietējiem, ir jaunpienācēji. Mani senči nāk no Silēzijas Prūsijā, un viņi bija tie, kas sāka veidot vīna dārzus Barossa ielejā. Pirms 200 gadiem Austrālijā apmetās uz dzīvi izceļotāji no Grieķijas, Horvātijas, Itālijas, pēdējā laikā - tajieši un vjetnamieši. Tas rada interesantu dažādību, kultūrās un ēdienu izvēlē.

Vīns Austrālijā vairāk kā 200 gadus bijis "balto" cilvēku lieta un Dienvidaustrālijā, kur tiek radīts "Jacob's Creek", vīnogas audzē kopš 1826. gada. Tā nav sena vēsture, taču mums veicas ar to, ka ir saglabājušies daži no šiem senajiem vīnogulājiem. Un kopā ar silēziešu čaklumu, britu uzņēmību un lielisku ēdienu kultūru, kas ir Barossa ielejā, ļauj radīt savu, unikālo vīnu. Tas nav Silēzijas, Anglijas vai Vācijas un Itālijas - tas ir Austrālijas vīns, un mums ar to ir ļoti paveicies.

- Kurš no Austrālijas vīniem, Jūsuprāt, vislabāk "piestāvētu" Latvijai?
- Jebkurš! Mūsu darītava ražo vairāk kā 50 dažādus vīnus, no kuriem Latvijā ieved apmēram 10.
Latvija ir tikai sāk iepazīt vīnu kultūru, mācās to, cilvēki kļuvuši turīgāki, pateicoties atvērtajām robežām un transporta iespējām, vairāk var ceļot, iepazīt jaunas garšas.

Ar Austrāliju bija līdzīgi - mēs dzērām vietējo rumu, brendiju, alu, tēju, bet, kad parādījās kuģi un vēlāk arī reaktīvās lidmašīnas, ar kurām var īsā laikā nokļūt citos kontinentos, austrālieši iepazinās ar kafiju, Eiropas vīniem, labu alu, olīveļļu. Ikviens cilvēks no katra ceļojuma atved kaut kādu jaunu garšas pieredzi, ko grib pēc tam baudīt arī mājās.

- Mēdz teikt, ka Austrālijas vīniem nav svarīgs ražas gads - tas vienmēr esot labs. Tā ir?
- O, es gribētu, lai tā ir (smejas), bet diemžēl tā nav. Taču tad būtu pārāk garlaicīgi. Ir labi gadi un ne tik labi, taču jāatzīst - pie mums tiešām nav dabas katastrofu. Austrālijā arī gadās pārāk lietainas vai pārāk karstas vasaras, pārāk vēsas ziemas, ir plašas klimata variācijas, bet mums nav gadu, kad vīnu vispār nevar taisīt, jo nav ražas, kā reizēm gadās Eiropā. Mums sliktākais līmenis vīnam ir tas, ko citu dēvētu par viduvēju. Pie mums praktiski nekad nelīst vīnogu novākšanas laikā, kas bieži vien "nogalina" Eiropas ražas. Šogad bija meža ugunsgrēki netālu no Barossa ielejas, daži vīnogulāji nodega, bet citos vīna smaržu un garšu ietekmēs ugunsgrēka dūmi.

- Kāds bija jūsu radītais vīns?
- Jā, es pats arī esmu nodarbojies ar vīna darīšanu, šogad ir pirmais gads pēc astoņiem gadiem, kad to nedarīju. Tas ir ļoti interesants darbs, taču ļoti smags. Jāstrādā ilgas stundas, bez brīvdienām, jo vīnogas nezina, ka ir svētdiena.

Ir ļoti aizraujoši kaut ko, ko tu vari ēst - vīnogu - , pārvērst par to, ko tu vari dzert. To, kas ir lietojams pāris nedēļas, var pārvērst par lietu, ko var uzglabāt gadiem.

Es strādāju Maklarena ielejā, kur aug "Shiraz" un "Granache" vīnogas un klimats ir vēsāks. Radot savu vīnu es pirmām kārtām domāju par garšvielām un aromātu, smaržu, tad nāk tekstūra, garša un tanīni. Jādomā par to, kā vīnu sajutīs mutē, kā tas "pamodīsies" un attīstīsies. Radot vīnu jādomā arī par to, pie kāda ēdiena tas tiks pasniegts. Tas viss jāņem vērā.

Kādi, Jūsuprāt, ir vīna vērtēšanas kritēriji?
- Svarīgākais novērtējums - vai tu gribi vēl vienu glāzi tā vīna, kas tev ieliets? Tas ir noteicošais. Man ir draugi, kas negrib dzirdēt, kā es stāstu par vīna darīšanu, jo tas viņu garlaiko, taču katru gadu viņi dodas "vīna ekskursijās" - uz Toskānu, Kaliforniju, Spāniju, lai izgaršotu visu paši. Viņiem patīk vīns, patīk to baudīt, izgaršot kopā ar vietējiem ēdieniem, un tas ir labs piegājiens. Savukārt citus daudz vairāk interesē šī "tehniskā", zinātniskā puse - ar ko tas sader, kā gatavots, kas ietekmējis aromātu un garšu.